Tas bija tā vērts! Juristes, publicistes un skaistumkopšanas speciālistes Tatjanas Daukštes labākie pirkumi

Nauda ir investīcija neatkarīgi no tā, kam tiek iztērētam, jo var kādam palīdzēt piedzīvot kādu vienkāršu prieku vai pat mainīt dzīvi. Cena ne vienmēr ir noteicošais rādītājs, jo dažreiz par pieciem, desmit var eiro iegādāties kaut ko ļoti vērtīgu, bet gadās ieguldīt arī pāris simtus eiro par ko tādu, ko neizrādās tā vērts izmantot atkārtoti. Katram no mums ir pirkumi no kategorijas "tas bija tā vērts!".

Kā es izturos pret naudu. Pastāv viedoklis, ka nauda atrisina daudzas problēmas. Es teiktu, ka tā neko neatrisina. Noteicējs vienmēr ir cilvēks, bet nauda ir resurss, kas jāizmanto prātīgi. Dažreiz naudu nedrīkst taupīt, vajag no tās šķirties mierīgi, jo nauda nāks atpakaļ, gadās, pat divreiz lielākā apjomā. Vēl būtiski: nekas nav bezmaksas. Jebkurās attiecībās ir jāpastāv barteram, savstarpējai enerģijas apmaiņai, jebkuram darījumam ir jābūt noslēgtam. Jebkurai jūsu darbībai vai rīcībai būtu jābūt pretreakcijai ‒ kaut vai vārdam "paldies". Obligāti! Tomēr gadās, ka jūs paši izvēlaties palīdzēt absolūti nesavtīgi un neko pretī negaidāt. Tas ir cits gadījums.

Kā es iepērkos. Es obligāti tērēju naudu skaistumam ‒ kosmetologs, manikīrs un pedikīrs, periodiska garderobes nomaiņa. Pirmkārt es to daru sev, lai izbaudītu savu sievišķību, un tikai tad ‒ arī citu priekam. Turklāt tā arī ir atpūta. Svarīgi palutināt sevi laiku pa laikam, lai piepildītos ar pozitīvām emocijām.

Es nesen nomainīju frizūru. Iztērēju aptuveni 180 eiro āfrikāņu bizēm. Kaut kādā ziņā tās atspoguļo manu dumpinieka raksturu. Es esmu ļoti apmierināta: šī frizūra man ir tiešām ērta.

Kādreiz man nebija iespējas iegādāties sev to, ko gribu. Es vienkārši izvirzīju prioritātes, tomēr reizi mēnesī vienmēr atliku naudu skaistumam, lai justos labāk. Tagad sakarā ar pandēmiju ir atkal pienācis laiks prioritātēm, turklāt nav jau vajadzības pirkt divus pārus apavu vai divas kleitas. Ja es kaut ko pērku, tad universālu, lai valkātu gadiem ilgi.

Dažas lietas mājai ir ļoti lētas, tomēr rada omulīgu sajūtu. Te runa nav par cenu. Rīgā ir veikalu tīkls "Pepco". Kad man bija nepieciešami rotājumi mājas interjeram, es gāju turp. Lēti un labi. Kvalitāte nav augstākā, taču pietiekami pieņemama. Es negribu pārmaksāt, kad zinu, ka eksistē lietas ar tādu pašu kvalitāti kā luksusa veikalā, tikai par zemāku cenu.

Kā es izturos pret uzkrājumiem. Es cenšos tērēt naudu saprātīgi, vispirms, protams, ir pirmās nepieciešamības izdevumi (ģimene un bērns, veselība, maksājumi un rēķini). Tad nāk pirkumi no kategorijas "es vēlos". Bet kaut kam noteikti vajadzētu palikt bankas kontā sirdsmieram. Kādreiz es mēdzu iztērēt visu algu mēneša laikā. Cik nepatīkama bija pēdējā diena pirms algas, kad kontā pa nullēm! Beidzot nolēmu sevi pasargāt no pārdzīvojumiem: noteikti kaut ko atlikt un izvairīties no nepārdomātiem vai nevajadzīgiem tēriņiem. Tomēr man ir svarīgi, ņemot vērā visu nepieciešamos tērēņus, palutināt sevi un tuviniekus, pēc iespējas palīdzot arī citiem. Pretējā gadījumā ‒ kāda jēga?

Patīkami sīkumi. Gadās, ka neliels tēriņš sniedz daudz pozitīvu emociju. Manam dēlam ļoti patīk atrakcijas ‒ mašīnas tirdzniecības centros. Pirms ieviesa ierobežojumus, mēs laiku pa laikam ar tām braucām. Cena ir tikai viens eiro ‒ bet cik daudz prieka dēla acīs!

Vēl lielāks prieks bija parkā, kur zied rododendri. Ieejas biļete maksāja apmēram trīs eiro no cilvēka. Braucām ar ģimeni. Staigāt starp skaistumu un vērot, kā dēls pēta katru ziedu, lapiņu un zāles stiebriņu... Sīkums, bet patīkami. Neprātīgi jauki!

Gada pirkums. Pulkstenis "Cartier" par izdevīgu cenu. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Es ilgi staigāju apkārt un cerēju to iegādāties, galu galā man izdevās. Pulkstenis ir mana kaislība, nevaru iziet no mājām bez rokaspulksteņa. Nēsāju dažāda stila un cenu kategoriju pulksteņus. Galvenais, lai acīm prieks.

Kādam pulkstenis ir statusa rādītājs. Runā, ka pulkstenis ir kā vizītkarte, tam jāatspoguļo precīza informācija par jums un jāatbilst jūsu līmenim un statusam. Ja pulksteņa zīmols ir novērtējams ievērojami augstāk par sociālo statusu, tad apkārtējie domās, ka jums uz rokas ir viltojums. Man šķiet, ka tas ir sociāli uzspiests modelis. Uzskatu, ka man nevajadzētu gaidīt un tikt pie kāda noteikta statusa, lai valkātu tās lietas, kas man patīk. Varu iziet ārā dārgos džinsos un lētā T-kreklā un kedās. Svarīgākais nav tas, cik apģērbs maksā, bet kā tas izskatās un harmonē ar jūsu ārējo izskatu un iekšējo pasauli.

Labākā investīcija. Kādreiz es uzsāku darba gaitas, lai samaksātu par juridisko izglītību. Sākumā palīdzēja tuvinieki, bet jau pirmā kursa beigās nolēmu visu apmaksāt pati. Man tas bija principiāli svarīgi. Tā rezultātā man ir zināšanas, kas palīdz darbā un ikdienas situācijās. Izglītība ir ļoti noderīgs ieguldījums. Dārgs, bet tomēr ļoti veiksmīgs. Kopā ar maģistrantūru izglītībai es iztērēju vairāk nekā 8000 eiro.

Tagad es nodarbojos ar publicistiku un pētu visu, kas nepieciešams, lai izveidotu kvalitatīvu saturu. Mans pēdējais ieguldījums ir apmācības par video un scenāriju veidošanu. Mācības izmaksāja vairāk nekā 200 eiro, bet es zinu, ka iegūtās zināšanas palīdzēs man nākotnes projektos.

Jaunajā gadā uzdāvināju sev tiešsaistes seminārus, ko vadīja Vladimirs Pozņers. Viņš man ir autoritāte žurnālistikas pasaulē, bija liels prieks viņā klausīties, papildināt zināšanas, vienlaicīgi ģenerējot savas idejas. Pārsteidzoši, ka tik kvalitatīvu saturu var iegādāties par ļoti demokrātisku summu. Iztērēju aptuveni 60 eiro. Ir nepieciešams ieguldīt savā attīstībā un izglītībā, lai justos drošāk tajās nozarēs, kur tu vēlies būt. Kopumā tas ir noderīgi, ka smadzenes tiek nodarbinātas. Sevis izglītošana un attīstīšana ir labākais ieguldījums.

Ir vēl viena ļoti svarīga investīcija. Sauksim to par ieguldījumu labestībā. Bieži vien, izejot no veikala, es satieku vecas tantes. Kāda pārdod zeķītes, kāda ‒ ogas vai ziedus. Kopumā man šie pirkumi nav ļoti nepieciešami, bet es pieeju klāt un nopērku. Agrāk centos vienkārši atstāt naudu, bet vecmāmiņas apvainojās. Es varu samaksāt kādam summu, kas man ir neliela , bet tā būs ievērojama kādam citam cilvēkam. Tas ir sava veida atbalsts, kas var pārvērsties par jaunu iepazīšanos. Kad es biju sestajā grūtniecības mēnesī, iepazinos ar vienu tanti un sāku nākt pēc sēnēm, ogām un ziediem tieši pie viņas. Mēs esam sarunājušās stundām ilgi. Tā pirkums kļuva par draudzību.

Pirms kāda laika internetā es uzdūros stāstam, kurā sieviete lūdza morāli un materiāli atbalstīt viņas divgadīgo dēlu. Mazulim bija plānotas vairākas operācijas un ilgs rehabilitācijas periods. Viņi dzīvo Maskavā, audzina bērnus patstāvīgi, bez vīra. Stāsts izrādījās patiess, un es sāku palīdzēt ‒ dažkārt pa pieciem eiro, dažkārt ‒ pa 50 eiro. Ir pagājis apmēram gads, ģimene pārvarējusi visas grūtības, bet mēs vēl joprojām uzturam sakarus. Es priecājos par mazo Jegoru, kā par savu bērnu. Nauda spēj darīt labas lietas.

Iespējams, visbūtiskākā investīcija ir bērnos. Es un mana ģimene pagājušajā gadā pamatīgi ieguldījām attīstošajās nodarbības, jo dēlam ir nepieciešama ABA-terapija (šī terapija visvairāk tiek pielietota cilvēkiem ar autismu un citiem attīstības traucējumiem). Tas ir dārgi, aptuveni 3000 eiro par divu mēnešu terapijas kursu. Bet tas bija tā vērts! Mazulim ļoti uzlabojās komunikācijas un socializācijas prasmes. Redzēt, kā viņam izdodas un kā viņš par to priecājas, ir pats vērtīgākais no visa, par ko es runāju iepriekš.