Ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā pērn – 26,5%  (42)

Salīdzinoši vairāk ēnu ekonomikas apjoms 2022. gadā ir mazinājies Igaunijā: par 1 procentpunktu, salīdzinot ar 2021. gadu, sasniedzot 18% no IKP. Savukārt Lietuvā 2022. gadā ēnu ekonomikas apjoms ir pieaudzis par 2,7 procentpunktiem un sasniedz 25,8% no IKP. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada, kad tika uzsākts ēnu ekonomikas Baltijas valstīs pētījums. Kopumā, jaunākie pētījuma rezultāti norāda, ka ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir pietuvinājies ēnu ekonomikas līmenim Latvijā, savukārt Igaunijā ēnu ekonomika ir izteikti mazāka.

"Jau vairāk nekā desmit gadus veidojot ēnu ekonomikas indeksu Baltijas valstīs, uzsveram, ka ir svarīgi lai pie ēnu ekonomikas mazināšanas tiktu pieiets gudri un kompleksi. Piemēram, nodrošinot koordināciju starp dažādām ministrijām un to pakļautībā esošām iestādēm, datu apmaiņu un savietojamību, kā arī spēju rast jaunākus, modernākus risinājumus cīņai pret ēnu ekonomiku. Esam uzsvēruši arī to, ka ēnu ekonomiku nav iespējams mazināt tikai ar represīvām metodēm," saka pētījuma autors, SSE Riga profesors Dr. Arnis Sauka.

"Proti, lai arī tas ir sarežģītāk un var prasīt vairāk laika, politikas veidotājiem tomēr ir jāiegulda daudz lielāks darbs, lai veicinātu uzņēmēju vēlēšanos nodokļus maksāt labprātīgi. Piemēram, pašiem politikas veidotājiem demonstrējot efektīvāku nodokļu izlietošanu uzņēmēju un plašākas sabiedrības interesēs, kā arī caurskatāmāku valsts un pašvaldības iestāžu darbību, piemēram, bez korupcijas ēnas. Joprojām būtu arī jāstrādā pie tā, lai sabiedrības acīs tiktu taisnīgāk un arī ātrāk iztiesāti korupcijas un citi ekonomikas noziegumi, kā arī jāturpina darbs pie uzņēmējiem draudzīgākas, paredzamākas biznesa vides, t.sk. nodokļu politikas. Pretējā gadījuma neredzu iemeslus, kāpēc ēnu ekonomika Latvijā turpmākajos gados varētu mazināties," uzsver Sauka.

Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā un Igaunijā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2022. gadā bija aplokšņu algas, kas Latvijā veido 46,7% no kopējās ēnu ekonomikas, bet Igaunijā - 44,5%. Neuzrādītie ieņēmumi Latvijā 2022. gadā veido 29% no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādīto darbinieku komponente - 24,3%. Neuzrādītie darbinieki, Igaunijā, 2022. gadā, veido 28% no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādītie ieņēmumi 27,5%. Savukārt Lietuvā, 2022. gadā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente bija neuzrādītie ieņēmumi 36,5% no kopējās ēnu ekonomikas, kurai seko aplokšņu algas 34% un neuzrādīto darbinieku komponente 29,5%.

Vidējās algas daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts, jeb aplokšņu algas, 2022. gadā Latvijā, salīdzinājumā ar 2021. gadu, pieauga par 1,2 procentpunktiem un sasniedza 25,0%. Šis ir augstākais aplokšņu algu apjoms Latvijā kopš 2013. gada. Vēl lielāks aplokšņu algu pieaugums 2022. gadā ir vērojams Lietuvā, kur, salīdzinājumā ar 2021. gadu, aplokšņu algas ir palielinājušās par 3,8 procentpunktiem, sasniedzot 20%. Savukārt Igaunijā aplokšņu algas 2022. gadā ir nedaudz mazinājušās - par 0,2 procentpunktiem un sasniedz 16,8%. Tādējādi, aplokšņu algu apjoms joprojām ir izteikti lielāks Latvijā, lielā mērā izskaidrojot arī kopējās ēnu ekonomikas atšķirības, sevišķi starp Latviju un Igauniju.

Ienākumu (peļņas) neuzrādīšanas jomā, 2022. gadā, salīdzinoši ar 2021. gadu vērojams samazinājums gan Latvijā, gan Igaunijā. Proti, vidējā ienākumu daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts, 2022. gadā Latvijā bija 16,3% (samazinājums par 2,3 procentpunktiem salīdzinājumā ar 2021. gadu), bet Igaunijā 11,1% (samazinājums par 1,0 procentpunktiem). Lietuvā, salīdzinājumā ar 2021. gadu, ienākumu neuzrādīšana palielinājusies par 2,9 procentpunktiem un 2022. gadā sasniedz 19,7%. Lietuvā 2022. gadā vērojams pieaugums arī darbinieku neuzrādīšanas apjomā (vidējais % no darbinieku kopskaita, kas tiek nodarbināti bez līguma), proti, +5,5 procentpunkti salīdzinājumā ar 2021. gadu, sasniedzot 14,4%. Tādējādi, visās trīs ēnu ekonomikas galvenajās kompenentēs, šie ir augstākie rādītāji Lietuvā, kopš tiek mērīts ēnu ekonomikas apjoms Baltijas valstīs. Darbinieku neuzrādīšanas apjoms 2022. gadā, salīdzinoši ar 2021. gadu, ir nedaudz pieaudzis arī Latvijā, sasniedzot 11,1% (+0,4 procentpunkti), bet samazinājies Igaunijā līdz 9,5% (-1,0 procentpunkti).

Papildus mērījumiem attiecībā uz reģistrēto uzņēmumu iesaistīšanos ēnu ekonomikā, pētījuma autori aprēķina arī nereģistrētās uzņēmējdarbību proporciju Baltijas valstīs. Saskaņā ar aplēsēm, preču vai pakalpojumu daudzums no kopējā apjoma, ko sniedz nereģistrētie uzņēmēji Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 2022. gadā bija attiecīgi, 8,5%, 9,5% un 6,3%.

Atbilstoši pētījuma rezultātiem, vispārējais kukuļdošanas līmenis (procents no ienākumiem, ko firmas maksā neoficiālos maksājumos lai "nokārtotu lietas") 2022. gadā, salīdzinājumā ar 2021. gadu, ir samazinājies Lietuvā (-1,9 procentpunkti) un Igaunijā (-0,6 procentpunkti), un attiecīgi bija 10,4% un 6,4%. Latvijā vispārējais kukuļdošanas līmenis 2022. gadā sasniedza 9,4%, kas ir pieaugums par 0,2 procentpunktiem salīdzinājumā ar 2021. gadu. Pētījuma rezultāti arī parāda, ka visās Baltijas valstīs 2022. gadā, salīdzinoši ar 2021. gadu, ir nedaudz samazinājies vidējais % no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu. Proti, Latvijā vērojams samazinājums par 0,1 procentpunktiem, sasniedzot 7,9%, Lietuvā samazinājums par 1,1 procentpunktiem, sasniedzot 6,6%, bet Igaunijā samazinājums par 1,9 procentpunktiem, šai ēnu ekonomikas komponentei samazinoties līdz 2,1%.

Visaugstākais ēnu ekonomikas līmenis 2022. gadā Latvijā ir vērojams Rīgas reģionā un Vidzemē. Nozaru griezumā visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir būvniecības nozarē. Kā uzsver Profesors Arnis Sauka: "Ja kopš 2015. gada, ēnu ekonomika būvniecības nozarē Latvijā samazinājās - 40,0% 2015. gadā, 38,5% 2016. gadā, 35,2% 2017. gadā, 34,1% 2018. gadā, 30,7% 2019. gadā un 28,7% 2020. gadā, tad 2021. gadā nozarē bija vērojams ēnu ekonomikas pieaugums līdz 31,2%. Savukārt 2022. gadā ēnu ekonomikas apjoms būvniecībā, salīdzinājuma ar 2021. gadu, palielinājās vēl par 3,3 procentpunktiem un pieauga līdz 34,5%." Ēnu ekonomikas apjoms 2022. gadā mazumtirdzniecībā Latvijā sasniedza 30,5% (29,8% 2021. gadā), pakalpojumu sektorā - 28,6% (27,5% 2021. gadā), ražošanā - 23,9% (25,0% 2021. gadā), bet vairumtirdzniecībā - 20,5% (24,4% 2021. gadā).

Attiecībā uz attieksmi, uzņēmumi Baltijas valstīs joprojām ir relatīvi apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbību. Skalā no 1-5, kur 5 nozīmē ļoti lielu apmierinātību, 2022. gadā apmierinātība ar VID Latvijā sasniedz 3,60 (3,60 arī 2021. gadā), bet Lietuvā - 3,61 (3,56: 2021. gadā) un Igaunijā 3,81 (3,74: 2021.gadā). Pētījuma rezultāti liecina, ka 2022. gadā, salīdzinoši ar 2021. gadu, visās Baltijas valstīs palielinājusies uzņēmēju apmierinātība ar valsts nodokļu politiku: no 2,70 uz 2,76 Latvijā; no 2,81 uz 2,99 Lietuvā; no 3,02 uz 3,13 Igaunijā. Pieaugusi arī uzņēmēju apmierinātība ar biznesa likumdošanas kvalitāti: Latvijā no 2,98 2021. gadā, uz 3,11 2022. gadā; Lietuvā: no 2,89 uz 2,97, bet Igaunijā: no 3,25 uz 3,44. Savukārt apmierinātība ar valdības atbalstu uzņēmējiem Latvijā, 2022. gadā, saglabājusies 2021. gada līmenī: 2,89 no 5.0. Igaunijā tā pieaugusi no 2,51 uz 2,70, bet Lietuvā samazinājusies no 2,91 uz 2,86.

Tāpat pētījuma rezultāti parāda, ka lai arī jaunāki un mazāki uzņēmumi proporcionāli vairāk iesaistās ēnu aktivitātēs, nekā lielāki un vecāki uzņēmumi, kopējais pienesums ēnu ekonomikas apjoma veidošanā ir tieši lielākiem uzņēmumiem (ar vairāk par 50 darbiniekiem un gada apgrozījumam pārsniedzot EUR 500'000.0). Šāda tendence ir tieši saistīta ar to, ka lielākie uzņēmumi, lai arī ēnu ekonomikā iesaistās proporcionāli mazāk, tomēr apgroza daudz lielākus finanšu līdzekļus.

Vērtējot jaunākos ēnu ekonomikas datus, profesors Sauka atzīst, ka: "Ņemot vērā, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā nemazinās jau ilgāku laiku, būtu nopietni jāpārdomā pieeja tās mazināšanā. Kopējais ēnu ekonomikas apjoms norāda uz ilgstoši nerisinātām problēmām, kas nav problēmas tikai kādas vienas vai vairāku nozares ietvaros - mēs redzam, ka galvenie ēnu ekonomikas cēloņi un dzinuļi pēc būtības ir līdzīgi. Tāpēc, pretēji politikas veidotāju iepriekš praktizētajai pieejai ēnu ekonomikas mazināšanā koncentrēties uz atsevišķām nozarēm, piemēram būvniecības vai veselības nozarēm, sākumā būtu jāievieš jau iepriekš pieminētie horizontālie pasākumi, kas ir būtiski uzņēmējdarbības vides un uzņēmēju nodokļu morāles jeb vēlmes labprātīgi maksāt nodokļus uzlabošanai. Lai spētu īstenot šādus sarežģītus pasākumus un spētu ieviest izmaiņas ēnu ekonomikas dinamikā, būtu jāsāk tieši ar kopējās valsts pārvaldes kapacitātes stiprināšanu, lai ar sarežģītiem problēmjautājumiem strādātu iespējami kvalificētāki cilvēki. Tas ir svarīgi ne tikai ēnu ekonomikas mazināšanai, bet arī daudzu citu problēmjautājumu risināšanai, t.sk. veselības un izglītības sistēmas pilnveidošanai."