Pumpē, pumpē sausu - kāpēc Norvēģija ir tik bagāta?  (189)

Jau 1969. gadā uz rietumiem no Norvēģijas krastiem tika uzieti pirmie naftas baseini zem Ziemeļjūras gultnes. Četrus gadus vēlāk valsts dibināja nacionālo naftas kompāniju "Statoil", bet tieši pirms 40 gadiem - 1975. gada 11. jūnijā - "Argyll & Duncan" naftas laukā tika uzsākta naftas ieguve.

Tiesa, valsts peļņu neguva vēl līdz pat 80. gadu sākumam, jo jaunās industrijas attīstīšana prasīja milzīgus līdzekļu ieguldījumus.

Šobrīd Norvēģija ir piektā lielākā naftas eksportētāja pasaulē, kas aptuveni piecu miljonu cilvēku apdzīvotajai valstij gadā ienes ap 40 miljardiem ASV dolāru. Naftas un gāzes eksports kopumā veido aptuveni 50% no kopējā eksporta apjoma un veido vairāk nekā 20% no IKP.

Vēl pagājušā gadsimta 60. gados Norvēģijas dzīves līmenis bija aptuveni par 30% - 40% zemāks nekā kaimiņvalstīs Zviedrijā un Dānijā. Taču šobrīd troļļu zeme ir ievērojami apsteigusi savus kaimiņus.

Vislabāk šīs pārmaiņas varot just bijušajā zvejas ostas pilsētā Stavangerā, kura kļuvusi par naftas ieguves industrijas centru ar 200 000 iedzīvotājiem, raksta "Radio Brīvā Eiropa".

Ostā redzamie kuģi naftas platformu apkalpošanai būvēti netālās kuģubūvētavās, bet pilsētā ir sava universitāte, jauna koncertzāle un muzeji. Līdzīgi skati redzami visā Norvēģijas fjordu robotā krasta garumā, no kura var nokļūt pie aptuveni 70 valsts un privātām kompānijām piederošajām naftas platformām.

Lai gan pašās platformās uz vietas atrodas ļoti neliels cilvēku skaits, to darbības nodrošināšanai nepieciešams iesaistīt visdažādāko nozaru speciālistus, kas savukārt veicina kopējo ekonomikas augšanu.

Norvēģija pateicoties naftai ir kļuvusi bagāta, taču melnā zelta ieguve vien bagātības saglabāšanos nenodrošina. Daudzas valstis līdz šim ir pieredzējušas, ka naftas eksports var strauji palielināties, vienlaikus traucējot vai netieši likvidējot citus ražošanas sektorus. Šis fenomens tiek dēvēts par "holandiešu slimību".

Arī Norvēģijā pirmajos gados, kad sākusi nākt naftas nauda, tā novirzīta valsts budžetā un tūlītēji palielināti arī valdības tēriņi. Tomēr jau pavisam drīz norvēģus piemeklēja ekonomiskā krīze - strauji kāpa algas, citi uzņēmumi zaudēja savus labākos darbiniekus, kuri pārgāja strādāt naftas industrijā, bet investori tik ļoti pacēla valūtas cenu, ka ar citām precēm tirgoties aiz robežām kļuva neizdevīgi. Valdības subsīdijas citām nozarēm situāciju tikai pasliktināja.

Kopš 1976. gada Norvēģijas valdība nolēma neiet citu valstu pēdās un ierobežot naftas peļņas ienākšanu ekonomikā. Tika nolemts valsts naftas kompāniju peļņu ieguldīt jaunu naftas lauku meklēšanā un apguvē.

Savukārt 1995. gadā Skandināvijas valsts sasniedza tādu ienākumu līmeni, ka pati vairs nespēja iztērēt visus ienākumus. Tā vietā tika radīts īpašs fonds, kurš joprojām ļauj ienākumus neiepludināt valsts ekonomikā.

Pieminētais fonds tika izveidots, domājot ne tikai par Norvēģijas ekonomikas nosargāšanu, bet arī nākamajām paaudzēm - tajā noglabātie līdzekļi burtiski paredzēti tiem norvēģiem, kuri vēl tikai nāks šajā pasaulē.

Tas atšķirībā no daudzām citām naftas valstīm Norvēģijai ļauj uzrādīt arī vienus no labākajiem rezultātiem iedzīvotāju ienākumu līdzvērtīgā sadalījumā. Piemēram, bijušajās PSRS un Āfrikas naftas valstīs lielākā daļa līdzekļu nonāk elites rokās, kamēr pārējo iedzīvotāju ienākumi ir ārkārtīgi zemi un bieži nepārsniedz iztikas minimumu.

Tikmēr ziemeļvalsts valdība sev liegusi izmantot vairāk nekā 4% no ienākumiem pašreizējo infrastruktūras vai cita veidu projektu finansēšanai. Tādējādi tiek novērsts risks ar dažādu projektu palīdzību līdzekļus novirzīt konkrētu cilvēku rīcībā. Tā vietā atlikušie līdzekļi tiek ieguldīti vērtspapīros un nekustamajos īpašumos ārpus Norvēģijas robežām.

Kopš 1995. gada šajā nākotnes fondā, kurā glabājas aizrobežu aktīvi, ir sakrāti vairāk nekā 890 miljardi ASV dolāru jeb aptuveni 170 000 ASV dolāru uz katru skaitliski salīdzinoši nelielās valsts iedzīvotāju.

Šie līdzekļi lieti noderēs, kad aizvien mazākam darbaspēkam būs nepieciešams pabalstīt aizvien augošo pensionāru skaitu. Tāpat tā noderēs kā drošības spilvens, lai attīstītu citus ekonomikas sektorus brīdī, kad nafta beigsies un ienākumi kritīsies.

Jau šobrīd naftas industrijā strādājošie jūt, ka kopš gadsimta mijas iegūtais melnā zelta apjoms no norvēģiem piederošajiem naftas laukiem krītas. Turklāt ieguves apjomi samazinās par spīti vēl 2011. gadā atklātam jaunam naftas laukam.

Tiek paredzēts, ka nafta patiesi šajā reģionā varētu beigties jau pēc 50 gadiem, bet dabasgāze - pēc 100. Neviens gan to nezina droši un daži šos ciparus vēl iesaka dalīt uz divi.

Norvēģi par naftas beigšanos nav satraukti, jo tas bija paredzams jau no pašiem pirmsākumiem. Turklāt viņi zina, ka nauda, kas ar to nopelnīta, būs pietiekama ne tikai viņu vecumdienu nodrošināšanai, bet kalpos kā labs atbalsts arī nākamajām paaudzēm.

Tikmēr daudzas naftas valstis ir pavisam citā situācijā. Piemēram, arī Krievijai ir tā saucamais drošības fonds, lai izvairītos no "holandiešu slimības". Tomēr Maskava mēdz no tā pagrābt ikreiz, kad valdībai nepieciešami papildus līdzekļi.

Norvēģijas centrālā banka aprēķinājusi, ka tīrā peļņa no naftas pārdošanas gan Norvēģijā, gan Krievijā no 1998. līdz 2013. gadam veidoja aptuveni 15% no IKP. Tikmēr Norvēģija šajā laikā paguvusi iekrāt līdzekļus 200% apmērā no sava IKP, bet Krievija - 20% apmērā.

Skaidrojot savu prasmi taisnīgi apieties ar līdzekļiem, norvēģi paši labprāt piemin senās tradīcijas, kad vikingi pēc laupīšanas un tirgošanās braucieniem pa jūrām visu iegūto sadalījuši vienlīdzīgi.

Tāpat šīs tradīcijas jau likumu ietvaros saglabātas līdz mūsdienām, no dabīgiem resursiem, piemēram, ūdenskrituma iegūto labumu sadalot starp visiem.

Tomēr labāk šo spēju taupīt skaidro norvēģu ārkārtīgi lielā uzticēšanās saviem līdzcilvēkiem un ievēlētajiem priekšstāvjiem. Līdz ar to ziemeļvalsts modelis varētu nederēt visās tajās valstīs, kurās uzticības līmenis valdībai ir zems.

Daudzām valstīm nemaz nevajadzētu iekrāt tik lielus līdzekļus neatskārstām vajadzībām, bet tos tūlītēji ieguldīt infrastruktūrā un citu nozaru attīstībā, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi. Norvēģija to jau ir paveikusi pirms vairākām desmitgadēm.

Tikmēr vairākām naftas valstīm, beidzoties naftai, draud pilnīgs ekonomikas sabrukums.

Ir gan viena vērtīga mācība, ko Norvēģijas plānošana spēj dot citiem - ar laiku ikvienai valstij neatkarīgi no tās ienākumu avotiem jāiemācās ietaupīt un veidot drošības fondus, lai tā varētu pārvarēt ekonomikas nestabilitātes brīžus.