'Delfi' intervija: par mūsdienu sabiedrību un infoaptaukošanos  (41)

Savās uzstāšanās reizēs esat izmantojis asprātīgu salīdzinājumu R&D (Research & Development, latv. val. – izpēte un attīstība) terminam – "Ripoff & Duplicate" (latv. val. – plaģiāts un dublēšana), sakot, ka dzīvojam vienādības (angļu val. – sameness) laikmetā. Bieži vien cilvēkiem neatliek laika domāt par lielām lietām. Vai ir novērojamas pārmaiņas? Vai cilvēkiem ir drosme atlicināt laiku šādām pārdomām?

Liels jautājums. Lielākoties cilvēki, pilsētas un valstis dod priekšroku kopēšanai, jo tas ir saistīts ar mazākiem riskiem, kopumā tas ir vienkāršāk. Tāda ir cilvēku daba, cilvēki savā ziņā ir kopēšanas mašīnas. Līdz ar to rodas jautājums, kā un kad domāt par oriģinālām un atšķirīgām idejām. Pirmais solis ir to pateikt un apzināties, un tas jau ir solis pareizajā virzienā. Cilvēks sāk saprast, ka tā ir problēma un arī izaicinājums, un sāk psiholoģiski tam noskaņoties. Otrais solis, ko stāstu vadītājiem un līderiem, ar kuriem strādāju, – ir paredzēt laiku nekā nedarīšanai. Šodienas biznesa vide ir ārkārtīgi daudz laika patērējoša – lielākoties uzņēmumos strādā par maz cilvēku, jo ir jābūt efektīviem. Nav nozīmes, vai tas ir laikraksts vai banka, vai konsultantu uzņēmums. Mums pastāv aizņemtības kultūra, līdz ar to ir tiešām aktīvi jāieplāno laiks nekā nedarīšanai – vai tas būtu pirmdienas rīts vai piektdienas vakars. Galvenais ir ierakstīt to savā kalendārā.

Ir pārsteidzoši, cik tas ir efektīvi un cik maz cilvēku to dara. Uzņēmēji, kuriem to stāstu un kuri sāk to darīt, teic, ka tas ir brīnumlīdzeklis – palīdz būs atvērtākiem, pieņemt labākus lēmumus.

Trešais solis ir saistīts ar informāciju. Lielākā daļa informācijas, kas šodien ir mums visapkārt, ir ātra, ļoti bieži – emocionāla. Es to saucu par ātrās ēdināšanas (angļu val. – fast food) informāciju jeb "McDonald's" informāciju. To var redzēt sociālajos tīklos, lielā daļā masu mediju, tas ir ekvivalents tam, ko cukurs sniedz smadzenēm. Bet mums ir vajadzīga informācija, ko varam lēni "sagremot", – biezas grāmatas, sarežģīti teksti. Cilvēki sāk to visu apzināties.

Salīdzinājumam, pirms daudziem gadu desmitiem daļā sabiedrības, it īpaši Rietumu pasaulē, būtībā beidzās tāda parādība kā bads. Tagad ir cita problēma – aptaukošanās un liekais svars. Domāju, cilvēki sāk saprast, ka līdzīgas tendences ir arī informācijas apmaiņā. Agrāk cilvēki bija izsalkuši pēc informācijas, reizēm bija grūti saprast, kas notiek, un iegūt informāciju. Šodien mūsu smadzenes ir palikušas "resnas" no informācijas pārbagātības. Mēs esam infoaptaukojušies, un mums ir jāsāk sevi barot citādi.

Tikai šodien mēs esam sākuši pievērsties šai problēmai, esam to apzinājuši. Daži cilvēki ir izvēlējušies sevi vispār nogriezt no informācijas plūsmām – atslēgt sociālo tīklu kontus, nepatērēt informāciju u. tml., jo tas rada satraukumu, uzbudinājumu. Tomēr tas nav ilgtermiņa risinājums. Lai panāktu pārmaiņas un sāktu pievērsties lielākām, oriģinālām idejām, ir jāsper trīs soļi, pirmkārt, jāapzina problēma, otrkārt, jāieplāno laiks nekā nedarīšanai, treškārt, jāsabalansē sava informācijas diēta.

Runājot praktiski, cik daudz laika ideālā variantā būtu jāveltī nekā nedarīšanai?

Tās būtu divas stundas dienā, bet no cilvēku pieredzes zinu, ka jau vienu stundu nedēļā atvēlēt ir visai sarežģīti. Jebkurā gadījumā tas ir ļoti labs sākums – viena stunda nedēļā, paturot prātā mērķi – vismaz 30 minūtes, viena stunda dienā. Patiesībā divas stundas dienā izklausās pēc zinātniskās fantastikas. Cilvēka smadzenes spēj ātri pielāgoties, līdz ar to var mainīt domāšanu. Visgrūtākās ir pirmās divas nedēļas, ir grūtības piemēroties jaunajam, bet pēc tam jau tas viss notiks automātiski.

Kāda ir masu mediju atbildība, piedāvājot informāciju?

Īsti nepiekrītu tādam terminam – "mediji", katrā uzņēmumā strādā konkrēti cilvēki, kas pieņem lēmumus. Tas ir kā tajā teicienā, ka viena sniegpārsliņa nav atbildīga par lavīnu. Šajā jautājumā mēs atgriežamies pie jau runātā par cilvēku dabu un vēlmi kopēt. Kāpēc mēs varam runāt par veselām nozarēm? Tāpēc, ka viens cilvēks sāka kaut ko darīt un citi sāka to atdarināt. Mediju nozarē, tāpat kā citās jomās, ir jāgūst ieņēmumi, jāveido budžets, uzņēmumi mēģina pārdot to, ko var. Par to nevar nevienu individuāli vainot, nevēlos būt kā Donalds Tramps un vainot medijus – tā ir slinkuma pazīme un radīs problēmas nākotnē. Vai vainot ātrās ēdināšanas kompānijas vai cilvēkus, kas izvēlas patērēt šādu pārtiku?

Neaizmirsīsim, ka cilvēka smadzenes nav ieinteresētas uzzināt patiesību, bet gan sajust emocijas, cilvēki vēlas socializēties, pieredzēt, izklaidēties, apstiprināt savu statusu. Mediji nevar būt "patiesības mašīna", tiem nevajadzētu tādiem būt, un tie arī nebūs. Mediji pēdējo desmitgažu laikā ir kļuvuši bagātāki, krāsaināki un plašāki, salīdzinot ar laiku, kad bija pieejami tikai laikraksti un žurnāli.

Es teiktu, ka katram jāsāk pašam ar sevi, nevajag vainot nevienu citu.

Kuri cilvēki un kompānijas šobrīd atvēl laiku oriģinālu ideju radīšanai, dalās ar tām ar sabiedrību, seko savām idejām?

Mums skaidrības labad būtu jānosaka daži noteikumi. Lai domātu par lielām lietām, ir jāveic investīcijas. Tradicionāli tās ir organizācijas, kas nepelna naudu, tās lielākoties nav komercstruktūras. Mani pašu iedvesmo Kalifornijā bāzētais fonds "The Long Now Foundation", kas nodarbojas ar ilgtermiņa domāšanu – nākamajiem 10 tūkstošiem gadu. Par biedru var kļūt ikviens, un tas nav dārgi, daudz informācijas ir pieejams bez maksas.

Pēdējos gados Īlons Masks (Elon Musk) ir sācis strādāt pie lieliem, milzīgu naudu patērējošiem projektiem, kas ir atšķirīgi no visiem citiem. Reizēm viņš var likties traks un jocīgs, viņš ir piedzīvojis vairākas neveiksmes, bet nevar noliegt, ka viņš ir pievērsies ļoti lieliem jautājumiem – par Marsa izpēti, par jaunu transporta veidu un ceļu būvniecību. Nedomāju, ka visi viņa risinājumi ir labi, piemēram, "Hyperloop" kapsula diez vai būtu noderīga Latvijai vai Zviedrijai, tomēr viņš ir uzdevis būtiskus jautājumus.

Milzīgu progresu ir panākusi Ķīna, transformējot savu ekonomiku. Biju Šeņdžeņā 2006. gadā un pērn, pārmaiņas ir grandiozas. Ķīnieši 10 gados ir paveikuši to, ko citi 100. Jā, viņi kopē, ir problēmas ar demokrātijas pamatnostādnēm un atklātību, tomēr tas ir ilgtermiņa projekts.

Esmu domātāja Sema Harisa (Sam Harris) fans, kurš ir radījis meditācijas lietotni un aplādi (angļu val. – podcast) "Making Sense". Viņš nav futurologs, bet viņu interesē ilgtermiņa domāšanas veidu ietekme – kā mēs domājam un kā mums vajadzētu domāt, un vai ir labāki veidi, kā to darīt. Viņš palīdz cilvēkiem pievērsties meditācijai, domāšanai. Te mēs atkal atgriežamies pie vajadzības paredzēt laiku nekā nedarīšanai un pie lielākas apzināšanās, darot lietas.

Bet ir jāapzinās, ka tas ir retums, ļoti maz cilvēku tā rīkojas, un man vienmēr ir interesanti, kāda būs nākamā paaudze. Piemēram, jaunā vides aktīviste no Zviedrijas Grēta Tunberga (Greta Thunberg), kas iestājas par klimata pārmaiņu jautājumiem. Viņai ir tikai 16 gadu, tas tiešām ir iedvesmojoši. Lai gūtu iedvesmu, reizēm ir jāspēj nebūt kritiskiem, jo cilvēki ir pieraduši daudz kritizēt. Ja pasaku – Īlons Masks, daudzi teiks – tā ir klišeja, ja Ķīna – tad tur nav demokrātijas, ja Grēta Tunberga – viņa ir pārāk jauna. Ir jāpiebremzē savs kritiskums un viedoklis par notiekošo, vairāk jāieklausās, ko saka citi.

Lindkvists uzstājas ar runu. Foto: Marius Dale.

Kādus laika periodus ir iespējams prognozēt uz priekšu nākotnē? Daudzus cilvēkus šodien uztrauc globālā sasilšana.

Globālā sasilšana ir samērā lēns process, lai arī cilvēku skatījumā tas paātrinās. Klimata modelēšanā pārmaiņas var prognozēt samērā precīzi 10, 20, 30, pat 100 gadus uz priekšu. Prognozes, protams, būs scenārija veidā, piemēram, kas notiks, ja temperatūra kāps par 1–4 grādiem. Tāpat precīzi var prognozēt demogrāfiju daudzus gadu desmitus uz priekšu.

Vērtējot pagātnes notikumus, ar samērā lielu varbūtību var prognozēt biznesa, ekonomikas ciklus 3–5 gadus uz priekšu, savukārt akciju tirgus nav prognozējams pat vienu dienu uz priekšu. Patēriņa līknes var noteikt 1–2 gadiem, bet pēc tam var rasties jaunas idejas, mainīties mode, kas koriģēs patēriņa virzienu. Piemēram, valstu politiskos virzienus var samērā viegli prognozēt četrus gadus uz priekšu pie nosacījuma, ka pastāv demokrātiska iekārta. Tomēr pēc pēdējo 10 gadu pieredzes var teikt, ka vienmēr var gadīties neparedzēti notikumi, kurus nevar prognozēt, – "Lehmans Brothers" sabrukums vai "iPhone" nonākšana tirgū. Veroties pagātnē, šie notikumi pat liekas loģiski, bet paredzēt nākotnē tos ir ļoti grūti, pat neiespējami. Tas, protams, nozīmē, ka mums jāparedz iespējas manevriem mūsu nākotnes prognozēs un "pelēkajai zonai" jābūt plašākai.

Biznesa pasaulē tas nozīmē, ka ir jāparedz volatīls, svārstīgs budžets (angļu val. – vudget – no vārdiem volatile un budget), ir jāveido finanšu "kabatas" neparedzētiem gadījumiem. Tās dod iespēju veikt izmaiņas pēdējā brīdī, koriģēt plānus, piesaistīt personālu vai saglabāt darbiniekus. Līdz šim veidotie budžeti bieži vien ir bijuši ļoti stingri un nelokāmi, tādi, kas seko līdzi konkrētai stratēģijai, bet mēs vairs nedzīvojam tādā pasaulē.

Jūs pasaules vēsturi esat raksturojis četros vārdos – nekas, nekas, nekas, viss. Kā jūs raksturotu nākotni?

Es drīzāk teiktu, ka nākotne vēl neeksistē, mēs esam darbībā vērsti uz nākotni. Tas nozīmē, ka nākotne ir kaut kas, ko mēs darām, nevis gaidām. Sāciet nākotni, negaidiet to! Jaunieši šodienas pasaulē ir brīvāki nekā jebkad iepriekš – redzēt un ceļot, piedzīvot un darīt. Nākotne var dzimt jebkura cilvēka smadzenēs, mēs vairs neesam dažu līderu vergi, kā tas bijis vēsturē. Vienlaikus tā nav tikai laba lieta, daudzi cilvēki tā dēļ kļūst satraukti, skumji, bet man tajā visā ir kāda kripatiņa cerības. Nākotne vēl neeksistē, bet man nākotne ir darbības vārds, tāpēc varam to sākt.

Mūsu smadzenes nav radītas ilgtermiņa laimei. Ja visiem viss liktos lieliski, nekas nekad nemainītos. Ir jāspēj atrast balansu starp cerību un iespējamu izmisumu, kas rodas no vēlmes mainīt lietas. Vismaz jāatbalsta tie cilvēki, kas vēlas mainīt lietas.