Kanādas nekustamo īpašumu investors: gribu, lai cilvēkiem nav jāuztraucas par naudu  (11)

Novembrī jūs būsiet Rīgā, uzstāsieties "Rīgas Biznesa forumā" un būsiet viens no galvenajiem runātājiem. Vai jums nav apnicis runāt par naudu?

Tas ir bijis mans sapnis – dalīt skatuvi ar Robinu Šarmu. Viņš ir bijis mans varonis jau kopš paša manas karjeras sākuma, un dalīt vienu skatuvi ar viņu – tā ir ļoti saviļņojoša sajūta. Esmu priecīgs doties tūrē ar viņiem (forums notiks arī Viļņā 6. novembrī – aut.).

Es esmu uzstājies konferencēs visā pasaulē un atklājis – ja man izdodas iedvesmot cilvēkus, lai viņi kļūst finansiāli brīvi, kļūst par miljonāriem, tas mani padara laimīgu. Kad es augu, cilvēki teica, ka nauda nav svarīga, ka nauda ir slikta, tā ir visa ļaunuma sakne. Es esmu bijis nabags un esmu bijis bagāts, un nu varu teikt, ka nauda ir laba lieta. Kad tu esi finansiāli brīvs, tu vari iegūt labāko savai sievai, bērniem, labāko izglītību un doties ceļojumos, rūpēties par sevi, apmeklēt pasākumus, ēst to ēdienu, ko vēlies. Es gribu, lai cilvēkiem nav jāuztraucas par naudu. Es gribu, lai cilvēki zina, ka nauda ir svarīga. Nauda nav viss, bet tā ir ļoti svarīga.

Jūs pametāt darbu policijā un uzsākāt savas nekustamā īpašuma investora gaitas. Kāpēc pēkšņi tik dažādas darbības jomas?

Es 15 gadus strādāju policijā Kanādā – sāku kā policists un 15 gadu laikā kļuvu par komandieri. Šajā laikā arī apprecējos, mums piedzima divi bērni. Laulības 13. gadadienā sieva atnāca pie manis un teica – mēs šķiramies. Iemesls bija tāds, ka mēdzu teikt – ģimene ir svarīgāka par darbu, taču realitātē manas darbības nerādīja šo patiesību – es vēlu nācu no darba mājās, strādāju brīvdienās.

Uz spēles bija mana laulība un bērni. Tā kā esmu ģimenes cilvēks, izlēmu, kas man ir svarīgāk – darbs, ko mīlu, vai ģimene, ko mīlu. Darbā es paņēmu gadu ilgu neapmaksātu atvaļinājumu – ar norunu: ja nesameklēšu labāku iespēju, atgriezīšos. Man nebija daudz naudas, lai varētu dzīvot un neko nedarīt, tāpēc apmeklēju katru biznesam veltītu pasākumu – konferences, lekcijas, meistarklases, pasākumus, kur cilvēkiem māca, kā pelnīt naudu.

Vienu dienu es atvēru avīzi, un tur bija raksts par Robertu Allenu, nekustamo īpašumu guru Amerikā, kurš teica – tu vari nopirkt īpašumus par neko. Es domāju, ka viņš ir traks! Bet es ieguldīju piecus tūkstošus dolāru, lai mācītos, kā investēt nekustamajā īpašumā, un sapratu, ka man tas patīk. Pirmajā gadā es nopirku un pārdevu 77 īpašumus, nopelnot 980 tūkstošus dolāru.

Pirmajā gadā, veicot pilnīgi jaunu darbu, nopelnījāt gandrīz miljonu dolāru?

Jā. Man nebija izvēles, bija jāveicas.

Kāpēc investējāt tik daudzos īpašumos jau pirmajā gadā?

Ir jāsasummējas vairākām lietām, lai veiktos. Pirmkārt, nepieciešama vēlme darīt to, ko tiešām vēlies darīt. Man nebija izvēles – bija jākļūst veiksmīgam vai jāzaudē ģimene, turpinot strādāt policijā. Kā policijas darbinieks es gadā pelnīju aptuveni 100 tūkstošus dolāru, tāpēc mans pirmais mērķis kā investoram nekustamajos īpašumos bija pelnīt 200 tūkstošus dolāru. Šo summu sāku pelnīt trīs mēnešu laikā. Tad es apstājos un sev teicu – bet es vienmēr esmu gribējis būt miljonārs! Tas kļuva par manu jauno mērķi – pelnīt miljonu dolāru 12 mēnešu laikā.

Es darīju visu, kas cilvēkiem būtu jādara, lai viņi kļūtu veiksmīgi. Es apmeklēju visus pasākumus, kuros piedalījās Tonijs Robins, Roberts Allans, Roberts Šarma. Es nolīgu mentorus, lai viņi man palīdzētu biznesā. Es zināju savu mērķi un vienkārši atradu kādu, kas to jau ir sasniedzis, un viņam sekoju. Jums ir jāatrod kāds, kas jūsu mērķi jau ir sasniedzis, un jāizdomā, kā viņš var palīdzēt jums, lai arī jūs to sasniegtu. Piemēram, jūs vēlaties iemācīties karatē, jūs taču nelasīsiet grāmatu par to, kā iemācīties karatē, bet atradīsiet profesionālu senseju, kas jums to iemācīs.

Tad jau var teikt, ka jūs savu "Private Investment Club" ieviesāt, lai pats kļūtu par senseju tiem, kuri vēlas mācīties?

Es piedzimu Indijā un 13 gadu vecumā atbraucu uz Kanādu. Es biju kautrīgs, nobijies, man bija zema pašpārliecinātība. Es nekad nedomāju, ka varētu sniegt intervijas vai kļūt par starptautisku oratoru. Pirmajā darba gadā nekustamo īpašumu investora amatā cilvēki nāca man klāt un teica: "Tev vajag atvērt nekustamo īpašumu klubu!" Es prasu – kas tas tāds? Man atbild – tas ir klubs, kur cilvēki mācās, satiek viens otru, satiek mentorus.

Beigās mani 2005. gadā pierunāja atvērt klubu. Tas ir privāts klubs – lai nāktu slaveni un nozīmīgi cilvēki. Pēc laika sāku kāpt uz skatuves un stāstīt cilvēkiem, kā es pelnu naudu, un pēkšņi atklāju, ka varu runāt publikas priekšā! Kopš tā laika mans klubs ir kļuvis par lielāko nekustamo īpašumu elites klubu Ziemeļamerikā, ieskaitot Kanādu un ASV.

Kad jūs atvērāt savu biznesa klubu, vai tas, ka jūs vēlējāties "saražot" 100 miljonārus, bija jūsu sākotnējais mērķis?

Kluba darbības sākumā es darīju divas lietas. Pirmkārt, meklēju, kā palīdzēt cilvēkiem, kā atrast labus nekustamo īpašumu darījumus. Mēs rīkojām pasākumus, kur cilvēkiem stāstījām, kā atrast uzticamus cilvēkus, ar ko kopā taisīt biznesu, komunicēt un būvēt attiecības. Otrkārt, es meklēju naudu šiem labajiem darījumiem.

Kāpēc es sākotnēji atvēru klubu? Lai iedvesmotu cilvēkus radīt bagātību. Nav svarīgi, kurā valstīt tu dzīvo, kāds tev ir dzimums, ādas krāsa vai kāda tev ir izglītība. Tu joprojām vari kļūt veiksmīgs. Tāpēc es atvēru klubu.

Kas ir lielākie riski, investējot nekustamajā īpašumā mūsdienās?

Vienkārši runājot, ja cilvēki neveiks īpašuma padziļināto izpēti vai viņiem nav mentora vai kāda, kas var palīdzēt to veikt, tas ir lielākais risks, ko viņi var uzņemties. Tas ir kā bizness. Ja, pērkot uzņēmumu, neskatās uz peļņas un zaudējumu rādītājiem un tos nepārbauda, uzņēmuma pirkšana ir liels risks.

Vēl viens risks ir, ka cilvēki pērk īpašumus, balstoties uz vizuālo novērtējumu, nevis uz naudas plūsmu. Tas nozīmē, ka tiek pieņemts: tirgus rādītāji tikai augs un augs, un augs, taču pienāks brīdis, kuru neviens nevar prognozēt, kad tirgus piedzīvos krīzi. Arī nezināšana, kur pirkt īpašumu, ir risks. Piemēram, nepārbaudot, cik māju konkrētajā apkārtnē pēdējo trīs mēnešu laikā ir nopirkts. Ja tās ir divas līdz trīs, ir skaidrs, ka tur kaut kas nav labi. Tas pats attiecas arī uz īrēšanu.

Pastāstiet par iesaisti 4,4 miljonus dolāru vērtā darījumā 2008. gadā. Jūsu dalība konferencēs tieši saistībā ar šo darījumu iepriekš izsaukusi arī kritiku, jo cilvēki jūs uzskatīja par krāpnieku.

Mums bija Ķīnā dzimis kanādiešu investors. Mēs kā klubs investējām viņa projektā – gan mūsu, gan mūsu biedru naudu.

Investors būvēja tā saukto kondo viesnīcu (no angļu val. – "hotel condo", ēka, kuru ekspluatē kā viesnīcu, piedāvājot īstermiņa īres maksu), bet mēs pārdevām istabiņas mūsu biedriem un nopirkām arī paši. Tad ASV sabruka mājokļu tirgus. Šī projekta finansējums nāca no ASV. Mums vienkārši pateica, ka finansējuma nebūs. Pats investors aizbēga atpakaļ uz Ķīnu.

Cilvēki, kas iemaksāja naudu depozītā, to pazaudēja, un tāpēc, ka mēs kā klubs šo projektu atbalstījām, cilvēki, kas zaudēja naudu, uzskatīja, ka kluba biedri ir krāpnieki un mēs viņus esam piemānījuši. Valdība divu gadu garumā veica izmeklēšanu un pierādīja, ka mēs esam saņēmuši precīzi nulli ienākumu no visiem iemaksātajiem depozītiem. Tie visi tika investoram, kas tagad dzīvo Ķīnā.

Ko jūs no šīs pieredzes iemācījāties?

Es iemācījos neuzticēties. Aizbēgušais investors projekta sākumā man teica – man ir pašam savs advokāts, tev man jāuzticas, viss būs labi. Un es viņam uzticējos. Arī jautājumā par īpašuma padziļināto izpēti – es varēju viņam pajautāt, kāds ir viņa finanšu stāvoklis, kāds ir plāns B, ja pirmais finansētājs izstājas no spēles. Taču mēs nevarējām prognozēt lielāko tirgus krīzi kopš lielās depresijas 20. gs. 20. gados ASV. Tāpēc es tagad mācu citus – ko un kā darīt un ko nedarīt.