Psihologam un bijušajam basketbolistam Džonam Amiči nākas vairākus biznesa pasaules cilvēkus saukt par "dinozauriem", kuri netiek līdzi apkārt notiekošajai attīstībai. Britam ir savs uzskats par autentisku vadības veidu, kas, viņaprāt, vainagosies panākumiem, par ko viņš arī klāstīs 7. novembrī Rīgas Biznesa forumā. Tomēr viņa plašā dzīves pieredze ļauj smelties iedvesmu arī par profesionāla sportista atbildību pret citiem un savu valsti, turklāt piesaukt latvieti Andri Biedriņu kā gudru izvēli veikušu cilvēku.
Džonu Amiči kāds sporta pazinējs varētu vienā teikumā aprakstīt kā "basketbolistu, kurš piecas sezonas aizvadījis Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA), kā arī spēlējis vairākos augstas klases klubos Eiropā."
Tomēr Amiči gūtie punkti basketbola laukumā nepavisam nav iemesls, kāpēc viņš ir interesants sarunas biedrs. Vēl spēlējot NBA, sportists atklāja, ka basketbols viņam nemaz tik ļoti nepatīk un viņš nodarbojas ar profesionālo sportu, lai pēc karjeras varētu atļauties iegūt doktora grādu psiholoģijā. Šobrīd viņš jau vada savu uzņēmumu, kas piedāvā psiholoģijas jomas konsultācijas uzņēmumu vadības uzlabošanai, savukārt viņa paveiktais sportā un brīvprātīgajā darbā ļāvis Amiči izpelnīties Britu impērijas ordeni.
Sarunas gaitā ne tikai runājām par uzņēmumu vadību un līdera pienākumiem, bet arī par Latvijas sportam aktuāliem tematiem.
Rīgā runāsi par vadības spēju veidošanu. Kādu vēstījumu grasies nodot pasākuma auditorijai?
Mana pieeja vadībai ir kā dažādu lietu sajaukumam, kurā atrodama mana paša personība, kā arī zinātniskos pētījumos noskaidrotas lietas par svarīgo cilvēku ambīcijās. Taču tajā iekļauti arī daži ļoti vienkārši un pragmatiski elementi.
Vispārīgi runājot, mūsu organizācijas perspektīva ir teikt, ka vadība ir kā solījums. Atver jebkuras organizācijas mājaslapu – vai tas būtu sports vai kāda cita joma –, un tai būs savu vērtību, kā arī principu saraksts. Tā parasti izdomā solījumu par pieredzi, ko sagaidīsi, pievienojoties tai organizācijai. "Google" agrāk teica – "neesi ļauns" ["don't be evil"]. Vairākas citas organizācijas saka lietas kā "tavs darba vadītājs paudīs interesi par tavu karjeru". Tas nav tikai apgalvojums, bet arī solījums par to, kas būtu jāsagaida.
Vadība ir pārliecināties, ka organizācijas veiktie solījumi tiek pildīti. Tas ir neticami izaicinoši, bet būtiski.
Pats jaunībā devies uz ASV, kur vēlāk sāki studijas Pensilvānijas štata universitātē. Tajā kļuvi par motivējošo runātāju. Var atrast zināmas līdzības starp to un vadības spējām. No kurienes tev nāca iedvesma ar to nodarboties jau tik agrā vecumā?
Pirmkārt, tas bija nepieciešami. Uzskatīju, ka man kā cilvēkam, kuru apbrīnoja basketbola dēļ, bija jāpavēstī dažas svarīgas lietas. Atkal jāsaka – tev jāpilda zināmi solījumi, vai ne? Ja bērni, kā arī pietiekami daudz pieaugušo iemīl tevi un klausās katrā tavā vārdā, netieši tajā tiek iekļauts solījums, ka tevis sacītais būs saprotams, loģisks un neaizskars viņus vai citus cilvēkus. Nekad neesmu uzskatījis, ka tas ir par daudz prasīts. Manuprāt, ja pat viens cilvēks tevī saskata piemēru, tev ir pienākums izdarīt tādu mazumiņu un būt labs piemērs. Tas nav grūti.
Vai uzskati, ka universitātē tev izdevās būt sekmīgam līderim?
Uzskatu, ka visur esmu paturējis prātā savu līdera statusu. Vai man vienmēr izdevās būt sekmīgam līderim? Droši varu teikt, ka vairākkārt tas nesanāca. Bija brīži, kad izjutu stresu eksāmenu laikā vai… Gandrīz jau pateicu, ka tas nesanāca pēc sliktām spēlēm, bet patiesībā pēc tām biju izmisis pats par savu sniegumu, tomēr neizgāzu dusmas uz citiem cilvēkiem. Varbūt raudāju dušā pēc neiemestiem soda metieniem, kuru dēļ zaudējām, bet pēc tam iznācu ārā un pret citiem cilvēkiem izturējos tā, kā to vajadzētu.
Esmu diezgan drošs, ka ne vienmēr man sanāca būt labam līderim. Bija dienas, kad cilvēkiem pieredze ar mani nebija patīkama. Domāju, ka lieliski līderi vienmēr iegaumē, ka viņi ir līderi un kāds vēro katru viņu darbību, lai sagaidītu rīcību, kas nesakrīt ar viņu vārdiem.
Mums – iespējams, tādēļ, ka esam postpadomju valsts, – mēdz būt uzskats, ka līderim jābūt skarbajam tipam, it īpaši sportā. Kāda bija tava pieredze, kā izglītotam cilvēkam spēlējot dažādās pasaules valstīs?
Ak, jā, esmu spēlējis pie tādiem līderiem. Esmu redzējis viņus arī biznesa pasaulē. Viņi ir "dinozauri" un viņu laiks ir pagājis. Daži no viņiem joprojām klaiņo apkārt pa šo vidi. Viņi reizēm mēdz būt mēreni efektīvi. Taču viņu ēra ir pagājusi, jo šis vairs nav juras laikmets.
Es pats neesmu silts un pūkains cilvēks. Mēdzu nepieļaut kompromisu, sagaidu neparasti augstus standartus un izaicinu cilvēkus paveikt savu darbu. Šeit [viņa uzņēmumā] nav tāda cilvēka, kurš nezinātu, ka sagaidu ļoti daudz īsā laika periodā. Atšķirība ir tāda, ka apzinos – jo vairāk izaicinu, jo vairāk nepieciešams darbinieku atbalstīt. Atbalsts nāks no visām pusēm – tas nāks no manis, tas radīsies pašā procesā, tas nāks no uzņēmuma kultūras un citiem kolēģiem. Nevaru pieprasīt augstākos standartus un izaicināt kādu līdz viņa pašam spēju slieksnim, ja vienlaikus nepiedāvāju nekādu atbalstu.
Katru dienu kliegšu uz tevi, bet, kad sasniegsi rezultātu, cilvēki teiks, ka tas ir manis panākts, – tas būtu tik negodīgi. Tā pasaule vairs nefunkcionē.
Esi prasīgs, sagaidi daudz no darbiniekiem – tas izklausās pēc darbavietas, kurā var pietiekami nogurt. Vai šajā ziņā atslēgas vārds ir "atbalsts"?
Tā ir konsekvence, lai cilvēki varētu prognozēt, ka zināmās situācijās reaģēšu. Nepieciešams atpazīt, kad cilvēki paveikuši gan labu, gan sliktu darbu, un ielikt cilvēkus perfektā vietā, kur viņi tiek izaicināti ārpus savas komforta zonas, bet ne tik tālu, ka tas rada pārlieku negatīvas emocijas. Vēlreiz saku – šie nav jauni zinātniski atklājumi, bet gan pētījumi, par kuriem zinām vairākas desmitgades.
Vairākiem līderiem ir maldīgs iespaids, ka varas pozīcija ļaut rīkoties, kā vien vēlies. Piemēram, man patīk celties ļoti agri. Vairāki līderi uzskata, ka tad arī viņu komandai jādara tas pats. "Visiem jārīkojas tieši tā, kā es vēlos."
Turpretī es vēlos rezultātus un izaicināt cilvēkus, bet, kamēr vien viņi paveic savu darbu, es neiejaukšos tajā, kā viņi to izdarīja. Tam arī ir robežas un procesu standartizācija, it īpaši mums kā psihologiem. Tomēr cilvēkiem jādod iespēja uzturēt kādu noteikšanu pār savu dzīvi. Citādi katrs jutīsies kā bandinieks uz šaha lauciņa, un tā ir briesmīga sajūta. Sajūta, kurā tikai karalis un dāma izpelnās labo slavu.
Saki, ka tādi cilvēki ir "dinozauri". Vai galvenokārt attiecini to uz biznesa pasauli vai arī sportu?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv