Civilizācijas šūpulis, gastronomijas paradīze un sabiedrība aiz žogiem – kā latvietes dzīvo Peru  (57)

Agrā rīta stundā Limā pie savas viesnīcas durvīm gaidu Zani, lai dotos uz Latvijas Goda ģenerālkonsulātu sarunai par latviešu dzīvi Peru. Jā gan – viena otru atpazīstam jau no attāluma – abas esam gaišmatainas un krietni garākas augumā par Peru iedzīvotājiem, kā sievietēm, tā vīriešiem. Pa ceļam uz konsulātu apskatām Latvijas parku ar skatu uz Kluso okeānu elegantajā Miraflores krastmalā, kas atrodas tūrisma, labu veikalu un smalku restorānu rajonā. Parks tapis, pateicoties Latvijas Goda ģenerālkonsula Dr. Raula Santiago Lozano-Merino iniciatīvai un entuziasmam. Brauciens pa Limas ielām aizņem krietnu laiku, jo visur sastrēgumi. Pilsētas infrastruktūra nav paredzēta 11 miljoniem iedzīvotāju. Latviešu kopiena Limā gan ir neliela, lai arī visu laiku svārstās. Mūsu sarunā piedalās Zane, Ņina un Evija – trīs latviešu sievietes, kas par savām mājām sauc Limu.

Kā jūs nokļuvāt Peru un kā šeit ir izveidojusies jūsu dzīve?

Ņina: Esmu liepājniece. Ar savu vīru Keniju iepazinos uz kruīza kuģa, kur septiņus gadus strādājām kopā. Iesākumā bijām draugi, tad viņš kādu laiku viesojās Latvijā, pēc tam es atbraucu ciemos pie viņa uz Peru, un te viss mainījās. Pēc trīs mēnešiem mēs apprecējāmies. Sākumā bija diezgan grūti, jo nerunāju spāniski, bet man palīdzēja tas, ka šeit ir spāņu valodas klases iebraucējiem no citām valstīm. Spāņu valodu apguvu, un, tā kā labi runāju angļu valodā, nolēmu izmēģināt strādāt par angļu valodas skolotāju. Nu jau vairāk nekā trīs gadus strādāju par angļu valodas pasniedzēju institūtā ICPNA (Instituto Cultural Peruano Norte Americano – Peru un Ziemeļamerikas kultūras institūts). Man patīk, kaut arī nav viegli, vajadzīga pacietība.

No kāda apgabala nāk skolēni?

Ņina: Skolēni nāk no visas Limas. Lima ir liela pilsēta, sākumā strādāju Miraflores rajonā, bet ceļā man pagāja apmēram pusotra stunda vienā virzienā. Tagad strādāju daudz tuvāk savām mājām, kaut gan mana darba zona ir vienā no bīstamajiem Limas rajoniem.

Vai tev iepriekš jau bija pedagoga izglītība vai arī kļūt par pasniedzēju ir iespējams, zinot valodu?

Ņina: Man nebija speciālas izglītības, te pietiek ar valodas zināšanām. Arī mans vīrs ir angļu valodas pasniedzējs, bet viņš jau gandrīz ir pabeidzis maģistra grādu angļu valodas specialitātē, kaut gan pēc pirmās izglītības viņš ir inženieris.

Vai iznāk arī aizbraukt uz Latviju?

Ņina: Jā, mēs ar vīru bijām Latvijā pirms diviem gadiem uz vienu mēnesi, un gatavojamies uz Latviju atkal nākošajā vasarā. Ai, latviešu valoda sāk aizmirsties – tik ilgus gadus nav latviski runāts.

Evija, kā tu nonāci Peru?

Evija: Esmu no Kuldīgas, pabeidzu Ventspils augstskolu ar specialitāti vācu valodā un sāku strādāt Itālijā, auto ražošanas uzņēmumā. Ar manu dzīvesbiedru Nilo iepazināmies Itālijā, lidostā, kad es biju ceļā uz Latviju, lai apciemotu savu ģimeni. Savukārt viņš bija atbraucis apciemot savu mammu, kas ir itāliete un dzīvo Milānā. Mēs saglabājām kontaktus, bet apmēram pēc gada es uzteicu savu darbu, un sekoju Nilo uz Peru.

Mums aug dēls, viņam ir seši gadi. Es pašreiz esmu mamma uz "pilnu slodzi", neatliek daudz laika ne darbam, ne kaut kam citam. Tomēr, ja ir laiks, es ar prieku tulkoju un arī atbalstu savu dzīvesbiedru viņa darbā. Mēs abi esam nodibinājuši uzņēmumu "Experiencias Inmersivas" un pārstāvam kompāniju, kas ražo 360 grādu kameras. Mūsu uzņēmums reprezentē visu, kas saistīts ar virtuālo realitāti: fotogrāfiju, audio un video produkciju. Mēs kopā piedalāmies izstādēs, gadatirgos, es mācos fotografēt, uzņemt video, un arī mūsu dēls jau to visu zina. Mēs esam tāda tehnoloģiska ģimene (smejas). Paši arī taisām savu mājas lapu, lietotnes, jo šeit gandrīz nevaram atrast speciālistus IT jomā. Peru izglītība ir dārga, cilvēkiem jaunās tehnoloģijas liekas sarežģītas, un tehnoloģiju jomā Peru liekas atpalikusi no pārējās pasaules.

Vai ar ģimeni esat arī apciemojuši Latviju?

Evija: Pa šiem gadiem nav iznācis uz Latviju vēl aizbraukt, bet mēs plānojam braukt nākošgad. Tagad esam apņēmušies un darīsim to.

Vai Latvijā jūsu ģimeni gaida vecmāmiņa?

Evija: Jā, gan. Vecmāmiņa gaida ar nepacietību, lai ieraudzītu savu mazdēlu. Viņa jau mācās spāniski, un es savam dēlam kaut ko mācu latviski, viņš gan vēl liedzas. Tomēr domāju, ka bērnam jāzina svešvalodas – gan vācu, gan arī angļu valodas.

Zane, lūdzu tagad tu pastāsti, ka nonāci šajā zemē?

Zane: Esmu valmieriete, dzīvoju Valmiermuižas apkārtnē, visi jau pazīst Valmiermuižas alu. Es lepojos gan ar to, ka esmu latviete, gan to, ka esmu no Valmieras!

Vienmēr esmu jutusies kā pasaules pilsone, esmu piedalījusies kultūras apmaiņas programmā un dzīvojusi Amerikā, mācījusies universitātē Anglijā un strādājusi Latvijas vēstniecībā Krievijas Federācijā. Vienmēr izjutu interesi par Latīņameriku, atvaļinājumus pavadīju, apceļojot šo kontinentu, ļoti vēlējos iemācīties spāņu valodu. Kad radās iespēja pārcelties uz dzīvi Peru, lēmums netika pieņemts vienkārši, jo tajā laikā strādāju Latvijas vēstniecībā Maskavā par vicekonsuli, un tās bija lielas pārmaiņas manā dzīvē. Peru iepriekš biju apmeklējusi vairākkārt. Jāatzīst, ka jau no pirmās viesošanās reizes ļoti iemīlēju šo zemi.

Pārcēlos uz Peru 2010. gadā, un šeit esmu izveidojusi savu ģimeni, man ir dēls, kurš ir gan Latvijas, gan Peru pilsonis un runā gan spāņu, gan latviešu, gan vācu valodā, jo mācās vācu skolā. Pēc profesijas esmu juriste, partnere advokātu birojā un nodarbojos ar intelektuālā īpašuma tiesību jautājumiem. Paralēli darbojos Latvijas Goda ģenerālkonsulātā un Baltijas Tirdzniecības kamerā Peru.

Protams, bērns tāpat aizņem daudz laika, it īpaši ar viņu nodarbojos, kad viņš vēl bija mazāks. Ļoti jūtu, ka nav omes vai opja atbalsta. Principā mēs šeit esam vienas, un, līdz ar to jāveltī bērnam vairāk laika un enerģijas. Bet bērni aug, un viss ir kārtībā! Vasarās gan cenšos aizvest dēlu uz Latviju.

Peru lepojas ar savu virtuvi, tomēr Latvijas un Peru virtuves ir loti atšķirīgas.

Evija: Šeit ir maz piena produktu, nemaz nevar atrast skābo krējumu, un Peru gatavo tikai tradicionālo svaigo sieru. Pietrūkst Latvijas maizes.

Zane: Limā gan ir vācu maiznīca, kas cep rudzu maizi, bet tā tomēr garšo savādāk.

Ņina: Atradu marinētos gurķīšus, kas arī nāk no Vācijas, bet cena – 10 dolāri par burciņu!

Vienojamies, ka īstam latvietim šad tad gribas gan skābētus kāpostus, gan marinētu gurķīti.

Zane: Peru iedzīvotāji ļoti lepojas ar savu virtuvi, kas ir atzīta par "labāko pasaulē", pateicoties neaptveramajai augļu, dārzeņu, zivju un gaļas produktu dažādībai. Manam dēlam ļoti garšo "čiča morada" – tradicionāls Peru dzēriens – tumši sarkana saldskāba limonāde, ko gatavo no melnās kukurūzas, laima un cukura.

Melno kukurūzu es pirmo reizi ieraudzīju tikai Peru, tāpat kā daudzus citus augļus un dārzeņus, kurus nepazīstu un neko nezinu par to lietošanu. Bet "čiča morada" arī man kļuvusi par iemīļotu dzērienu.

Ņina: Peru aug vairāk par 3000 dažādu kartupeļu šķirnēm vien! Bet veikalā varam atrast ap 30 kartupeļu šķirņju. Saldie kartupeļi – tas jau ir kaut kas!

Evija: Arī avokado – tos nevar īsti aizvest, jānoplūc zaļus. Avokado ir nakts dārzeņi, viņi gatavojas tumsā. Ja pērkat cietu avokado, tie jāietin avīzē un jātur tumsā – tad vislabāk nogatavosies.

Zane: Es reiz veidoju tirgus pētījumu avokado eksportētājiem. Viņi ved avokado klimata kontroles konteineros, un, ja šajā konteinerā notiek nepareiza temperatūras svārstība, tad avokado auglis nekad nenogatavosies vai arī būs brūns.

Kādi ir Peru cilvēki?

Zane: Pārsvarā ļoti atsaucīgi! Viņiem patīk eiropieši, arī amerikāņi. Šeit dzīvojot, nekad neesmu sajutusi kādu diskrimināciju, pat tieši otrādi – viņi ir ļoti izpalīdzīgi.

Evija: Peru ir mazāk birokrātijas, ja ir vajadzīga palīdzība, tad jebkurā situācija tiks atrasts atrisinājums.

Man vēl jums ir vienāds jautājums: Kas jums visvairāk patīk Peru un visvairāk pietrūkst no Latvijas?

Ņina: Visvairāk laikam patīk produkti – viss ir svaigs, garšīgs. Bet no Latvijas visvairāk trūkst dabas. Parki ir, bet mazi, nav, kur īpaši iziet, pastaigāties. Arī pludmale, kaut arī netālu, tomēr grūti sasniedzama un nav tāda, pa kuru varētu staigāt kā pie mums, Latvijā.

(Te jāpiebilst, ka Limā gada laikā nolīst apmēram 1,5 cm lietus, visi parki un koki zaļo, tikai pateicoties apūdeņošanai).

Evija: Man Peru patīk tas, ka mēs dzīvojam civilizācijas šūpulī. Peru daba un vēsture liek justies lepnam, ka tu dzīvo tādā valstī. Tomēr no Latvijas man pietrūkst Ziemassvētku ar sniegu! Kad nāk Ziemassvētku sezona un visi brauc uz pludmali, tas ir gandrīz nepieņemami! (Nu mēs visas smejamies). Un vēl Ziemassvētkos 28 grādu karstumā viņi dzer karstu šokolādi!

Vēl jāmin, ka šeit, atšķirībā no Latvijas, viss ir ļoti noslēgts – visur ir restes, vārti, augsti žogi, skolas – visas norobežotas. Latvijā viss ir atvērts, brīvi pieejams, arī attiecības ir citādas. Latvijā bērni var brīvi skriet pa sētu, pie kaimiņiem, bet šeit tas ir bīstami un neiespējami.

Ņina: Var izraut telefonu, ejot pa ielu, var apturēt taksometru un aplaupīt. Tas notiek tieši braucot no lidostas – aptur taksometru un paņem visu bagāžu. Nav ieteicams ņemt taksometru uz ielas, nevajag likt rotaslietas, dārgus pulksteņus.

Zane: Tieši to es arī gribēju minēt, ka Limā pašreiz ļoti pasliktinājusies drošības situācija. Tas izskaidrojams ar vairāk nekā miljonu legālu un nelegālu iebraucēju no Venecuēlas, kas bēg no savas valsts. Es pati pirms pāris nedēļām dienas laikā, braucot ar mašīnu, piedzīvoju apšaudi uz ceļa man priekšā, un vienīgais, ko domāju: "Dariet, ko gribat, bet tikai, lūdzu, nenošaujiet mani!"

Evija: Tagad Limā ir aizliegts uz motocikla atrasties divām personām, jo tas ir vispopulārākais laupīšanas veids: viens pie stūres, otrs garām braucot, izrauj somu vai telefonu.

Zane: Tā ir realitāte, ar ko saskaramies, ar to jārēķinās un jāuzmanās, vakaros vienam pašam pa ielu nevajag staigāt, ir bīstamie rajoni, kuros vispār nevajag iet. Tas tomēr traucē ikdienā.

Bet, protams, ir ļoti daudz pozitīvu lietu – pati šī valsts, iespējas to apceļot, iepazīt pasaules slavenas vietas kā Maču Pikču un citas. Man kā cilvēkam, kam patīk gatavot, ir svarīgas lieliskās gastronomijas iespējas, kas sagādā baudu un prieku. Jā, es ļoti lepojos, ka varu šeit dzīvot!

Sarunas noslēgumā vēl apskatām Latvijas Goda ģenerālkonsulāta telpas. Goda ģenerālkonsuls ir Peru senlietu entuziasts, gadu gaitā izveidojis vērā ņemamu kolekciju, ko daļēji redzam arī konsulāta telpās. Zane stāsta, ka pašreiz tiek celta jauna ēka, kurā būs vairāk vietas gan konsulātam, gan arī kolekcijai. Vēl atvadāmies no Ņinas, Evijas, Kenija un Nilo, un dodamies tālāk, lai izpētītu Limu, nogaršotu slaveno Peru "Pisco sauer" (alkoholisks kokteilis) un "cebiche" (svaigu zivju uzkoda), bez kuras Peru neiztiek nevienā ēdienreizē.