Merkeli piekrist finansiālai palīdzībai pandēmijas skartajām ekonomikām mudinājis tiesas spriedums  (9)

Merkele jau iepriekš pauda bažas par ES nākotni pēc jaunā koronavīrusa izplatīšanās Eiropā februārī, bet tā bija Vācijas Konstitucionālā tiesa, kas pamudināja viņu rīkoties, atklāja avoti.

Vācijas Konstitucionālā tiesa 5. maijā nosprieda, ka valsts centrālajai bankai jāpārtrauc piedalīties Eiropas Centrālās bankas (ECB) obligāciju uzpirkšanas programmā, taču tā deva trīs mēnešu laiku ECB pierādīt šīs programmas nepieciešamību un atbilstību.

Cenšoties palielināt inflāciju un vājo eirozonas ekonomikas izaugsmi, ECB iegādājusies korporatīvās un valstu obligācijas vairāk nekā 2,6 triljonu eiro apmērā.

Eksperti Vācijā uzskata, ka šī programma pārsniedz ECB pilnvaras un pārkāpj Eiropas Savienības noteikumus attiecībā uz valdību finansēšanu.

Vācijas tiesas lēmums neattiecas uz ECB jauno obligāciju iegādes programmu, kas paredzēta koronavīrusa pandēmijas izraisītās krīzes seku mazināšanai.

Līdz tiesas lēmumam Merkele iebilda pret Francijas prezidenta Emanuela Makrona ierosinājumu izveidot fondu, kas pirmo reizi sasaistīti visas 27 bloka valstis, lai kopīgi palielinātu parādu.

"Sākotnēji viņiem bija diezgan atšķirīgas nostājas," sacīja kāds augsta ranga diplomāts. "Viņi izvērtēja šķelšanās risku ES. Bet tad pienāca Konstitucionālās tiesas lēmums, un Merkele (..) sacīja: "Viss atkarīgs no mums, valdībām.""

Virkne videozvanu starp Merkeli un Makronu noveda pie ierosinājuma Eiropas Komisijai (EK) aizņemties 500 miljardu eiro, uzņemoties kopīgas parādsaistības, un atvēlēt šos līdzekļus reģioniem un nozarēm, kas vissmagāk cietušas no jaunā koronavīrusa krīzes.

Šis fonds papildinās nākamo ES budžetu laikam no 2021. gada līdz 2027. gadam, kas jau sasniedz gandrīz vienu triljonu eiro.

Diplomāti Briselē, Parīzē un Berlīnē, kas ir informēti par šīm sarunām, sacīja, ka Merkele ir atteikusies no ilgstošās Vācijas pretestības parādu kopīgai segšanai, lai finansētu citas dalībvalstis.

Vācijas Konstitucionālās tiesas lēmums uzlika slogu uz pašām ES valstu valdībām finansēt jebkurus fiskālās politikas pasākumus.

Eiropas līderi piekrita, ka gadījumā, ja viņiem neizdosies izglābt ekonomikas, kas tagad atrodas brīvajā kritienā, viņi riskē ar kaut ko daudz sliktāku nekā parādu krīzi pirms desmit gadiem.

Pandēmija ir aizkavējusi lielāko parādnieču atlabšanu. Itālijas parāds tuvojas 170% no iekšzemes kopprodukta, Grieķija zaudē ieguvumus no gadiem ilgā taupības režīma, un visos dienvidos tūrisma samazināšanās apdraud miljoniem darbavietu.

Apstākļi bija atbilstoši solidaritātes un vienotības izrādīšanai, taču ES dalībvalstu sākotnējais gausums dalīties ar medicīnas aprīkojumu un gatavība slēgt robežas šķietami demonstrēja ES nesvarīgumu, kad uz spēles liktas nacionālās intereses.

Domstarpības skaidri izpaudās ES līderu videokonferencē 27. martā, kad ES ziemeļu valstis pretojās Vidusjūras reģiona valstu spiedienam par kopīgu ES aizņēmumu.

9. aprīlī ES valstu finanšu ministri vienojās par 500 miljardu eiro plānu, lai stimulētu ekonomiku, kuru smagi skārusi Covid-19 krīze. Taču ar to ir par maz, lai finansētu ekonomikas ilgtermiņa atveseļošanu, un domstarpības turpinājās. Berlīne uzstāja, ka jebkuram atlabšanas plānam jāsastāv no īstermiņa, atmaksājamiem aizdevumiem.

Pēc tam sekoja Merkeles un Makrona sarunas.

"Merkele arvien vairāk apzinājās, ka tas liek Eiropai izskatīties ļoti slikti," norādīja kāda ES amatpersona, kas ir informēta par abu līderu sarunām ar EK.

Merkeles un Makrona saprašanās liecina, ka arī šajā problēmu bagātajā laikā divas bloka dibinātājvalstis joprojām spēj nodrošināt stingru ES kodolu.

Tas var arī sekmēt Makrona vēlmi pēc lielākas integrācijas.

EK, kas 27. maijā nāks klajā ar savu priekšlikumu, atzinīgi novērtēja šo iniciatīvu, bet vienošanās vēl nav noslēgta. Tam nepieciešams visu bloka dalībvalstu atbalsts, un Austrija jau paziņojusi, ka tā un Nīderlande, Dānija un Zviedrija piedāvās tikai aizdevumus, kas būs jāatmaksā.