Glābt cilvēku tirdzniecības upurus ir varoņdarbs ikdienā; intervija ar Kanādas latviešu rakstnieku  (7)

Matej, lai arī tu dzīvo Kanādā un savus literāros darbus raksti angļu valodā, tev ir latviešu izcelsme, un arī laba latviešu sarunas valoda. Kādas ir tavas latviskās saknes?

Varu teikt, ka attiecībā uz kultūru, esmu ļoti, ļoti latvisks. Esmu dzimis Toronto, man ģimenē bija tikai mamma – Dina, un mēs dzīvojām netālu no manas mātes vecākiem Alfona un Zigrīdas Kalniem. Zigrīda ar ģimeni laivā devās prom no Latvijas 1944. gada rudenī – vispirms uz Gotlandi un Zviedriju, bet vēlāk pārcēlās uz Kanādu. Alfons, mans vectēvs bija no Alūksnes. Viņu ģimene no Latvijas ar dzelzceļa vagonu nonāca Vācijā, bet vēlāk arī devās uz Kanādu. Tajā laikā Toronto nonāca ap 10 000 latviešu. Mans vectēvs bija ļoti iesaistīts latviešu sabiedriskajā dzīvē un palīdzēja arī daudziem citiem latviešu bēgļiem pārcelties un iedzīvoties Kanādā. Darbojoties latviešu sabiedrībā, viņš satika manu vecmammu Zigrīdu, un pārējais, tā teikt, ir vēsture.

Ar vecvecākiem man bija ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības, viņi bija liela manas dzīves daļa. Mani vecvecāki bija latviešu bēgļi, un es tiku audzināts latviski patriotiskā garā, daudz klausoties par Latvijas vēsturi un latviešu kultūru. Gāju latviešu skolā "Valodiņa", piedalījos latviešu bērnu nometnēs, dejoju latviešu tautas dejas, mācījos tautasdziesmas, es darīju visas latviskās lietas! Šejienes latviešu sabiedrība bija ļoti stipra un ļoti turējās kopā. Vēl joprojām visi mani tuvākie draugi ir latvieši, un mēs esam gandrīz kā viena ģimene. Lai arī esmu lepns un laimīgs, ka esmu Kanādas pilsonis, tomēr latvietība man nozīmē stipras emocionālas saites, un es esmu arī Latvijas pilsonis.

Vai vēl joprojām esi saistīts ar Kanādas latviešu sabiedrību?

Mums ir vasaras māja Sidrabenē, kas ir Toronto Svētā Andreja draudzes īpašums, un arī Toronto apkārtnes latviešu sabiedrības tikšanās vieta. Pagājušā gada rudenī mēs ar sievu arī salaulājāmies Sidrabenē, brīvdabas baznīcā. Ar laiku darba un ģimenes pienākumi pārņem dzīvi, bet es cenšos piedalīties latviešu pasākumos, cik iespējams. Jāņus vienmēr svinam Sidrabenē, esmu korporācijas "Latviensis" biedrs. Kopā ar sievu bijām Latvijā Simtgades Dziesmu svētkos, un tas bija tik emocionāli pacilājošs laiks, ka es pat piezvanīju savai mammai uz Kanādu, un sacīju, ka nākošajos dziesmu svētkos arī mums ir jādzied!

Tev ir bijusi neparasta un interesanta profesionālā dzīve, strādājot ANO Attīstības programmās un ANO Narkotiku apkarošanas birojā (United Nations Development Programme, United Nations Office on Drugs and Crime). Kā tu nonāci šajā darba laukā?

Universitāti beidzu ar maģistra grādu vēsturē, jo tā mani vienmēr ir ļoti interesējusi. Izņemot mani, visi pārējie studenti vēstures klasēs gulēja, bet es mīlēju vēstures lekcijas! It īpaši mani interesēja Eiropas vēsture, jo tā palīdzēja saprast manas ģimenes vēsturi. Nacisms, komunisms, arī Eiropas viduslaiku vēsture – kā tas ietekmēja Latviju.

Pēc universitātes nolēmu apskatīt pasauli, un kādu laiku mācīt angļu valodu ārzemēs. Tuvo un vidējo Austrumu valstīs sastapos ar ļoti brutāliem un nežēlīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Redzēju bērnus – karavīrus un cilvēku tirdzniecību. It īpaši mani saniknoja un dziļāk aizskāra cilvēku tirdzniecība. Šīs pieredzes rezultātā radās mana īpašā interese par cilvēktiesību jautājumiem, un es nolēmu, ka varu atrast darbu, kas palīdzētu mazināt šos cilvēktiesību pārkāpumus.

Strādājot ANO, man iznāca nepārtraukti ceļot pa Tuvo un Vidējo Austrumu zemēm, bet pašreiz nodarbojos ar cilvēku tiesību jautājumiem, strādājot Kanādas federālās valdības projektos. Cīņu pret cilvēku tirdzniecību Kanādā veic policija, bet es joprojām daudz laika veltu arī brīvprātīgajam darbam ar publiku, lai veicinātu izpratni par cilvēku tirdzniecības problēmu.

Manī vienmēr ir bijusi īsta, stipra emocionālā līdzjūtība pret ekspluatētiem cilvēkiem: bērniem, sievietēm, vīriešiem – visiem cilvēkiem, kas tiek paverdzināti piespiedu darbā jebkurā pasaules vietā.

Kurās pasaules valstīs tev ir iznācis strādāt?

Tūlīt pēc universitātes devos mācīt angļu valodu uz Saūda Arābiju, kas ir ļoti konservatīva islāma monarhija. Satiku daudz ļoti jaukus cilvēkus, bet man personīgi bija nepieņemams veids, kā valstī izturējās pret etniskajām minoritātēm, pret sievietēm, nepieņemami likās arī daudzi citi cilvēktiesību pārkāpumi. Es tajā laikā biju ļoti jauns, pat naivs, nekad dzīvē neko tādu nevarēju iedomāties, un tā bija neaizmirstama pieredze, kas manī kaut ko "iekustināja". Vēlāk aizbraucu uz Taizemi, kur sastapos ar cilvēku tirdzniecību. Pabiju Dienvidkorejā, kur arī ir piespiedu darba problēmas. Tomēr tieši pieredze Saūda Arābijā un Taizemē mani pamudināja pievērsties cilvēktiesību jautājumiem. Apceļojot pasauli un sastopoties ar visiem šiem pārkāpumiem un pāridarījumiem, manuprāt, ir gandrīz neiespējami palikt vienaldzīgam un neko nedarīt.

Atgriezos "skolas solā", ieguvu otru maģistra grādu programmā "Cilvēku drošība un miera nodrošināšana", kas pievērsās plašam problēmu lokam, sākot no dabas katastrofām līdz genocīdam un dažādiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Programmas ietvaros kā interns sāku strādāt ANO birojā Ēģiptē, kas nodarbojās ar narkotiku noziegumiem. Vēlāk, turpinot savu darbu ANO Attīstības programmā, atkal nonācu Taizemē, Bangkokā. Strādāju īpašā projektā, kas cīnās pret cilvēku tirdzniecību. Tā ir reģionālā programma, kas aptver sešas Āzijas valstis: Ķīnu, Vjetnamu, Laosu, Mjanmu, Kambodžu un Taizemi.

Savā lekcijā par cilvēku tirdzniecības jautājumiem, kuru klausījos pirms pāris nedēļām, tu sacīji, ka šī ir tik briesmīga un neiedomājami atbaidoša problēma, ka cilvēki pat izvairās par to runāt. Tu arī minēji, ka patlaban piespiedu darbā un nebrīvē tiek ekspluatēti vairāk cilvēki nekā jebkad cilvēces vēsturē.

Cilvēku tirdzniecība ir ļoti labi apslēpts un nomaskēts noziegums, tāpēc ir grūti veikt kādus ticamus statistiskos aprēķinus. Tomēr tiek lēsts, ka ienākumi no cilvēku tirdzniecības sasniedz apmēram 150 miljardus dolāru gadā. Tas ir milzīgs un ļoti ienesīgs bizness. Ir ziņas, ka kriminālās grupas pat pamet narkotiku un ieroču tirgu, lai pievērstos cilvēku tirdzniecībai. Cilvēku tirdzniecības upuri tiek uzskatīti par "vairākkārtīgi lietojamu preci". Piemēram, ja tiek tirgots heroīns – to var ievest un pārdot vienu reizi, un pēc tam jāieved no jauna. Bet cilvēku var ekspluatēt atkārtoti un ilgstoši.

Runājot par cilvēku tirdzniecību, mēs parasti iedomājamies tirdzniecību ar seksuāliem pakalpojumiem, un tas vienmēr izraisa spēcīgu emocionāli negatīvu reakciju. Tomēr daudz vairāk cilvēku nonāk piespiedu darba ekspluatācijā. Pieminot verdzību, lielākā daļa cilvēku iedomājas vēsturi un laikus, kas sen jau pagājuši, tomēr tā pavisam reāli pastāv arī mūsdienās. Cilvēku skaits, kas tiek piespiedu kārtā nodarbināti verdzībai līdzīgos apstākļos, ir mērāms miljonos. Lielākā daļa cilvēku tirdzniecības upuru ir pakļauti seksuālai ekspluatācijai, un tās ir sievietes. Tomēr tas nav viss – Āzijā vīrieši tiek nolaupīti un spiesti necilvēcīgos apstākļos vergot uz zvejas kuģiem un strādāt raktuvēs. Es nezinu nevienu valsti, kurā nemaz nenotiek cilvēku piespiedu ekspluatācija.

Valsts un administratīvajām organizācijām ir ļoti grūti cīnīties ar šo noziegumu veidu. Cilvēki šķērso robežas, reizēm grūti atšķirt, tirdzniecības upurus no cilvēkiem, kas paši iebraukuši valstī un strādā nelegāli. Tas ir briesmīgs, bet plaši izplatīs noziegums, un es aicinātu jebkuru censties vairāk izprast šo nozieguma veidu, lai arī emocionāli tas var būt ļoti grūti. Jo vairāk mēs par to zināsim, jo vairāk varēsim palīdzēt cilvēku tirdzniecības upuriem vai arī paglābt cilvēkus, lai viņi neiekļūst šajās noziedznieku lamatās.

Cik aktuāla ir cilvēku tirdzniecības un piespiedu darba problēma pie mums, Latvijā?

Mana pieredze cīņā ar cilvēku tirdzniecību ir saistīta ar darbu Vidējos Austrumos un Āzijā. Tomēr, sekojot situācijai, Latvijā lielākā problēma ir cilvēku tirdzniecība izmantošanai seksa industrijā. Problēma kļuva aktuālāka pēc 2008. gada recesijas, kad ļoti daudzi cilvēki pazaudēja ienākumus, un cilvēki, kas iepriekš nekad nebūtu domājuši pārdot savu ķermeni seksuālai lietošanai, bija spiesti to darīt. Tāpat kā citur pasaulē, arī Latvijā šajā nozarē darbojas organizētas kriminālas grupas. Latvijā un Austrumeiropas valstīs, it īpaši trūcīgos lauku apgabalos tiek vervētas jaunas sievietes ar maldinošiem solījumiem par labi apmaksātu darbu ārzemēs, lielās pilsētās – kā viesmīlēm, dejotājām, apkalpotājām. Vēl tiek pielietota tā saucamā "Romeo metode" – jauns vīrietis izliekas, ka ir meitenē iemīlējies, un ar solījumiem precēties un veidot kopīgu dzīvi aizvilina viņu uz svešu valsti, ieslēdz kādā hotelī, un tā šī jaunā sieviete nonāk seksa industrijas tīklā. Sievietes tiek ieslēgtas, viņām atņem dokumentus, viņas nezina vietējo valodu, un tiek iebaidītas ar to, ka valstī ieceļojušas nelegāli, viņas nevar sazināties ar ģimeni, un galu galā tiek piespiestas nodarboties ar prostitūciju. Parasti cilvēku tirdzniecības upuri nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, reizēm šie cilvēki jau iepriekš ir cietuši no vardarbības. Zinu, ka Latvijā policija sadarbībā ar dažādām nevalstiskām organizācijām dara lielu darbu, lai apkarotu šos noziegumus.

Pagājušā gada rudenī iznāca tavs pirmais romāns "Beasts of the Night" par cīņu ar cilvēku tirdzniecību Vidējo Austrumu valstīs. Vai šis ir tavs pirmais literārais darbs?

Atceros, kad man bija deviņi gadi, uzrakstīju piedzīvojumu stāstu Džeimsa Bonda garā kā dāvanu savai mammai dzimšanas dienā. Studējot universitātē vēsturi, man nācās rakstīt daudz eseju, un tas man padevās ļoti viegli. Reizēm gan tiku kritizēts, ka neturos "cieši pie faktiem", bet man vienmēr ir paticis labs, interesants stāsts. Rakstniecība vienmēr ir bijusi daļa no manas personības, bet pagāja laiks, pirms es to īsti sapratu.

Lasot romānu, man reizēm bija sajūta, ka lasu dokumentālu vēstījumu par cilvēku tirdzniecību, par sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, kas pie tās noved, un, protams, par cīņu pret cilvēku paverdzināšanu. Kas tevi pamudināja savu pieredzi aprakstīt romānā?

Labi atceros to dienu Kairā, kad gāju mājās no darba, un man pēkšņi kļuva skaidrs, ka gribu uzrakstīt grāmatu par cilvēku tirdzniecības un ekspluatācijas problēmu.

Grāmata nav tieši saistīta ar manu personīgo pieredzi, tomēr pats stāsts ir balstīts uz manu praksi un tiem daudzajiem skumjiem stāstiem, par kuriem uzzināju, strādājot ANO organizācijās. Romāna varoņi un notikumi atspoguļo to daudzo cilvēku pieredzi un izjūtas, ko esmu saticis, strādājot šajā laukā. Bieži vien tā ir bezpalīdzības un vilšanās sajūta. Izzināt, izpētīt un izsekot šo upuru lietas un gadījumus ir milzīga emocionālā slodze. Kaut vai bērnu izmantošana un paverdzināšana – ar to strādāt ir tik smagi, pat atbaidoši! Tas ir ļoti vajadzīgs un svarīgs darbs, bet galu galā tas smagi ietekmē arī tos cilvēkus, kas šo darbu dara. Cīņu ar cilvēku tirdzniecību vēl grūtāku padara arī daudzo valsts un starptautisko organizāciju birokrātija. Arī ANO, kas ir milzīga organizācija, lietas nenotiek ātri, bet gan samērā lēni.

Romānā "Beasts of the Night" man bija iespēja ne tikai aprakstīt notikumus, bet arī likt cilvēkiem saprast un aizdomāties par šo milzīgo pasaules problēmu, kas mani nevar atstāt vienaldzīgu. Man par prieku un pārsteigumu, izskatās, ka lasītājiem grāmata patīk, un atsauksmes līdz šim bijušas ļoti pozitīvas. Protams, tas mani iedrošina turpināt nodarboties ar rakstniecību.

Romāna galvenais varonis Kvinns šķiet mierīgs, mērķtiecīgs, bet depresijas mākts cilvēks, un nepavisam neatgādina varoni. Tomēr, notikumiem attīstoties, izrādās, ka arī viņš spēj cīnīties gandrīz kā Džeimss Bonds, par kuru tu sacerēji stāstu bērnībā.

Ar sava galvenā varoņa raksturu gribēju parādīt visu to cilvēku spriedzi, vilšanās un bezpalīdzības sajūtu, kas iesaistīti cīņā ar cilvēku tirdzniecību. Birokrātija, korupcija noved pie tā, ka cilvēki beigās atstāj šo darbu, jo jūtas bezspēcīgi un salauzti.

Savā reizē jebkurš no mums var kļūt par varoni. Kvinns visu sasniedz vienkārši, bet neatlaidīgi darot to, ko nodomājis. Viņam nav nekādu īpašu nindzjas spēju vai spridzekļu, vai superauto kā Džeimsam Bondam. Mums ir tik daudz filmu par dažādiem supervaroņiem, bet es domāju, ka ir svarīgi atgādināt un parādīt, ka arī vienkārši cilvēki ikdienā dara varonīgas lietas, kā romānā aprakstītā ēģiptiešu sieviete Maha. Viņa stūrgalvīgi un bezbailīgi dara to, kas ir jādara, kas ir pareizi, un tieši tā kļūst par varoni ikdienā. Varbūt arī lasītājs varēs atrast kādu saikni ar šiem "ikdienas varoņiem", kādu atsauci savā dzīvē. Ceru, ka mana grāmata iedvesmos cilvēkus darīt to, kam viņi patiešām tic.

Tavam varonim, meitenītes Mejas meklējumos, protams, ir vajadzīga palīdzība. Bet viņš to nekad nemeklē oficiālās valsts iestādēs – vai tā būtu policija, robežu kontrole, vai kāda cita organizācija. Tā vietā varonis griežas pie cilvēkiem, ar kuriem strādājis kopā, un tie kļūst par viņa nesavtīgajiem palīgiem. Kāpēc viss varoņa ceļš un meklējumi norisinās, izvairoties no oficiālajām iestādēm?

Policijā un citas iestādēs, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību, strādā ļoti daudz godīgu cilvēku. Tajā pašā laikā skumjā realitāte ir tāda, ka korupcijas līmenis ir šokējoši augsts, un nereti tiek atklāti ierēdņi, kas tieši sadarbojas ar cilvēku tirgoņiem. Piemēram, ir bijušas ziņas par bāreņu namiem, no kuriem bērni nonāk vergu tirgotāju rokās. Bieži vien valsts iestāžu un policijas darbinieku atalgojums ir zems, un vergu tirgotāju piedāvājumi ir ļoti vilinoši. Mans varonis nevar paļauties uz starptautiskajām organizācijām, jo tās strādā pārāk lēni, un viņš arī nevar uzticēties oficiālajām amatpersonām. Tā vietā par mana varoņa galvenajiem palīgiem kļūst vairākas stipras, varonīgas sievietes. Ar šiem sieviešu raksturiem gribēju parādīt visas izturīgās, spēcīgās un iedvesmojošās sievietes, kuras esmu sastapis savā darbā.

Pasaulē joprojām ir gadījumi, kad nabadzības mākti vecāki pārdod savu bērnu cilvēku tirgotājiem, un nav saprotams, vai viņi pilnībā apzinās, kāds liktenis šo bērnu sagaida.

Savulaik lasīju grāmatu par Kambodžu. Pols Pots sava režīma laikā fiziski iznīcināja gandrīz visus gudros un izglītotos cilvēkus – ārstus, zinātniekus, skolotājus, priesterus, māksliniekus, un valsts pilnībā pazaudēja savus garīgos un morālos līderus. Rezultātā cilvēki uzauga bez ētiskām vērtībām, bez sabiedrības morālā koda, un šis graujošais psiholoģiskais efekts redzams vēl ilgi pēc režīma beigām. Protams, uzaugot samērā pārticīgā sabiedrībā Rietumu pasaulē, mums doma pārdot verdzībā savu bērnu šķiet pilnīgi neiespējama, bet mēs nekad neesam piedzīvojuši to nabadzības un izmisuma līmeni, kādu piedzīvo cilvēki dažādās pasaules vietās. Tas ir ļoti traģiski, bet arī komplicēti.

Vai tāpēc tava stāsta varone ir khmeru tautības meitenīte Meja, kurai tikai divpadsmit gadu?

Bērnu atdošana cilvēku tirgotājiem notiek ļoti nabadzīgās zemēs. Mana romāna varone Meja nāk no etniskās grupas, kas atrodas uz robežas starp Taizemi, Laosu un Kambodžu, bet oficiāli nav atzīta nevienā no šīm valstīm. Līdz ar to šīs etniskās kopienas ir daudz vieglāks mērķis krimināliem grupējumiem, lai ievilinātu sievietes, vīriešus un diemžēl arī bērnus verdzības tīklos. Gan Bangkokā, gan Pnompeņā policija un varas iestādes cenšas šos noziegumus apkarot, bet nelegālais pedofilijas tirgus ir stiprs. Tas ietver gan digitālo tirgu, gan reālu fizisku ekspluatāciju. Šis noziegums pret bērniem, visvieglāk ievainojamo sabiedrības daļu, ir atbaidošs un tiek īpaši labi slēpts. Tomēr tas pastāv, neskatoties uz varas iestāžu centieniem.

Vai tev, strādājot ANO projektos, kādreiz nācās nokļūt bīstamās situācijās?

Strādājot projektos pret cilvēku tirdzniecību, man nav nācies nokļūt bīstamā situācijā. Tomēr es atrados Saūda Arābijā un Ēģiptē 2011. gadā, kad notika "Arābu pavasara" nemieri. Ēģiptē bija noteikta militārā komandantstunda un situācija Kairā bija ļoti saspīlēta. Vienmēr vajadzēja būt ļoti piesardzīgam, izpētīt, kuri pilsētas rajoni ir bīstami, kur notiek demonstrācijas, un šo pieredzi esmu aprakstījis grāmatā "Beasts of the Night".

Kas bija tavs darbs un pienākumi, strādājot ANO programmās?

Kā interns piedalījos vairākos projektos, bet īpaši gribu pieminēt darbu, strādājot ANO darba grupā Ēģiptē, kas centās panākt, lai ar likumu tiktu aizliegta vardarbība pret sievietēm. Piemēram, ja sieviete pēc seksuāla rakstura uzbrukuma vērsās policijā, tad policists nereti atbildēja, ka tā ir sievietes pašas vaina. Pāridarījumu raksturs un apjoms pret sievietēm ir neiedomājams, un tiesā panākt taisnību viņām ir ļoti grūti. Mēs sarīkojām lielu mācību semināru un iesākām šī likuma izstrādi. Kopš tā laika Ēģiptē ir pieņemti vairāki likumi, kas aizsargā sievietes, un šis darbs vēl turpinās.

Bangkokā atradās reģionālais centrs cīņai pret cilvēku tirdzniecību. Mēs galvenokārt strādājām, lai apmācītu darbiniekus no Taizemes, Laosas, Vjetnamas, Ķīnas, Kambodžas un Mjanmas, kā organizēt un realizēt projektus, lai palīdzētu cilvēku tirdzniecības upuriem. Piemēram, kā izveidot un organizēt drošas patvēruma vietas, kā šos upurus apmācīt kādam darbam, lai cilvēkus varētu labāk rehabilitēt atpakaļ sabiedrībā. Apzinājām dažādu vietējo organizāciju vajadzības un atbalstījām tās finansiāli, apmācījām robežkontroles ierēdņus. Galvenais mērķis ANO treniņprogrammām bija apmācīt vietējo valstu amatpersonas, lai viņi var cīnīties pret cilvēku tirdzniecību savā valstī. Tradīcijas un arī policijas darba stratēģijas šajās valstīs ir ļoti atšķirīgas, tomēr ir izveidojies arī stiprs reģionālās sadarbības tīkls. Tolaik apmeklēju vairākas patvēruma vietas, satiku tiešām apbrīnojamas darbinieces, kas tajās strādāja. Satiku izglābtus upurus, jaunas sievietes, un ir pat grūti aptvert, kādiem neiedomājamiem apstākļiem viņas gājušas cauri. Bija brīnišķīgi un iedvesmojoši redzēt, ka viņas var atdzimt jaunai dzīvei.

Vai arī tu, tāpat kā tavs varonis, pēc gandrīz desmit gadu darba cīnoties pret cilvēku tirdzniecību, juties vīlies un izdedzis?

Mans varonis, it īpaši romāna sākumā, ir depresijas mākts, salauzts cilvēks, kas zaudējis daudz cerību. Savukārt es neteiktu, ka jutos izdedzis, lai gan bieži jutu vilšanos un dusmas par to, ka nevaru izdarīt visu, ko gribētu. Darbs bija iedvesmojošs un jēgpilns, lai arī ir nepieciešams saglabāt zināmu emocionālo distanci. Man ir svarīgi, lai mans darbs būtu veltīts labiem nodomiem, lielākam mērķim – tas mani motivē katru dienu.

Neskatoties uz nerimtīgo cīņu, cilvēku tirdzniecības industrija turpina attīstīties. Kā to apturēt, ko sabiedrība varētu darīt?

Manuprāt, cilvēku tirdzniecību veicina sabiedrības izteikta nabadzība un izpratnes trūkums par problēmu. Nabadzība un trūkums padara cilvēkus par viegliem mērķiem, kas viegli iekrīt riskantu piedāvājumu lamatās. Otra lieta – problēmas apzināšanās sabiedrībā. Tik daudz cilvēku neko nezina, neaptver, ka cilvēku tirdzniecība pastāv, un nezināšana padara cilvēkus par iespējamiem upuriem. Jo vairāk cilvēki uzzinās, jo pasargātāki viņi būs, un liela daļa ANO programmu arī ir veltītas sabiedrības izglītošanai. Cīņa ar nabadzību, sabiedrības izglītošana, cīņa ar oficiālo iestāžu korupciju – šai problēmai ir daudz aspektu.

Tava pirmā grāmata "Beasts of the Night" ir laimīgi atradusi ceļu pie lasītājiem interneta grāmatu veikalā "Amazon". Vai tu turpināsi rakstīt? Varbūt padomā ir nākošais romāns?

Jā, īstenībā jau tagad strādāju pie savas nākošas grāmatas, kas būs par latviešiem! Tas ir stāsts par latviešu sabiedrību Toronto astoņdesmito gadu beigās. Komunisms kā sapuvis koks jau ir uz sabrukuma robežas, un Toronto latvieši sadarbojas ar latviešu disidentiem Rīgā. Mazliet tāds kā "spiegu stāsts" par notikumiem, par kuriem nav daudz rakstīts, un par valsti, Latviju, par kuru arī vēl nav daudz rakstīts.

Man ir ļoti grūti izskaidrot sajūtas, ko manī izraisa Latvija. Kopš pirmās reizes, kad lidmašīna nolaidās zemē, kurā es nekad nebiju bijis, man bija sajūta, ka esmu mājās.