Cilvēki gan pasaulē, gan Latvijā dzīvo arvien ilgāk. Kā vēsta pēdējie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, gada laikā vidējais mūža ilgums arī Latvijā pieaudzis par 1,3 gadiem.
Šī tendence nav vērojama pirmo gadu un prognozējams tās turpinājums. Tāpat arī dzīves dārdzība turpina pieaugt globāli. Ik dienu dzirdam par inflācijas dinamiku un ikviens to izjūtam arī praktiski. Ja paraugāmies vēl salīdzinoši nesenā pagātnē un salīdzinām 2015. gada februāra patēriņa cenas Latvijā ar šo pašu mēnesi šogad, tad pēc CSP datiem tās bija par 43,4% augstākas.
Ņemot vērā šos faktorus, ir skaidrs, ka jautājums par pensionēšanās vecuma standartu būs neizbēgami jārisina globālā līmenī. Līdz šim pensionēšanās 65 gadu vecumā it īpaši attīstītajās valstīs tika uzskatīta par mūža garākā atvaļinājuma "ieejas biļeti". Taču arvien vairāk un vairāk faktoru norāda uz to, ka ideja beigt aktīvās darba gaitas, sasniedzot 65 gadus (Latvijā 64 gadus un 9 mēnešus) vairs neizskatās reāla. Tam sāk publiski piekrist arī vadošie jomas eksperti.
Vai mūsdienu pasaulē pensionēšanās 65 gadu vecumā vispār ir iespējama?
No 2000. līdz 2019. gadam pasaulē sagaidāmais mūža ilgums pieauga no 67 gadiem līdz 73 gadiem. ANO paredz, ka līdz 2050. gadam katrs sestais pasaules iedzīvotājs būs vismaz 65 gadus vecs. Daudzās valstīs, turpinoties iedzīvotāju novecošanās tendencēm, būs novērojama situācija, ka aktīvās darba gaitas beidz vairāk cilvēku nekā uzsāk. Arī Latvijā par to liecina nevisai pozitīvie dzimstības rādītāji, ko apliecina arī summārā dzimstības koeficienta krišanās.
Šī gada martā pasaules lielākā aktīvu pārvaldītāja "BlackRock In" publicētais ikgadējais ziņojums investoriem bija viens no šiem trauksmes zvaniem. "BlackRock In" vadītājs Larijs Finks (Larry Fink) brīdināja, ka lielai daļai cilvēku nebūs iespējams pensionēties 65 gadu vecumā. Viņš norādīja uz trīs būtiskākajiem iemesliem. Pirmais iemesls ir sagaidāmā mūža ilguma kāpums pasaulē jau tuvākajos gados. Otrais iemesls ir pieaugošs spiediens uz attīstīto valstu sociālajiem budžetiem (pabalstu saņēmēju kļūst arvien vairāk, iemaksu veicēju mazāk). Trešais iemesls ir dzīves dārdzība, kas regulāri par sevi atgādina.
Analizējot publiski izskanējušās bažas un mūsu pašu vietējās tendences, var secināt, ka, ja iepriekšējos 30 gados pensionēšanās 64-65 gadu vecumā bija finansiāli pamatota un ar to droši varēja rēķināties, tad nākamajos trīsdesmit gados mēs būsim liecinieki tam, ka cilvēki strādās arvien ilgāk – visdrīzāk līdz pat 75 gadu vecumam.
Vai esošais pensionēšanās slieksnis der ilgākam mūžam?
Patiesībā, jau šobrīd ir samērā grūti atrast iemeslus, kādēļ pensionēšanās savulaik tika noteikta tieši konkrētajā 64-65 gadu vecumā. Kaut arī daudzi cilvēki to tiešām izbauda jau šajā vecumā, liela daļa tomēr turpina strādāt.
Piemēram, ASV pamata sociālā apdrošināšana nodokļu maksātājiem ir pieejama, sākot no 65 gadiem, taču pilno pensiju labumu grozu var sākt izmantot 67 gadu vecumā. Apmēram tādā pašā vecumā valsts garantētās pensijas kļūst pieejamas arī Lielbritānijas iedzīvotājiem. Kad 20. gadsimta vidū šīs programmas tika ieviestas, cilvēku sagaidāmais mūža ilgums bija daudz īsāks nekā šobrīd. Piemēram, Lielbritānijā tie bija 66 gadi vīriešiem un 71 gads sievietēm.
Tātad, faktiski, tolaik Lielbritānijas pilsoņi pensijā vidēji pavadīja 8-10% no viņu kopējā mūža ilguma. Latvijā situācija indikatīvi bija līdzīga. Tomēr mūsdienās arvien vairāk cilvēku ne tikai nodzīvo līdz 80 un vairāk gadiem, bet arī vēl joprojām ir labā fiziskā un mentālā formā.
Jāatzīst, ka šīs sociālās programmas nebija domātas tam, lai nodrošinātu pensiju izmaksas 80 un 90 gadus veciem cilvēkiem. Tās nedz Latvijā, nedz aplūkotajās valstīs līdz šim arī nav piedzīvojušas būtiskas izmaiņas, kas ņemtu vērā realitāti un tendences, ko iezīmē dati.
Uzkrājumu loma pieaug
Arvien vairāk topošo pensionāru izmanto dažādas uzkrājošas pensiju shēmas, kas ir domātas, lai nodrošinātu adekvātu investīciju ienesīgumu. Taču vēl joprojām daudziem cilvēkiem šādi uzkrājumi nav, vai arī tie ir nepietiekami. Turklāt dzīves dārdzība regulāri samazina uzkrājumu pirktspēju. Tas liek ieguldīt naudu arvien potenciāli ienesīgākos finanšu instrumentos, investīcijās kuras atmaksājas ilgtermiņā, pēc 20, 30 un pat vairāk gadu.
Vēl viena aktuāla tendence ir tā, ka vidēji arvien mazāks kapitāls tiek atstāts mantojumā nākamajām paaudzēm. Līdz šim finanšu kapitāls bieži vien tika nodots no vecvecākiem vecākiem, tad no vecākiem bērniem. Tagad gan Latvijā, gan citās valstīs varam novērot pretējo tendenci – arvien biežāk jaunākā paaudze rūpējas par saviem vecākiem un vecvecākiem. Tas tikai pastiprina prognozi, ka arvien vairāk cilvēku turpinās aktīvās darba gaitas arī pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas.
Runājot par pensionēšanās finansiālajiem aspektiem, pietiekamu uzkrājumu loma būs lielāka kā nekad.
Ekspertu prognozes ir nepielūdzamas – papildus regulārajiem tēriņiem, ir nepieciešami uzkrājumi hobijiem un izklaidēm (jo, beidzot aktīvās darba gaitas, strauji pieaugs brīvā laika proporcija), kā arī veselības aprūpei, kas kļūst arvien mazāk pieejama un dārgāka. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā veselības aprūpes grupā vidējais cenu līmenis gada laikā kāpis par 6,7% un nav pamata domāt, ka pieaugums neturpināsies.
Tādēļ gados jauniem cilvēkiem ir ieteicams sākt ieguldīt naudu pēc iespējas ātrāk un potenciāli ienesīgākos instrumentos, kas paredz peļņas gūšanu ilgtermiņā. Jau tagad var visai droši apgalvot, ka viņiem 75 gadi būs "jaunie 64/65 gadi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!