Kārlis Mikoss: Nelielo uzņēmumu kreditēšana: ko var darīt katra iesaistītā puse, lai to aktivizētu?

Vēl dažādi papildus aspekti tiek piesaukti saistībā ar privātpersonu kreditēšanu, bet tam šoreiz nepieskaršos, jo vēlos fokusēties uz nelielo uzņēmumu kreditēšanu. Ir dažādi veidi, kā iedalīt uzņēmumus pēc izmēra, bet šoreiz vienkāršības labad par nelieliem uzskatīsim tādus, kuru darbinieku skaits nepārsniedz 50.

Stipri vienkāršojot, uzdrošinos apgalvot, ka kreditēšana noritēs daudz aktīvāk tad, ja aizņēmēji ar aizdevējiem iemācīsies labāk saprasties, tirgus regulatori palīdzēs nevis traucēs, bet tehnoloģiju uzņēmumi piedāvās veidu, kā ar aizņemšanos un aizdošanu saistītos procesus padarīt krietni vienkāršākus.

Bet ko tieši vajadzētu darīt katrai no iesaistītajām pusēm? Lieliski apzinos, ka zemāk pieminētie ieteikumi nerisinās pilnīgi visu ar kreditēšanu saistīto problemātiku, bet tikai daļu. Bet, visticamāk, viena maģiska risinājuma nemaz nav – ir jāveic vairāki pasākumi, ieskaitot zemāk minētos.

Kas nepieciešams, lai kreditēšana būtu aktīvāka?

Atsaucoties Latvijas Bankas vadītāja Mārtiņa Kazāka sociālajos tīklos un citviet paustajam pamatotajam aicinājumam katram kaut ko darīt lietas labā, nevis tikai apcerēt mūsu sūro likteni un meklēt, kurš vairāk vainīgs, vēlos piedāvāt dažus ieteikumus, ko tieši dažādām iesaistītajām pusēm vajadzētu darīt.

Vairums uzņēmēju to jau lieliski zina, bet, pirms aicinām banku aizdot mūsu uzņēmuma attīstības plānu finansēšanai, ir jāatceras, kādu naudu bankas aizdod. Protams, daļa aizdotās naudas ir banku pašu kapitāls, bet pārliecinoši lielākā aizdotās naudas daļa ir mūsu pašu kā privātpersonu, kā arī mūsu ģimenes locekļu un draugu noguldītā nauda bankās.

Mēs savus brīvos līdzekļus visbiežāk glabājam tieši bankās, jo uz tām attiecas noguldījumu garantiju likums. Un noguldījumu garantēšana ir iespējama tikai tad, ja bankas noguldītāju naudu aizdod tikai salīdzinoši zema riska aizņēmējiem.

Lielai daļa uzņēmumu – tajā skaitā, manis vadītajam un gandrīz visiem salīdzinoši agrā attīstības fāzē esošajiem vai strauji augošajiem – ir raksturīgi salīdzinoši augsti riski. Tie var būt saistīti ar grūti prognozējamu pieprasījumu, būtiskām izmaksu svārstībām un daudz ko citu.

Lai cik tas skarbi neizklausītos, daļai uzņēmumu (vismaz to pašreizējā attīstības fāzē) banku finansējums nebūs piemērotākā izvēle – tieši salīdzinoši augsto risku dēļ. Tā vietā labāk apsvērt sadarbību ar citiem finansētājiem, kuri specializējas riskantāku investīciju finansēšanā.

Ar prieku vēroju, ka arī bankas pamazām paplašina savu piedāvājumu un piedāvā no "tradicionālā kredīta" atšķirīgus finansējuma veidus. Kā piemēru var minēt nesen darbību uzsākušo "SEB Baltic Venture Debt" programmu.

Savukārt, neatkarīgi no tā, vai kā iespējamo finansētāju uzrunāsiet banku vai citu tirgus dalībnieku, ir būtiski saprast, ko tieši bankas un citi uzņēmumi finansē. Tā kā nereti no aizņēmēja tiek prasīta arī ķīla, daļai aizņēmēju rodas priekšstats par to, ka tieši ķīlas "kvalitāte" ir tas, kas nosaka finansētāja lēmumu. Diemžēl šis priekšstats ir kļūdains.

Daudz lielāka – un izšķiroša – ietekme ir uzņēmuma nākotnes naudas plūsmai. Precīzāk: potenciālā aizdevēja spējai noticēt, ka aizņēmēja naudas plūsma būs tik stabila, lai aizdevējs spētu bez problēmām atmaksāt izsniegto kredītu arī tad, ja notiks samērā būtiskas novirzes no uzņēmuma plāniem.

Diemžēl novērojumi liecina, ka vairums nelielo izņēmumu savu naudas plūsmu neplāno. Vai arī plāno tikai tuvākajām pāris nedēļām vai tikai ļoti virspusēji.

Tā kā esmu arī pats vadījis vairākus nelielus uzņēmumus, lieliski zinu, kāpēc tā notiek. Tas nav tāpēc, ka uzņēmēji nevēlētos plānot – bet gan tāpēc, ka viņiem nav pieejami tehnoloģiju rīki, kas ļautu plānošanu veikt ar nelielu laika patēriņu. Jā, "ar Excel var visu" – bet vienmēr aktualizētas finanšu prognozes uzturēšanai būs jātērē pat vairākas stundas nedēļā.

Jāatceras, ka nelielos uzņēmumos, visticamāk, sava finanšu speciālista nemaz nav un par finanšu plānošanu jārūpējas uzņēmumu vadītājiem. Tāpēc nav brīnums, ka daudzi izvēlas "gan jau būs labi" taktiku kas, protams, nepalīdz radīt aizdevējiem nepieciešamo pārliecību.

Te gan aizņēmējiem var nākt palīgā gan tehnoloģiju uzņēmumi, gan finansētāji, gan tirgus regulatori un par laimi tas arī notiek.

Ko vajadzētu darīt bankām?

Uzskatu, ka bankām ir vērts ieguldīt vairāk enerģijas vismaz trīs darbību veikšanai.

Pirmkārt, aktīvāk skaidrot uzņēmējiem ko tieši nozīmē "pietiekami zems risks" un sākt to darīt nevis tad, kad saņemts kredīta pieteikums, bet jau krietni agrāk. Piemēram, kas ir būtiskākie kritēriji, ko bankas izvērtē? Pie cik būtiskākām novirzēm no plānotajiem rezultātiem (ieņēmumu samazinājums, izmaksu pieaugums) uzņēmumam būtu joprojām jāspēj ģenerēt pietiekama naudas plūsma, lai atmaksātu aizņēmumus un turpinātu darbību?

Otrkārt – bankām ir iespēja sarunas ar potenciālajiem aizņēmējiem ievirzīt daudz pozitīvākā gultnē, ja tās turpinātu attīstīt alternatīvas finansēšanas iespējas pašu spēkiem vai sadarbojoties ar citiem finansētājiem, kas specializējas augstāka riska uzņēmumu finansēšanā un informējot savus klientus par iespēju piesaistīt finansējumu no tiem.

Un treškārt – bankām ir iespēja palīdzēt nelielo uzņēmumu vadītājiem apgūt labākas finanšu plānošanas prasmes un metodes, organizējot apmācības, kā arī informējot par tirgū pieejamajiem risinājumiem.

Kā var palīdzēt tirgus regulatori?

Saistībā ar nelielo uzņēmumu kreditēšanu, situācija ir pat mazliet paradoksāla: likumdevēji un tirgus regulatori ir paveikuši lielisku darbu, kam vismaz netieši vajadzētu kreditēšanu veicināt, bet, tā kā lielākā daļa aizņēmēju par to joprojām nezina, tas nesniedz gaidīto efektu.

Runa ir par t.s. "atvērto banku darbību" (open banking). 2019. gadā spēkā stājās Eiropas Savienības PSD2 direktīvas noteikumi, kas cita starpā nosaka, ka banku klienti var pieprasīt savām kredītiestādēm iespēju saņemt un lietot savus transakciju datus ne tikai banku internetbankās, bet arī trešo pušu uzturētās sistēmās.

Liela daļa uzņēmēju par t.s. "open banking" noteikumiem neko nav dzirdējuši, jebkuru datu apmaiņas iespēju uztver ar aizdomām un tāpēc to neizmanto. Tas pats attiecas uz datu apmaiņu ar grāmatvedības sistēmām, kas varētu būtiski uzlabot grāmatvežu darba efektivitāti.

Būtiski lielāku efektu varētu gūt, ja "open banking" noteikumu un iespēju skaidrošanā aktīvāk iesaistītos Latvijas Banka, Finanšu ministrija vai citi publiskā sektora pārstāvji.

Kas jādara tehnoloģiju uzņēmumiem?

Tehnoloģiju uzņēmumu loma ir veidot vienkārši un ērti lietojamus tehnoloģiju rīkus, kas palīdzētu nelielo uzņēmumu vadītājiem plānot un kontrolēt savu uzņēmumu finanšu situāciju, pieņemt savlaicīgus lēmumus, kā arī palīdzēt aizdevējiem gūt nepieciešamo pārliecību par viņu spēju atmaksāt aizdevumus.

Tomēr ar kāda šķietami noderīga izveidošanu vien ir par maz. Nepārtraukti jāuzklausa lietotāju atsauksmes un jāpilnveido piedāvāto rīku iespējas un jāmēģina atrast veidus, kā palīdzēt potenciālajiem lietotājiem par tiem uzzināt un tos izmēģināt.

Noslēgumā: kā jau teicu, augstāk minētās darbības neatrisinās visas ar kreditēšanu saistītās problēmas. Tomēr esmu pārliecināts, ka vismaz situāciju nelielo uzņēmumu kreditēšanā tās spēs būtiski uzlabot.