Alnis Bāliņš: Cik spoži spīd saule Latvijas enerģētikā?

Latvijas enerģētikas nozares mērķus šai desmitgadei nosaka Nacionālais enerģētikas un klimata plāns (NEKP), kas citu aktivitāšu vidū paredz nodrošināt vismaz 50% atjaunīgās enerģijas īpatsvaru Latvijas enerģijas galapatēriņā. Problēma tikai tāda, ka trūkst plāna un skaidras stratēģijas, kā pie tā nonākt. NEKP ir birokrātisks Eiropas Savienības atskaitīšanās dokuments, kas nekādi nerisina Latvijas vajadzības un neveicina enerģētikas nozares attīstību. Tas pat neparāda virzienu, kādā mums doties. Ja ejam uz atjaunīgo enerģiju, vai tā būs tikai saules enerģija? Cik liela loma būs vējam? Kā nodrošināt, lai pietiek visām vajadzībām par saprātīgu cenu?

Lai arī saules enerģijas attīstība burtiski pēdējos gados Latvijā un Baltijā ir piedzīvojusi ievērojamu izaugsmi, šobrīd saules enerģijas nozare pēc noklusējuma izjūt ļoti atturīgu politikas veidotāju attieksmi, tiem publiskajās diskusijās fokusējoties tikai uz vēja enerģijas attīstības jautājumiem. Vai arī cits piemērs – NEKP runā tikai par publiskā sektora atjaunīgās enerģijas projektu attīstību, piemēram, uzsverot publiskā sektora vēja enerģijas attīstību Latvijas valsts mežos.

Labs piemērs ir Lietuva: pirms 20 gadiem, kad tika slēgta Ignalīnas atomelektrostacija, mūsu kaimiņi uzsāka atjaunīgās enerģijas attīstību, kuras īstenošanai izveidoja plānu. Tas bija tikai dažas lappuses garš, taču šodien lietuvieši enerģētikas jomā mūs krietni apsteidz un tādējādi uzskatāmi ilustrē, ka efektīvai attīstībai pietiek ar īsu, konkrētu rīcības plānu, kas priekšplānā izvirza pašu vajadzības, nevis regulas un noteikumus.

Tikmēr Latvijā atjaunīgās – saules un vēja ražotās – enerģijas virziena attīstību bremzē t. s. "papīra projekti". Proti, aukstākajās ziemas stundās, kad apkure un rūpniecība strādā pēc pilnas programmas, Latvijas elektrifikācijai nepieciešama aptuveni 1400 megavatu jauda; mūsu elektrotīkli (pārvade un sadale) bez problēmām varētu izturēt ap 5000 megavatu slodzi. Šobrīd pārvades sistēmā rezervētā jauda sasniedz 6000 megavatu: tas nozīmē, ka atjaunīgās enerģijas projektu attīstītāji ir pauduši gatavību pieslēgt tīklam 6000 megavatu lielu jaudu, būvējot jaunus saules, vēja un hibrīda atjaunīgās enerģijas parkus. Tomēr vismaz puse no šīm rezervācijām saistīta ar projektiem, kas ir un paliks tikai uz papīra. Daži attīstītāji nespēs piesaistīt investīcijas un ieskaitīs zaudējumos to veiktās projektu attīstības izmaksas vai pat bankrotēs. Citi nemaz netaisās sākt kaut ko darīt, bet gan cer uz vieglu naudu, pārdodot savus rezervētos apjomus. Tikmēr tie, kuri patiešām būtu gatavi nopietni iesaistīties tirgū, nevar uzsākt reālus attīstības projektus, jo nav iespējams rezervēt nepieciešamo pieslēguma jaudu elektrotīklam. Tāpēc pirmais solis ceļā uz pilnvērtīgu stratēģiju būtu rast veidu, kā attīrīties no teorētiskajiem projektiem. Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) sola šo jomu sakārtot, un nozare to ar nepacietību gaida jau gandrīz gadu, sniedzot arī savus komentārus KEM sagatavotajai koncepcijai.

Vienlaikus mums patīk sapņot lielus sapņus, teiksim, par ūdeņradi, kas darbina visu iespējamo. Tāpēc būtiska loma NEKP ir atvēlēta arī inovācijām, piemēram, paredzot prasību atjaunīgās enerģijas spēkstacijām parūpēties, lai tūlītēji neizmantotā enerģija tiktu uzkrāta baterijās vai novirzīta ūdeņraža ražošanai. Inovāciju vizionāri uzbur ainu, kā vējdzirnavas un saules paneļi tiek aprīkoti ar hidrolīzes aparātiem, kas ražo ūdeņradi, tādējādi uzkrājot pārpalikušo enerģiju. Skan skaisti un inovatīvi, bet ko mēs ar šo milzīgo ūdeņraža apjomu darīsim? Ūdeņraža loma Latvijas tautsaimniecībā nav definēta, jo NEKP nesniedz skaidru redzējumu par tā pielietojumu. Ja nespējam apsaimniekot pat savus atjaunīgos resursus, par nākotnes tehnoloģijām varam aizmirst – mēs tām šobrīd neesam īsti gatavi.

Un tas viss notiek, tuvojoties 2025. gada 1. janvārim – ilgi gaidītās enerģētiskās neatkarības dienai, kad Latvija plāno atslēgties no Krievijas, Baltkrievijas un Baltijas valstu kopīgā elektrotīkla, zināma arī kā BRELL. Visiem Baltijas operatoriem šajā dienā būs vajadzīgas ievērojamas jaudas rezerves sistēmas balansēšanai. Tiek lēsts, ka, atslēdzoties no BRELL, no tirgus tiks izņemti apmēram 10% jaudas, kam būs gana liela ietekme uz elektroenerģijas cenām, un tas savukārt tieši skars katru Latvijas iedzīvotāju. Turklāt tas notiks burtiski vienas dienas laikā, un šobrīd mums nav drošu scenāriju, kur iegūt un kā aizvietot no tirgus izņemtās jaudas.

Šim faktam pakārtots jautājums ir arī balansēšanas tirgus darbība Latvijā un Baltijā kopumā un ar to saistītās izmaksas. No visām iesaistītajām pusēm izsvērta energosistēmas balansēšanas modeļa darbība var būt izšķirošs faktors, būs vai nebūs mūsu tirgū vairāk atjaunīgās enerģijas, tajā skaitā arī saules enerģijas.

Atbildot uz šī komentāra virsrakstu jāatzīst, ka Latvijā joprojām gan saules, gan vēja enerģijas ir par maz, lai arī mūsu klimatiskie apstākļi ir ļoti labvēlīgi šiem enerģijas veidiem. Pat ar jaunajiem saules un vēja enerģijas parku projektiem uzstādītā saules un vēja jauda uz vienu iedzīvotāju Latvijai dod priekšpēdējo vietu Eiropas Savienībā. Ilgu laiku esam paļāvušies uz hidroelektrostaciju spēku, taču laiki mainās, bet mēs joprojām domājam kā 2000. gadā un tikai pēdējos trīs gados valstiski sākam apsvērt, ka, iespējams, esam kļūdījušies un realitātē Latvija ne tuvu nav zaļākā valsts Eiropā. Kā mērķis šāds uzstādījums ir ļoti labs un arī izpildāms, tikai tā sasniegšanai jādomā ārpus formalitāšu izpildes rāmja un jārūpējas pašiem par sevi – par reāliem atjaunīgās enerģijas projektiem un par reāliem cilvēkiem reālā valstī, kuri maksās reālu naudu par atliktiem vai novēlotiem lēmumiem.