Atjaunīgās enerģijas triumfs, tautsaimniecības elektrifikācija, saules un vēja parku attīstība, enerģētiskā neatkarība – klausoties ar enerģētikas nozari saistītos saukļos, var šķist, ka esam soļa attālumā no zaļās nākotnes vīzijas piepildījuma. Latvijā nozare ir tīri labi iekustējusies, bet šī kustība ir samērā haotiska, un varam vien iztēloties, cik jaudīga tā būtu ar konkrētu, valsts enerģētikas stratēģijas iedotu attīstības virzienu. Tā vietā pastāv risks, ka grandiozie enerģijas ražošanas apjomu kāpumi paliks "uz papīra" un jau nākamgad atslēgšanās no BRELL tikai palielinās jaudu deficītu.
Latvijas enerģētikas nozares mērķus šai desmitgadei nosaka Nacionālais enerģētikas un klimata plāns (NEKP), kas citu aktivitāšu vidū paredz nodrošināt vismaz 50% atjaunīgās enerģijas īpatsvaru Latvijas enerģijas galapatēriņā. Problēma tikai tāda, ka trūkst plāna un skaidras stratēģijas, kā pie tā nonākt. NEKP ir birokrātisks Eiropas Savienības atskaitīšanās dokuments, kas nekādi nerisina Latvijas vajadzības un neveicina enerģētikas nozares attīstību. Tas pat neparāda virzienu, kādā mums doties. Ja ejam uz atjaunīgo enerģiju, vai tā būs tikai saules enerģija? Cik liela loma būs vējam? Kā nodrošināt, lai pietiek visām vajadzībām par saprātīgu cenu?
Lai arī saules enerģijas attīstība burtiski pēdējos gados Latvijā un Baltijā ir piedzīvojusi ievērojamu izaugsmi, šobrīd saules enerģijas nozare pēc noklusējuma izjūt ļoti atturīgu politikas veidotāju attieksmi, tiem publiskajās diskusijās fokusējoties tikai uz vēja enerģijas attīstības jautājumiem. Vai arī cits piemērs – NEKP runā tikai par publiskā sektora atjaunīgās enerģijas projektu attīstību, piemēram, uzsverot publiskā sektora vēja enerģijas attīstību Latvijas valsts mežos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
