Likumdevējs ir iecerējis jaunus grozījumus Konkurences likumā, ar kuriem Konkurences padomei tiktu piešķirts jauns uzdevums – sniegt atbalstu publiskajiem pasūtītājiem konkurences tiesību pārkāpuma dēļ radīto zaudējumu novērtēšanā un aprēķināšanā. Grozījumu mērķis ir atbalstāms – veicināt vēl joprojām retās privāttiesiskās zaudējumu atlīdzības prasības, ko personas, kas cietušas no konkurences tiesību pārkāpumiem, var celt Ekonomisko lietu tiesā.
Tā kā nereti tiek konstatēti karteļi, piedaloties publiskajos iepirkumos, tad potenciāli cietušie no šiem pārkāpumiem var būt valsts vai pašvaldības iestādes vai kapitālsabiedrības – tātad publiskas personas. Ir saprotami, ka sabiedrības interesēs ir, lai publiskas personas atgūst ciestos zaudējumus, ja tādi radušies.
Tomēr, manuprāt, nav pareizi, ka šādu zaudējumu atgūšanu, kas tomēr atbilstoši likumam notiek privāttiesiskā ceļā, veicina publiskās pārvaldes iestāde, kura pati ir pieņēmusi administratīvo aktu – lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu un naudas soda uzlikšanu, kas ir šādas zaudējumu atlīdzības prasības pamatā.
Tālāk šajā rakstā apskatīšu, kā Ekonomikas ministrija skaidro šo grozījumu nepieciešamību, to saturu, kā arī detalizētāk pamatošu, kāpēc manā ieskatā tas nešķiet līdzsvarots priekšlikums.
Grozījumu nepieciešamības pamatojums
Likumprojekta iesniedzējs Ekonomikas ministrija skaidro, ka zaudējumu piedziņa, kas radusies konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā ir apgrūtināta, jo praksē ir grūti noteikt nodarīto zaudējumu apmēru un to vēlāk pierādīt tiesā. Tā rezultātā tiesību pārkāpēji turpinot izmantot nelikumīgi iegūtos līdzekļus un priekšrocības, kuras gūtas pārkāpuma rezultātā pret konkurentiem un citiem tirgus dalībniekiem. Ekonomikas ministrija skaidro, ka nepieciešams atvieglot zaudējumu pierādīšanas procesu, lai iedrošinātu un mudinātu publiskos pasūtītājus vērsties tiesā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasībām.
Informatīvajā ziņojumā secināts, ka publiskie pasūtītāji1 reti vēršas tiesā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret pārkāpējiem. Informatīvajā ziņojumā turpmāk skaidrots, ka pat atvieglota procesa zaudējumu piedziņai ieviešana nav sekmīgi veicinājusi publisko pasūtītāju aktivitāti.
Kā iespējamie iemesli tam tiek norādīti publisko pasūtītāju resursu, zināšanu, kompetences un pieredzes trūkums zaudējumu aprēķināšanai un pierādīšanai, un nevēlēšanās uzņemties finansiālus riskus, kas saistīti ar tiesvedības uzsākšanu, vai, ja publisko pasūtītāju amatpersonas ar savu darbību vai bezdarbību sekmējušas prettiesiskās darbības. Ekonomikas ministrija vērsa uzmanību pieaugošai publisko personu interesei jautājumos par zaudējumu aprēķināšanu un piedziņu, balstoties uz augošo konsultatīvo iesniegumu un zvanu skaitu Konkurences padomei.
Ko nosaka iecerētie grozījumi Konkurences likumā?
Grozījumi Konkurences likumā būs aktuāli juridiskām personām – publiskajiem pasūtītājiem. Grozījumi nosaka jaunas pilnvaras Konkurences padomei, papildinot Konkurences likuma 6. pantā minētos uzdevumus ar 9.1 punktu, proti, ka Konkurences padome "sniedz atbalstu publiskajiem pasūtītājiem konkurences tiesību pārkāpuma dēļ radīto zaudējumu apzināšanā, novērtēšanā un aprēķināšanā."
Jaunā funkcija būtībā paredz, ka Konkurences padome sniegs metodisko atbalstu publiskajam pasūtītājam konkurences pārkāpumu rezultātā radīto zaudējumu apzināšanai, kā arī to novērtēšanai un aprēķināšanai. Grozījumu anotācijā minēts, ka, lai nodrošinātu minētā metodiskā atbalsta sniegšanu publiskām personām zaudējumu atlīdzināšanas procesa ietvaros, Konkurences padomei nepieciešams izveidot atsevišķu, no iestādes pamatfunkcijām nošķirtu struktūrvienību.
Respektīvi, Konkurences padomes neatkarīgā struktūrvienība sniegs ne tikai konsultācijas publiskajiem pasūtītājiem zaudējumu novērtēšanas aprēķinos un aprēķināšanas metodes izvēlē, bet arī veiks radīto zaudējumu aprēķināšanu publiskajam pasūtītājam prasības pieteikuma iesniegšanai tiesā. Attiecīgi pēc minētā var secināt, ka grozījumos iecerētā jaunā Konkurences padomes funkcija tai dos ļoti plašas pilnvaras publisko pasūtītāju zaudējumu novērtēšanā.
Ar Konkurences padomes pilnvaru paplašināšanu saistītie riski
Konkurences likuma grozījumu anotācijā ir pareizi minēti arī iespējamie riski, kas var radīt negatīvas sekas šādu Konkurences padomes funkciju paplašināšanas gadījumā.
Viens no potenciālajiem riskiem ir iespējamais Konkurences padomes neatkarības apdraudējums. Konkurences likuma 4. panta trešajā daļā noteikts, ka Konkurences padome atbilstoši kompetencei patstāvīgi pieņem lēmumus un veic tai likumā noteiktos uzdevumus, un tā savā darbībā ir neatkarīga. Savukārt Konkurences likuma 2. pants nosaka, ka Konkurences padomes pastāvēšanas mērķis ir aizsargāt, saglabāt un attīstīt brīvu, godīgu un vienlīdzīgu konkurenci visās tautsaimniecības nozarēs sabiedrības interesēs.
Tomēr jaunā Konkurences padomes funkcija varētu traucēt tirgus uzrauga neatkarībai, jo Konkurences padome ne tikai sodītu tirgus dalībniekus, bet pēc tam iesaistītos arī zaudējumu atlīdzināšanas procesā pret tiem. Tas potenciāli var negatīvi ietekmēt sabiedrības uzticību Konkurences padomei, un, krītoties sabiedrības uzticībai tai, iespējams, var samazināties arī personu iesniegto iesniegumu skaits, kas palīdz atklāt, konstatēt un novērst konkurences tiesību pārkāpumus.
Kā vēl vienu iespējamo risku var minēt neitralitātes apdraudējumu. Likumprojektā minēts, ka tam būšot labvēlīga ietekme uz tautsaimniecību un valsts līdzekļu efektīvāku izlietošanu kopumā, jo paredzēts sekmēt efektīvāku zaudējumu atgūšanu, kas publiskajiem pasūtītājiem rodas organizētajos iepirkumos tirgus dalībnieku īstenoto konkurences tiesību pārkāpumu dēļ, tādējādi veicinot fiskālos ieguvumus valsts budžetam.
Nevar, protams, noliegt, ka sekmīgu zaudējumu atlīdzības prasību celšana varētu sniegt pienesumu publisko pasūtītāju un tātad plašākā nozīmē arī valsts budžetam. Tomēr šāds ieguvums nāk ar potenciāli smagām ilgtermiņa sekām: Konkurences padome varētu vairs netikt sabiedrības acīs uzskatīta par objektīvās patiesības meklētāju, jo tā valsts vārdā varētu šķist ieinteresēta pēc iespējas lielāku zaudējumu atgūšanā un līdz ar to pēc iespējas lielāku "papildu ienākumu" valstij nodrošināšanā (proti, viena iestāde gan uzliktu sodu, gan aktīvi veicinātu zaudējumu atlīdzību). Tādējādi jau sākotnēji varētu tikt apšaubīta Konkurences padomes neitralitāte, izmeklējot pārkāpumu lietas, kur cietušais varētu būt publiskais pasūtītājs, uzskatot, ka šādu lietu izmeklēšanas mērķis, iespējams, būtu vēlāk sniegt palīdzību zaudējumu piedziņas procesā.
Minētie riski liek nopietni apšaubīt iecerētos grozījumus, jo tie rada bažas, ka Konkurences padome sodīs publisko iepirkumu dalībniekus par Konkurences likuma normu pārkāpumu, un papildus pēc tam tā var netieši mudināt pasūtītāju vēl vērsties pret šo iepirkuma dalībnieku ar zaudējumu atlīdzības prasību.
Hipotētiski šādas tiesības var radīt bažas, ka iestāde varētu nebūt objektīva pierādījumu izvērtēšanas procesā, izmeklējot potenciāla karteļa esamību publiskajā iepirkumā, lai pēc tam publiskais pasūtītājs varētu celt zaudējumu atlīdzību prasību un iegūt vismaz prezumētos 10% no iepirkuma summas kā zaudējumus. Šādas bažas nedrīkstētu ignorēt kā pārspīlētas, jo karteļi bieži ir ļoti grūti pierādāmi, par to esamību var liecināt tikai dažādu savstarpēji saistītu netiešu pierādījumu kopums, un ir liela nozīme iestādes neitralitātei un neatkarībai, šos pierādījumus interpretējot kopsakarā.
Likumprojekts cenšas risināt šīs bažas, rosinot iekļaut arī paskaidrojošu normu, ka atzinumu sniegs Konkurences padomes darbinieks (nevis pati padome) un ka tam ir tikai ieteikuma raksturs. Tomēr manā ieskatā šis drošības pasākums minētos riskus neatceļ. Konkurences padomes nodarbinātā sniegtais atzinums nav uzskatāms par eksperta vai institūcijas atzinumu Civilprocesa likuma izpratnē, jo tas tiktu sniegts pirms publiskā pasūtītāja vēršanās tiesā ar lūgumu uzsākt civillietu par radīto zaudējumu atlīdzināšanu. Vienlaikus, tā kā šo atzinumu izsniegs kompetentas iestādes darbinieks, tam noteikti varētu būt būtisks svars un tas varētu būt nozīmīgs pierādījums tiesā.
Pievēršama uzmanība, ka likumprojekta anotācijā minēts, ka nav meklēti alternatīvi risinājumi, lai praksē atvieglotu zaudējumu piedziņu. Nav analizēts apstāklis, ka jau šobrīd Konkurences likums paredz iespēju celt prasību par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā radītu zaudējumu atlīdzību pat bez jebkādu sarežģītu aprēķinu veikšanas: likuma 21.panta trešā daļa ietver prezumpciju, ka, ja pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, tiek prezumēts, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10%, ja vien netiek pierādīts pretēji.
Tāpat anotācijā nav ņemts vērā, ka atzinumus ar ieteikuma raksturu var sniegt arī privātie konsultanti, piemēram, konkurences tiesību eksperti, advokāti, ekonomisti, kas pirms tam nav piedalījušies sodošā administratīvā akta pieņemšanā un attiecīgi neradītu šādus potenciālus neobjektivitātes un pat interešu konflikta riskus. Vēl jo vairāk, ievērojot, ka atzinumus par zaudējumu atlīdzināšanas iespējām jau pašlaik piedāvā un sniedz dažādi privātie konsultanti, rodas arī jautājums, vai Konkurences padomes iesaiste šādu pakalpojumu sniegšanā atbilst Konkurences likuma 14.prim pantā paredzētajam konkurences neitralitātes principam: proti, pārvaldes iestādei ir aizliegts ar savu darbību kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci.
Papildus arī nav izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem, ņemot vērā apstākli, ka Konkurences padomē tiks veidota jauna struktūrvienība. Visbeidzot, nav arī izvērtēts, vai iecerētais regulējums nerada nevienlīdzīgu attieksmi pret dažādiem pasūtītājiem: jaunā norma paredz, ka Konkurences padome sniedz atbalstu zaudējumu aprēķināšanā tikai publiskiem pasūtītājiem, nevis arī privātpersonām. Bieži vien no karteļiem vai citiem konkurences tiesību pārkāpumiem cieš tieši privātpersonas – dažādi privātie pasūtītāji, sadarbības partneri, izplatītāji. Likumprojekta anotācijā nav pamatots, kādēļ šādas personas nevarētu saņemt Konkurences padomes atbalstu, ja jau tāds tiek sniegts publiskajiem pasūtītājiem.
Apkopojot minētos riskus, secināms, ka šāda līdz galam neizsvērta jauna Konkurences padomes uzdevuma ieviešana nešķiet atbilstoša labas likumdošanas principam, nepietiekami iedziļinoties iecerētā jaunā regulējuma pamatojumā un piemērošanas sekās.
Kaimiņvalstu prakse
Cik man zināms, šāda konkurences iestāžu aktīva iesaistīšanās privāttiesiskā zaudējumu piedziņas procesā nepastāv arī mūsu kaimiņvalstīs.
Lai gan Lietuvas Konkurences padomes (Konkurencijos taryba) kompetence ir plaša, tomēr Lietuvas Konkurences likums (Konkurencijos Istatymas) nenosaka Konkurences padomes pienākumu atbalstīt publiskos pasūtītājus zaudējumu piedziņas procesā, ieskaitot zaudējumu aprēķināšanu.
Savukārt Igaunijas Konkurences likums (Äriseadustik) nenodala Konkurences iestādes (Konkurentsiameti) pienākumus strukturāli. Tās pienākumi un tiesības ir darboties Konkurences likuma ietvaros, līdzīgi kā Lietuvas praksē. Kā arī, Igaunijas Konkurences iestāde nav atbildīga par atbalstu publiskajām personām zaudējumu piedziņas procesā.
Apkopojot minēto, iecerētie grozījumi Konkurences likumā nerada pārliecību par to nepieciešamību un pamatotību, jo tiem ir liels potenciālais risks – Konkurences padomes neatkarības un neitralitātes apdraudējums. Nešķiet piemēroti un atbilstoši, ka viena un tā pati iestāde publisko tiesību ietvaros izmeklē konkurences tiesību pārkāpumus, izdod administratīvos aktus un piemēro ievērojamus naudas sodus, bet vienlaikus arī mudina vērsties pret sodīto personu privāttiesiskā zaudējumu atlīdzības ceļā, turklāt palīdzot šādus zaudējumus novērtēt un aprēķināt.
Grozījumi arī nepārliecina, vai tiešām tie veicinās likumprojekta mērķa sasniegšanu jeb publisko pasūtītāju aktīvāku iesaisti zaudējumu atgūšanā, jo tikpat labi šo mērķi varētu sasniegt citiem līdzekļiem – piemēram, rīkojot informatīvus pasākumus publiskajiem pasūtītājiem par viņu tiesībām, aicinot izmantot kvalificētus konsultantus (konkurences tiesību ekonomistus un juristus) zaudējumu aprēķināšanā un prasību celšanas atbalstā. Tā kā likumprojekts vēl tikko uzsācis savu ceļu Saeimā, likumdevējam vēl ir iespēja norādītos riskus padziļināti izvērtēt un neatbalstīt šo ilgtermiņā riskanto un nepārdomāto ieceri.
_____________________
1 Publisko iepirkumu likuma 1. pants 19) publiska persona vai tās institūcija, biedrība, kuras visi biedri ir pasūtītāji, nodibinājums, kura visi dibinātāji ir pasūtītāji, kā arī tāda privāto tiesību juridiskā persona, kas atbilst likumā minētajiem kritērijiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
