Māris Saulājs: Ēku renovēšana – daļa sabiedrības joprojām netiek vaļā no postpadomju domāšanas  (11)

Taču galvaspilsētu un reģionus ceļā uz ēku renovāciju un energoefektivitātes uzlabošanu vieno kopīgi izaicinājumi, kuru dēļ virkne Latvijas iedzīvotāju nevar sākt dzīvot kvalitatīvākā un izdevīgākā mājoklī, bet Latvija cīnās ar Eiropas Savienības noteikto energoefektivitātes mērķu sasniegšanu.

Laikā no 2016. līdz 2023. gadam Attīstības finanšu institūcija ALTUM ir finansējusi 623 daudzdzīvokļu ēku energoefektivitātes uzlabošanas projektus. Pērn aktivitāte bija satraucoši zema, bet šobrīd vezums ir izkustējies, un šogad rezervēti jau 51% no pieejamiem 57,2 miljoniem eiro, bet ALTUM plāno pieņemt pieteikumus vēl līdz šī gada rudenim.

Gana liela iedzīvotāju aktivitāte vērojama, arī vēršoties pēc kredītiem bankās. Piemēram, SEB banka (no 2009. gada) visā Latvijā kreditējusi 453 ēku renovāciju un remontdarbus. Tomēr pašlaik izskatās, ka Eiropas Savienības mērķi noteiktajā termiņā mums nav sasniedzami. Kāpēc? Tas ir komplekss jautājums, kas jāskata no dažādiem aspektiem.

Ja skatāmies uz dziļākajām problēmām, viens no lielākajiem izaicinājumiem ir panākt 51% ēkas iedzīvotāju balsojumu par renovācijas darbu uzsākšanu. Īpaši nepārsteidz fakts, ka nereti ārpus Rīgas par ēku renovēšanu iedzīvotājiem ir vieglāk vienoties. To varētu skaidrot ar faktu, ka cilvēki viens otru krietni labāk pazīst un vairāk uzticas cits citam, kas ir ļoti svarīgi, uzticot projekta vadību kādam no mājas iemītniekiem.

Vēlmi iesaistīties mājokļa uzlabošanā būtiski ietekmē vēsturiskais fons: dzīvokļu privatizācija, kad pie īpašuma varēja tikt bez finansiāla ieguldījuma, daudziem ir veidojusi maldīgu uzskatu, ka viņu atbildība beidzas līdz ar dzīvokļa durvīm. Ja cilvēks nav neko ieguldījis īpašuma iegādē, viņam nav arī pienākuma apziņas to uzturēt, par to rūpēties un to attīstīt, un viņš gaida, ka to darīs kāds cits.

Tā ir tipiska postpadomju domāšana, no kuras daļa sabiedrības joprojām netiek vaļā. Taču jāapzinās, ka ēkas noveco, veicamie remontdarbi kļūst arvien lielāki un dārgāki, un agrāk vai vēlāk pie tiem būs jāķeras tik un tā. Turklāt jāsāk skatīties uz šādām izmaksām kā uz ilgtermiņa ieguldījumu, jo šobrīd viens no lielākajiem izaicinājumiem ir kliedēt pieņēmumu, ka veicamās investīcijas neapmaksāsies vai ka tās veido lielu slogu papildus esošajiem ar mājokli saistītajiem maksājumiem.

Ēkas renovācija nav vienkāršs pasākums, tas prasa lielu laika ieguldījumu un specifiskas zināšanas, un tikai retais ir gatavs to uzņemties. Risinājums šai problēmai būtu profesionāls projektu vadītājs, kurš varētu izskaidrot visu procesu un nodrošinātu iedzīvotāju pilnīgu izpratni par projekta gaitu, sasniedzamajiem rezultātiem un plānotajiem maksājumiem jau pēc projekta īstenošanas. Tāpat liela nozīme būtu pašvaldības vai valsts programmu atbalstam dokumentācijas sagatavošanā un iedzīvotāju izglītošanā – pašvaldību un namu apsaimniekotāju pienākums būtu skaidrot renovācijas iespējas, kā arī kopīpašuma remonta nepieciešamību.

Kā rāda SEB bankas pieredze, pašvaldībās, kas nodrošina iedzīvotājiem šādus pakalpojumus, ēku renovācija rit daudz raitāk. Labi piemēri, kur pašvaldības piedāvā aktīvu palīdzību iedzīvotājiem un no kā varētu mācīties arī Rīga, ir Liepāja, kur SEB banka izsniegusi pusi no visiem Latvijā (neskaitot Rīgu un Pierīgu) piešķirtajiem kredītiem ēku renovācijai un remontiem, un Valmiera ar 22%, savukārt Rīgas un Pierīgas reģionā – Olaines novadu, kur izsniegti 58% kredītu (salīdzinājumam – Rīgā tikai 18%). Arī ALTUM dati par 2016.–2023. gadā izsniegto finansējumu apstiprina, ka Liepāja un Olaines novads ir salīdzinoši daudz aktīvāki par citiem reģioniem.

Iedzīvotāju informētība ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem ceļā uz ēku renovēšanu. Nav jau arī skaidri definēti ieguvumi – kāds man kā iedzīvotājam labums no šī projekta, ja man par to ilgstoši jāmaksā. Taču ilgtermiņā tas palīdz arī ietaupīt, jo, dzīvojot energoefektīvā ēkā, samazinās ikmēneša tēriņi par komunālajiem maksājumiem. Turklāt ēkas noveco, to tehniskais stāvoklis pasliktinās, bet mājām sliktā tehniskā stāvoklī var pārtraukt ekspluatācijas tiesības vai pat apsvērt to nojaukšanu, un tad būs jāmeklē jauna dzīvesvieta, kas būs ļoti dārgi.

Katras ēkas renovācijas mērķis ir sasniegt vismaz 30% primārās enerģijas ietaupījumu. Renovētā ēkā dzīvokļu īpašnieki var regulēt sev komfortablu siltumenerģijas temperatūru un maksāt tikai par patērēto siltumenerģiju. Tāpat renovētā ēkā pieaug arī dzīvokļa īpašuma vērtība, turklāt rodas lielāka potenciālo pircēju interese, jo augstās energoresursu cenas ir iemācījušas vērtēt, cik energoefektīvs ir īpašums.

Protams, lielākie ieguvēji ir renovēto ēku iedzīvotāji, tomēr tas būtu pārāk šaurs skatījums. Ja cilvēks ietaupa naudu uz energoresursiem, pāri palikušos līdzekļus var novirzīt izglītībai, veselības aprūpei, ikdienas tēriņiem, kas savukārt nāk par labu apkārtējai uzņēmējdarbībai, jo palielinās iedzīvotāju turīgums. Turklāt kvalitatīvi mājokļi ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas palīdz piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku reģioniem. Kopumā ēku renovēšana un energoefektivitātes uzlabošana nozīmē daudz vairāk nekā tikai sadzīviska komforta veicināšanu – tas var būt viens no veidiem, kā palīdzēt pārvarēt šķēršļus, kuri traucē Latvijai kļūt par turīgu valsti. Taču tas neizdosies, kamēr īstermiņa domāšana dominēs pār plānošanu ilgtermiņā un cilvēki tieksies tikai pēc tūlītēja labuma šeit un tagad. Tāpat kā vajadzētu atbrīvoties no principa "ne mana kāpņutelpa, ne mana problēma", vajadzētu arī domāt plašāk.

Aicinu ikvienu ne tikai individuāli iestāties par sava mājokļa uzlabošanu, bet arī iesaistīt kaimiņus un nepieciešamības gadījumā izskaidrot viņiem renovācijas labumus un palīdzēt pieņemt lēmumu, no kura ieguvējs būs ikviens.