Izbrīnu rada valsts un pašvaldības vadītāju nevēlēšanās veikt īstas strukturālās reformas, bet aizrautībā veikt atņemšanu un dalīšanu ar krietni cinisku formulu "atņemt vājākiem" (kuriem trūkst spēcīgu lobiju vai kas paši ir mazaktīvi) un sadalīt esošos resursus "īstajās" nozarēs un vajadzībās (ar spēcīgiem lobijiem, spēcīgu politisko aizmuguri vai kuri ir pārāk skaļi un neērti). Piemēram, Liepājas pašvaldība, sastādot 2011. gada budžetu ieekonomēja uz pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu atalgojuma rēķina, samaksājot par 1 nevis 2 stundām nedēļā, kas domātas, lai pedagogi sagatavotos savam darbam ar bērniem ārpus darba laika, "uz papīra" 8 LVL / mēnesī par vienu slodzi. Turpretī iekļāva budžetā apmēram 25 000 LVL, kas domāti jaunas datortehnikas iegādei pilsētas domē (ieskaitot deputātus), lai nomainītu vecos, no modes izgājušos pret jauniem. Vai arī cits piemērs, kad Liepājas pašvaldība tiešām bija gatava veikt strukturālas reformas nevis vienkārši "apgriezt" kārtējo reizi visiem algas. Runa ir par plānotajām reformām Liepājas sporta skolām, kad tika plānots no 5 (vieglatlētikas, vingrošanas, tenisa, basketbola un kompleksās sporta skolas) pāriet uz 2 ( sporta spēļu skola un kompleksā sporta skola), ekonomējot uz administratīvā aparāta rēķina un izdevumiem tā uzturēšanai (telpu īre, apsardze, apkure, kancelejas preces u.t.t). Paredzot ar laiku arī nošķirt sporta pedagoģisko darbu no telpu uzturēšanas un apsaimniekošanas. Galvenais, ka šādas reformas ceļā, netiktu mazināts treneru, sporta pedagogu skaits, netiktu likvidēts neviens sporta veids un saglabāts arī trenēto bērnu skaits, bet nebūtu tik strauji jāpaaugstina vecāku maksa par treniņiem. Taču reforma faktiski apstājās, kad no apmēram 180 tenisa skolas bērniem apmēram 30 iznāca protestēt pie pilsētas domes. Rezultātā atsevišķi pilsētas vadītāji zaudēja savu pārliecību (latviski – pietrūka dūšas) un reforma iestrēga, tā joprojām ir procesā, kas, savukārt nozīmē, ka mērķi nav sasniegti, un faktiski labāk nemaz nevajadzēja to sākt, jo iecerētā efekta nav!
Manis sniegtie piemēri ir par Liepājas pašvaldības darbu, jo pats esmu tās deputāts un šeit vistiešāk saskaros ar daudzām ačgārnībām, taču līdzīgi notiek visā mūsu valstī.
Šajā sakarā atceros vienu Holivudas (ASV) filmu, kurā ASV prezidents pie sevis sasauca vadošo valsts vīru sanāksmi un sprieda par to, ka diemžēl valsts izglītības sistēmai pietrūkst 500 miljoni ASV dolāru un būs jāslēdz ciet simtiem skolu visos štatos! ASV prezidents paņēma budžetu un nedaudz minūtēs atrada trūkstošo naudu, izsvītroja izdevumus reklāmas kampaņai par transporta sistēmas pakalpojumiem valstī, jaunu ceļa zīmju izvietošanai uz autoceļiem, nomainot vecās, un tml. Protams, ka cieta daudzi lobiji un "ieinteresētie" biznesa pārstāvji, bet problēma tika atrisināta pēc valstiska nozīmīguma principa, nosakot pareizas prioritātes.
Diemžēl lielākā daļa mūsu valsts vadītāju un citu varas pārstāvju sen jau aizmirsuši vai nekad nav zinājuši, ko nozīmē pašiem radīt, veidot un attīstīt nevis vienkārši – atņemt un dalīt, ko citi ar saviem samaksātajiem nodokļiem ir sakrājuši. Rezultātā valsts attīstība un finanšu budžets vairāk vai mazāk top pie rakstāmgalda kādā no datoru programmām, pieliekot pa kādam ciparam klāt pie nodokļiem, nodevas vai kāda cita obligātā maksājuma un programma smuki parāda, ka valsts budžetā būs attiecīgi tik un tik miljoni klāt. Taču reālajā dzīvē, biznesā un tautsaimniecībā nav šādas vienkāršas matemātikas. Ja tiek pielikts akcīzes nodoklis degvielai, alkoholam, tabakai, tad uzreiz pieaug kontrabanda, jo "atmaksājas" nelegāli ievest un tirgot, bet oficiālie ražotāji un tirgotāji zaudē apjomus, ieņēmumus un peļņu, atlaiž darbiniekus, bet valsts neiegūst nodokļus. Līdzīgi notiek ar citiem nodokļiem: uzņēmumi pārceļ ražotnes ārpus Latvijas, lai saglabātu ražošanu un ieņēmumus, ekonomējot uz darbaspēka atalgojumu, nodokļiem un energoresursiem; maina uzņēmumu piederību (ārzonas) vai jurisdikciju (Malta, Kipra, Lihtenšteina u.c.), lai nemaksātu dividenžu nodokli, kapitāla pieauguma nodokli, ienākumu un peļņas nodokļus; "saskalda" lielus uzņēmumus mazos, pārvēršot tos par individuāliem komersantiem vai mikrouzņēmumiem, lai mazinātu nodokļu slogu (iedzīvotāju ienākumu nodoklis, sociālais nodoklis); un visvienkāršākajā, bet riskantākajā variantā, pāriet uz skaidras naudas (bez PVN) savstarpējiem norēķiniem, lai izvairītos no PVN, iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālā nodokļa, izmaksājot algas aploksnēs. Vēl, protams, pastāv PVN atmazgāšanas shēmas u.c. noziedzīgi nodokļu nemaksāšanas varianti. Tā visa rezultātā, paaugstinot nodokļus nepareizajā laikā un veidā, valsts negūst paredzētos ienākumus, jo pieaug ēnu ekonomika, bet pret to vērsties tieši un agresīvi arī ir riskanti, jo tā sastāda apmēram pusi no valsts IKP un, ja tiks likvidēti tik daudzi uzņēmumi, tad bezdarbs pieaugs katastrofāli, nodokļu ieņēmumi kritīsies vēl vairāk un valsts ieslīgs bezgalīgos tiesvedības procesos ar uzņēmējiem.
Kāda tad ir izeja no šīs situācijas, kad nodokļus celt nedrīkst, bet SVF, Pasaules Banka un ES spiež to darīt, lai atdotu aizņemto naudu?
Protams, varam cerēt, ka Latvijā atradīsim naftas vai dabasgāzes ieguves vietas vai kāds pilsonis izdomās Latvijas IBM, "Nokia", "Skype", "Apple" vai tml. Taču, laikam jau reālākais ir Ministru Kabinetam kopā ar darba devēju nozaru pārstāvjiem sēsties pie galda, lai panāktu vienošanos, ka valsts apņemas mazināt nodokļu slogu un padarīt tos panesamus – reāli izpildāmus uzņēmējam, kā arī atrunājot valsts atbalsta politiku nozarēm, kas nodrošina valstij eksportspēju, nodokļu ieņēmumus un dod labi apmaksātas darba vietas! Turpretī uzņēmēju pārstāvji apņemas maksāt nodokļus, stiprināt Latvijas Tautsaimniecību un aktīvi iesaistīties cīņā ar ēnu ekonomiku, jo, kurš gan to labāk spēs, ja ne paši nozaru pārstāvji, kuri var norādīt gan riska grupas, zonas, gan līdzekļus ar ko kontrolēt un ietekmēt! Tikai šāda valsts un tautsaimniecības pārstāvju sinerģija var izglābt valsti kopīgiem spēkiem, ja mērķi ir kopīgi un darbs vienots! Tad lēnām atgrieztos ticība valsts politikai un nodokļu atgriezeniskumam (caur slimības naudu, pabalstiem, pensiju, izglītību, veselības aprūpi, drošību, kultūru, sportu u.t.t.), kas šobrīd ir pilnībā sagrauta. Paralēli visam ir nepieciešams, lai valsts un pašvaldību vadītāji sāk izprast un novērtēt atbildību par saviem lēmumiem, tērējot nodokļos samaksāto naudu. Lai viņi nedzīvotu iluzorā, eiforiskā sajūtā, ka viņi ir izraudzītie ķēniņi, kuri nu reiz tikuši pie lielās naudas lādes un tagad caur lobēšanu, iegribām, pārprastām vajadzībām var tērēt pa labi un pa kreisi, "aiz matiem" pievelkot vajadzību un nepieciešamību.
Kaut vai tie paši labi zināmie piemēri par Rīgas "zelta tiltu", bibliotēku – gaismas pili vai mega koncertzāli Liepājā u.t.t. Vienmēr jau var piemeklēt argumentētu, emocionālu pamatojumu šīm tautai un valstij tik ļoti nepieciešamajām celtnēm, projektiem. Tikai diemžēl lielākoties atklājas, ka tikušas lobētas kādas konkrētas intereses, bizness vai bijusi personiska motivācija. Bet tautai, valstij un pašvaldībai par to jāmaksā vēl ilgi pēc projektu pabeigšanas, tos uzturot un nodrošinot to funkcionēšanu. Neesmu arī pretinieks skaistām koncertzālēm vai bibliotēkām. Tikai visā ir jābūt samērības un loģikas principiem. Piemēram, esmu bijis Milānā Itālijā "La Scala" operā, kas ārēji ir ļoti vienkārša pat necila ēka. Toties pazīstama visā pasaulē ar tās produktu (opera, balets) kvalitāti ko šeit rāda un spēlē!
Arī pats kā uzņēmuma vadītājs esmu izvēlējies daļu ražošanas, kas līdz šim nesusi zaudējumus, pārcelt uz Baltkrieviju. Tādējādi, saglabājot ražošanā arī tos produktus, kas ir lēti un ar zemu pievienoto vērtību. Toties to vietā tiks uzstādītas jaunas, modernas iekārtas un palīgražošanas mašīnas, kas ļaus ražot jaunus produktus ar augstu pievienoto vērtību. Arī uzņēmuma darbinieki, kas grib un prot strādāt, nezaudēs darbu. Esmu saņēmis jau daudz kritikas par to, ka patriotiskākais uzņēmējs pamet valsti u.t.t. Taču diemžēl šādas valsts ekonomiskās politikas dēļ nākas pieņemt arī nepatīkamus lēmumus. Kad divus gadus atpakaļ par to tikai ieminējos, cerēdams, ka šī politika pret tautsaimniecību valstī var mainīties, saņēmu atbildi no ekonomikas ministra ar avīzes "Dienas Bizness" starpniecību, ka tā ir katra uzņēmēja paša darīšana un, ka viņu tas neuztrauc. Jācer, ka ministram, kuram jārūpējas par valsts ekonomisko labklājību un uzņēmēju interesēm, kādreiz beigsies šī pašapmierinātā vienaldzība. Esmu par saviem nodomiem un plāniem teicis atklāti un godīgi, cerot, ka tam būs kāda pozitīva reakcija. Var jau arī citādāk. Kā, piemēram, viens no Zviedrijas uzņēmumiem, kas ražo tualetes podus, tos tirgo kā ražotus Zviedrijā, ar senām izgatavošanas tradīcijām un augstu kvalitāti. Taču īstenībā tie tiek ražoti Vjetnamā un tos ražo bērni (12 – 14 gadus veci) un cietumnieki, tai skaitā, arī politieslodzītie. Katram pašam jāizlemj, kas abos gadījumos ir ētiskāk un pareizāk. Arī runas par to, ka tādējādi tiek atbalstīta Lukašenko diktatūra Baltkrievijā, nav īsti pamatotas, jo šeit jau krietni sen strādā ļoti daudz Eiropas, Skandināvijas uzņēmumu. Valsts ir sakārtota ar labiem autoceļiem un gludām ielām pilsētās, ar lauksaimniecības uzņēmumiem, kas joprojām apstrādā zemi, audzē labību maizei, lopus gaļai un pienam u.t.t. Valstī ir augsta drošība un zema kriminālā aktivitāte. Cilvēkiem ir darbs, jo lielākā daļa lielo rūpnīcu joprojām strādā un ražo paši savus traktorus, lauksaimniecības tehniku, riepas, ledusskapjus, televizorus, smagās automašīnas u.t.t. Iespējams, ka ir vairāk valsts uzraudzības un kontroles, taču vai tad tas ir nepareizi, ka uzņēmējam, kurš strādājošu rūpnīcu privatizē un noved to līdz maksātnespējai, to atņem un dod citam, kurš grib un var strādāt labāk? Vai arī tas, ka uzņēmumam, kurš vēlas ražot Baltkrievijā ir jāpieņem darbā nozares tehnologs un jānokārto sertifikāciju – atļauja strādāt šajā nozarē, tādā veidā izvairoties no blēžiem un laimes meklētājiem, kas rada problēmas citiem nozares uzņēmumiem!
Man personiski liekas, ka mūsu valsts pārāk liberālā atieksme pret daudziem procesiem valstī un pārprastā demokrātija, kad personas visatļautības, brīvības izpausmes traucē un mazina citas personas brīvību un drošību, ir novedusi pie tām problēmām, kuras jau reāli apdraud valsts pastāvēšanu nākotnē: demogrāfiskā situācija (mēs izmirstam), ekonomiskā situācija (nav darba), finansiālā atkarība (mēs dzīvojam uz parāda, kuru nevaram atdot), politiskā situācija (politiķi zaudējuši uzticību, iedzīvotāji – cerību), patriotisms (ja nebūtu "Rīgas Dinamo" un "Rīgas sargi", tad tā vispār nebūtu) u.t.t.
Atgriežoties pie sākuma piemēra, laiks mūsu valsts un pašvaldību vadītājiem iemācīties arī skaitīt un reizināt, lai no reketieriem izskolotos un kļūtu par gudriem, patriotiskiem, čakliem un mīlētiem saimniekiem.
Tad arī tautai pienāks labi laiki!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!