Poļu ekonomists: Baltija ir piemērs citām krīzes valstīm  (23)

Kipras parlaments noraidījis Eiropas Savienības (ES) un Starptautiskā valūtas fonda (SVF) piedāvāto krīzes palīdzības plānu. Kas notiks tālāk?

Leščeks Balcerovičs: Skaidri redzams - tur nav vieglu risinājumu. Ja tiek noraidīts plāna A variants, tad, gribot negribot, ir jāizvēlas cits. Un cits plāns nozīmētu atrast finanšu avotus uz vietas Kiprā - ja vien Krievija neizšķiras tur ieguldīt miljardiem eiro. Iespēju loks ir ļoti ierobežots.

Un kurš risinājums labāks?

Nezinu, nezinu. Tas jāvaicā krieviem - tā ir viņu nauda, ne manējā.

Bankās iesaldēts daudz naudas, kas varētu sākt aizplūst, kad bankas atvērs...

Kamēr tā iesaldēta, tā nekur neplūdīs. Un iesaldētai tā var nākties palikt vēl ilgāku laiku. Ja vien netiek atrasts cits risinājums, bet arī tas kipriešiem būs sāpīgs, jo beigu beigās par pārmērībām pašiem nāksies samaksāt. Ja vien citi nav gatavi maksāt viņu vietā. Bet vēlēšanās būt maksātājam citu vietā mazinās - kā Vācijā, tā Igaunijā.

Izskan bažas, ka Latvija varētu kļūt par otru Kipru riskantas nerezidentu naudas pievilināšanā?

Nevaru to komentēt. Varu tikai teikt lūk ko:  Kipra ir piemērs, tāpat kā iepriekš Īrija un Islande, ka jābūt ļoti piesardzīgiem ar lielu banku strauju tapšanu un ekspansiju mazās valstīs.

Ja situācija Kiprā pasliktināsies, vai citas ES valstis, mēs visi to izjutīsim?

Katastrofālus scenārijus ir ārkārtīgi viegli iedomāties, bet kāpēc tam tērēt laiku? Jēdzīgāk koncentrēties uz to, ko konkrētās problēmu valstis var pasākt. Un šinī ziņā ir atrodami labi piemēri - tā pati Baltija, ieskaitot Latviju, kur savulaik bija milzīgs bums, kam sekoja sabrukums. Tad Latvijā ķērās pie patiesi radikālas ekonomikā sabrūvēto problēmu izlīdzināšanas programmas, kas izrādījusies sekmīgāka nekā Grieķijā vai Portugālē. Jā, vienīgi Īrijas panākumi problēmu pārvarēšanā ir salīdzināmi ar Latviju.

Vienvārdsakot - jaunu katastrofu scenāriju zīmēšana nav risinājums, to darīt ir bezgala vienkārši. Risinājums drīzāk atradīsies, ja mēģināsim noformulēt - kas ir jādara, lai kļūstam noturīgāki pret satricinājumiem vai šokiem, kas mums pāri veļas no ārpasaules.

Vai turpmāk bankrotējošu valstu glābšana ES kļūs par ierastu parādību vai arī šis varētu būt viens no pēdējiem gadījumiem?

Domāju, ka tā nebūs. Ierobežojošais faktors te ir tā saucamo neto maksātāju jeb Eiropas ziemeļu valstu arvien mazāka gatavība - ar ziemeļu valstīm es domāju jau pieminēto Vāciju, arī Nīderlandi, Austriju un citas - segt un apmaksāt citu valstu pārmērības, kuru cēlonis ir bijuši greizi politiski lēmumi. Un tas ir pilnīgi saprotami. Protams, var vēl rasties zināms spiediens uz Eiropas Centrālo banku (ECB) drukāt naudu un tādējādi mēģināt glābt problēmvalstis no bankrota, bet, manā ieskatā, tas būtu ļoti riskants piegājiens. Un agri vai vēlu tam radīsies pretestība valstīs, kuras stabilu naudu uzskata par vērtību - tajās pašās Eiropas ziemeļu valstīs.

Tātad - ja ciešam no iepriekš pieļautu politikas kļūdu rezultātiem, tad vienīgais jēdzīgais risinājums - uzlabot šo politiku. Tas ir savā ziņā tāpat kā medicīnā: uzstāda diagnozi - redz, kur ir vaina, un tad nosaka ārstēšanu. Jā, reizēm tā ir sāpīga, bet tikpat skaidrs, ka bez ārstēšanas pacienta stāvoklis būtu vēl smagāks.

Vai varam teikt, ka kontinenta dienvidu valstis piekopj viskļūmīgāko politiku ES, jo tur iezīmējusies problēmvalstu josla?

Šajās problēmvalstīs ir trīs veidu ķibeles.

Pirmkārt, jāmin Grieķijai raksturīgā sistemātiskā pārtērēšanās, šķiežot no budžeta nenopelnītu naudu. Kādiem mērķiem tika tērēts? Sociālajiem maksājumiem un birokrātiskā aparāta paplašināšanai, ko finansēja, audzējot valsts parādu, - līdz brīdim, kamēr šī konstrukcija sabruka. Sekas skāra arī finanšu institūcijas: tās jau bija Grieķijas bankas - jā, starp citu, arī Kipras bankas, kas finansēja Grieķijas valdību. Un acīmredzama mācība te ir - nebalsot par politiķiem, kas darbojas kā viltus Ziemassvētku vecīši, kas ar solījumiem aizved līdz finansiālai katastrofai. Zināmā mērā šajā kategorijā ietilpst arī Portugāle, lai gan mazāk izteiktā formā.

Otra veida ķibele - ir ļauts sabriest kredītu un nekustamā īpašuma burbuļiem. Tad notiek paātrināta ekonomikas izaugsme reizē ar burbuļu izplešanos. Tas ir Īrijas un Spānijas gadījums. Ārpus eirozonas tādi piemēri ir Baltijas valstis, Bulgārija. Arī Lielbritānija. Ko no tā mācīties? Nepieļaut šādu milzīgu burbuļu tapšanu. Te ir vērts piebilst - burbuļi lielā mērā ir greizas politikas rezultāts, nevis tikai un vienīgi tirgus ekonomikas nenostrādāšana.

Latvijā zviedru bankas kreditēšanu īstenoja kā neprātīgas. Bet es ceru, ka turpmāk tās rīkosies daudz apdomīgāk.

Trešā ķibele ir stagnācija - situācija, kad ekonomikas izaugsme arvien vairāk un vairāk palēninās teju līdz sastingumam, kas ir Itālijas gadījums. Sastingumu ekonomikā rada arī virkne greizu politisku lēmumu: pārāk daudz regulējuma, kas ierobežo tirgus konkurenci, neelastība. Tad atliek ķerties pie radikālām reformām. Te, starp citu, Itālijai ir ļoti labs atdarināšanas vērts paraugs - Vācija, kas vēl pirms desmit gadiem bija Itālijas situācijā. Vāciju dēvēja par Eiropas "ekonomisko vājinieku" vai vārgdieni. Un tad vācieši radikāli reformējās, turklāt paveica to sociāldemokrāta vadībā - kanclers toreiz bija Gerhards Šrēders.

Ekonomikas jomā te noteikti ir savas mācības, kas ņemamas vērā turpmākajam, turklāt svarīgākais moments - lai šis sakarības apzinātos iespējami vairāk demokrātisku valstu pilsoņu. Tas viņiem palīdzēs neatbalstīt kļūmīgus politiskus lēmumus, ejot pie vēlēšanu urnām.

Vai jūs redzat veidu, kā cilvēkiem iemācīt šķietami pievilcīgu, bet neveiksmei nolemtu politiku neatbalstīt?

Nē, te "iemācīt" būtu nepareizs vārds. Populisti ir jāsakauj viņu pašu lauciņā. Jāspēj pieveikt ar atraktīvām idejām tur, kur viņi izplata viltus vēstis, piemēram, apgalvojot, ka valsts var turpināt tērēt un tērēt, un tērēt - bez nevēlamām sekām. Ir vienkārši pietiekami pārliecinoši jāspēj stāties pretī populistu vilinājumiem, kas demokrātijā ir nebeidzama cīņa: arvien atradīsies populisti kā plašā sabiedrībā, tā politiķu vidū. Jo spēcīgāka un organizētāka ir sabiedrības daļa, pilsoniskā sabiedrība, kas iestājas par atbildīgu finanšu politiku, jo labāk.

Vai, jūsuprāt, Eiropā šinī ziņā ir vienāds līmenis visās dalībvalstīs, vai domāšanas evolūcija visur iet šādā virzienā?

Protams, ka nē, jo tas ir atkarīgs no katras valsts vēstures, dažreiz no nejaušas apstākļu sakritības.

Dažas valstis iemācās, apgūst šo domāšanu ļoti strauji, kad piedzīvo krīzi. Es domāju, tā tas notika Zviedrijā, arī Somijā 90. gadu sākumā, kad tās kļūmīgas politikas rezultātā piedzīvoja ļoti dziļu saimniecisku krīzi. Bet viņi ir no tā mācījušies! Un reformējušies. Ļoti plaši. Un tāpēc šis valstis šobrīd ir starp ekonomiski spēcīgākajām. Es ceru, ka Baltijā būs no krīzes mācījušies līdzīgā kārtā, ielāgojot, ka ir ļoti uzmanīgi jārīkojas, ja draud briest burbuļi un ekonomikas bums. Un, ja nu tomēr piemeklējušas buma sekas, tad radikāli risinājumi ir labāki, lai arī ne vienmēr sākotnēji patīkami, bet tie beigu beigās noved pie laba rezultāta.

Vai ir pazīmes, kas liecina, ka esam rūgtu mācību ņēmuši vērā?

Es Latvijā esmu tikai divas dienas [ekonomists Rīgā bija ieradies, lai 19. martā nolasītu vieslekciju Latvijas Universitātes Lielajā aulā "Eirozona: problēmas un risinājumi". Tās ieraksts: http://www.lu.lv/par/mediji/video/lHYPERLINK "http://www.lu.lv/par/mediji/video/lekcijas/2013/balcerovics/"ekcijas/2013/balcerovics/] un būtu mazākais nepieklājīgi uzmesties par vērtētāju. Es tikai izteikšu cerību, ka mācības ir ņemtas vērā.

Jūs klausītājiem Latvijas Universitātē teicāt, ka katrai valstij jāpadara mājasdarbs, lai nepieļautu krīzi. Ka no ārpuses vien ar ES politikas rāmi to nevar panākt. Kā jums šķiet, vai var teikt, ka šinī ziņā ir dažādas valstu kopas - vienas ar mājasdarbiem tiek galā labāk, citas vājāk?

Protams! Atšķirības te ir plašā spektrā, bet tas, kas jāuzsver, - neviens jūsu vietā pašu radītas problēmas neatrisinās, no Eiropas nepienāks burvju risinājums. Te es teiktu, ka Baltija uz tā saukto PIIGs valstu fona, kā iesaukuši Īriju, Itāliju, Grieķiju un Portugāli, izskatās ļoti labi. Baltijā reformu īstenošana bijusi straujāka un te arī ekonomikas atkopšanās no izaugsmes buma radītajām sekām nākusi ātrāk. Tas ir labs paraugs citām ekonomikām. Es jau pieminēju Vāciju, kas vēl 10 gadus atpakaļ bija ekonomiski vāja, bet ķērās pie reformām un tagad ir Eiropas ekonomikas spēkavīrs. Un Īrijai veicas daudz labāk, nekā citām eirozonas problēmvalstīm. Respektīvi - atšķirības pastāv, pat lielas atšķirības, un visus nevaram mest par vienu kārti. Turklāt - jo ātrāk reformas panāk labu rezultātu un cilvēki to sajūt, jo lielāks cilvēku atbalsts šai programmai.

Vai dienvidnieki ko nesaprot, nemāk?

Dažādās sabiedrībās to veidojošās grupas ir atšķirīgas un dažreiz to nosaka politiskās koalīcijas. Tas ir atkarīgs arī no viedokļu līderiem: atbildīgas budžeta politikas pusē var sagadīties ievērojami viedokļu līderi, bet tikpat labi var trāpīties ļoti apdāvināts populists, kas valstij var izrādīties bīstami, ja viņam izdodas pārliecināt tautu atbalstīt sliktus risinājumus.

Pie eiro tēmas atgriežoties, kas Latvijā šobrīd ir degpunktā: vai eirozona ir gatava jaunu biedru uzņemšanai?

Eirozona ir gatava jaunu valstu uzņemšanai. Latvija arī ir demonstrējusi, ka spēj tikt galā ar problēmām, ka tās ar uzviju izpilda Māstrihtas kritērijus, ka te tiek stiprinātas atbildīgai budžeta saimniekošanai vajadzīgās institūcijas - tāds ir mans iespaids. Es cenšos Latvijai sekot sistemātiski - Latvija atbilst eirozonas prasībām.

Vai pati eirozona šobrīd ir droša?

Jūs jau gandrīz esat eirozonā. Ar to es domāju: Igaunijā jau ir eiro, Latvijai un Lietuvai valūtas ir piesaistītas eiro - jums nav neatkarīgas monetāras politikas. To nolemj ECB - tā ir piesaistītas valūtas situācija, kas nozīmē, ka šajā jomā revolūciju jau esat veikuši. Eiro ieviešana līdz ar to ir neliels, bet loģisks atlikušais solis. Tad jūs varētu ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Un es domāju, ka eirozonā jūsu dalība stiprinātu to valstu nometni, kas ir disciplinētākas saimniekotājas, kas kopumā nāk eirozonai par labu.

Bet Latvijā netrūkst cilvēku , kas joprojām skeptiski raugās uz iespēju pievienoties eirozonai. Ko jūs teiktu viņiem?

Tikai vienu: pārvaicājiet igauņiem - viņiem eiro jau ir ieviests. Kā nekā, viņi ir jūsu tuvākie kaimiņi. Un es teiktu: nekāds sliktākais scenārijs Igaunijā nav materializējies. Kāpēc gan Latvijā būtu savādāk?

Vai eirozonā mūs gaida kādi riski?

Lielākais risks ir... Tāds pats risks jūs apdraud arī pie pašreizējās lietu kārtības, kad lats ir piesaistīts eiro, proti, risks, ka valsts saimnieko nedisciplinēti, pieļauj budžeta pārtēriņu un kredīta bumu, kam seko sāpīgs kritiens. Laba politika, ieskaitot budžeta disciplīnu, ir labākā apdrošināšanas polise pret riskiem arī eirozonā.

Saite uz Latvijas Televīzijas interviju: http://www.youtube.cHYPERLINK "http://www.youtube.com/watch?v=iWr2u248RWA"oHYPERLINK "http://www.youtube.com/watch?v=iWr2u248RWA"m/watch?v=iWr2u248RWA