Finanšu eksperts: 4 Kipras krīzes mācības  (34)

Pašlaik Kipras glābšanas plāns paredz aizdevēju palīdzību, bet apmaiņā pret to valsts lielākā banka "Laiki" tiks sadalīta "labajā" un "sliktajā" daļā, depozīti, kas nepārsniedz 100 000 eiro (aptuveni 70 000 latu) un aktīvi deviņu miljardu eiro (aptuveni 6,3 miljardi eiro) apmērā nonāks Kipras Bankā. Depozīti, kas pārsniedz 100 000 eiro, nonāks "sliktajā" portfelī, sākumā tos "iesaldēs", bet pēc tam "apcirps" par 40%.

FT apskatnieks Volfs uzskata, ka eirozona no šīs situācijas var gūt četras mācības.

Eirozona patiešām ir spējīga spert pareizus soļus pēdējā brīdī, lai arī neizskatot vispirms visas iespējamās alternatīvas, secina Volfs. Viņš gan norāda, ka ar vārdiem "pareizie soļi" viņš negrib uzsvērt, ka nav labākas alternatīvas, taču visas alternatīvas paredz zināmu eirozonas dalībnieku un politisko līderu solidaritātes pakāpi, kuras šobrīd īsti nav. 

Ņemot vērā eirozonā valdošo negribīgo attieksmi pret Kipras tiešajām subsīdijām, pašreizējais plāns ir "mazākais ļaunums", uzskata FT eksperts. Plāns šobrīd pasargā salīdzinoši nelielus noguldījumus un piedāvā racionālu situācijas noregulējumu. "Starptautiskais Valūtas fonds būs laimīgs," uzsver Volfs, piebilstot, ka priecāties varēs arī  Eirogrupas vadītājs, Nīderlandes finanšu ministrs Jeruns Dejselbums, kurš uzskata, ka eirozonai ir jāieņem stingras pozīcijas attiecībās ar kreditoriem.   

Eiro ne visur ir eiro. Lai gan noteikumi visur ir vienādi, realitātē eiro tās ir banku saistības, norāda Volfs. 

Kipras krīze pierāda, ka eiro vērtība atkarīga no pašas bankas un aiz tās stāvošās valdības maksātspējas. Ja gan banka, gan valdība ir maksātnespējīgas, tad kreditori, visticamāk, ne tikai zaudē lielu daļu no savas naudas, bet arī uzzina, ka daļa viņu naudas iesaldēta, lai novērstu visas banku sistēmas krahu. 

Trešā Kipras mācība ir tāda, ka banku, valstu varas iestāžu un eirozonas vadības attiecības izrādījušās daudz sarežģītākas, nekā varēja domāt. Kipra gan ir unikāls gadījums pēc banku pasīvu apjoma, banku kredītu nepopularitātes un pašas valsts nespējas atrisināt problēmas. Varētu pieļaut iespēju, ka Kipras glābšanas plānu nākotnē varētu izmantot kā paraugu, taču šāda rīcība strādātu tikai valstīs ar tādām pašām problēmām. Varētu arī domāt, ka šis plāns vispār ir paraugs visām eirozonas valstīm, neatkarīgi no apstākļiem. Taču to neviens nezina, atzīst Volfs.

Viņš gan pieļauj, ka visticamāk, Kipras glābšanas plāns liecina par eirozonā panākto konsensu, ka tieši kreditoriem, nevis nodokļu maksātājiem, ir jāmaksā bankas maksātnespējas gadījumā. Un šāda pieeja līdz šim eirozonā nebija novērota, uzsver Volfs. "Vai var iedomāties, ka Vācijas valdība nepalīdzēs "Deutsche bank", ja tai radīsies problēmas? Protams, nevar!" pauž FT apskatnieks. 

Viņaprāt, ideāls šīs situācijas risinājums būtu apņēmība palielināt visu eirozonas banku kapitāla pietiekamības prasības.  Iespējams, ņemot vērā eirozonas valstu ierobežotās finanšu iespējas, šo valstu bankām jābūt tik labi kapitalizētām kā vēl nekad. Taču faktiskais secinājums, visticamāk, būs cits - par drošām un uzticamām bankām tiks atzītas tās kredītiestādes, kas darbojas finansiāli spēcīgajās valstīs, pauž Volfs. Viņš uzskata, ka alternatīva būtu īstas banku savienības izveide. Taču tas prasītu vai nu fiskālo savienību, vai un gatavību piemērot tikpat stingras sankcijas kā Kiprā arī citām eirozonas bankām.  Ne viens, ne otras neizklausās ticami, rezumē Volfs. 

Pēdējā Kipras krīzes mācība ir tāda, ka "sliktā banka", kura "sasaistījusi" kopā eirozonas dalībvalstis, kļuvusi vēl sliktāka. Kipras loma eirozonā kopumā nav būtiska, citu valstu un to banku aizņēmumu cenas nav būtiski mainījušas. Taču šī krīze var kļūt par vēl vienu iemeslu, lai apspiestas dusmas tomēr izlauztos āra, spriež Volfs. Vecas bažas par to, ka eiro var graut, nevis stiprināt Eiropas vienotību nu jau atkal sāk likties ļoti ticamas, skaidro Volfs.

 Šī krīze arī parādījusi, ka pat tad, kad izdzīvošanas cena eirozonā liekas ļoti augsta, kā domāja daudzi kiprieši, parādnieki ir gatavi par to maksāt. Šķiršanās šķiet vēl biedējošāka, vismaz lēmuma pieņemšanas brīdī. Tas attiecās arī uz kreditoriem. Viņi pauž sašutumu par ļaunprātīgu parādnieku "glābšanas" izmantošanu, taču paši izvēlas to darīt, nevis pamest eirozonu politisku un ekonomisku iemeslu dēļ. 

Jau kopš 2008.gada eirozona nepārtraukti paklūp uz dažādām krīze situācijām. "Vai tas turpināsies mūžīgi? es nezinu. Bet es sliecos atbalstīt viedokli, ka stingras taupības stratēģija nespēs atdot eirozonai ekonomisku veselību," raksta Volfs. Viņaprāt pārāk stingra taupība vājinās ekonomiku un nesīsi līdzi parādus, banku krīzes un bezdarbu. Tai pat laikā vēlme uzturēt kopīgu valūtas savienību ir milzīga, atzīmē FT apskatnieks. "Tas ir kā nepārvaramā spēka un absolūti nekustīga priekšmeta sadursme," viņš salīdzina.  Kipras krīze ir tikai neliela epizode ilgā un mokpilnā stāstā, kura pēdējo nodaļu pat vēl nav sākuši rakstīt, noslēdz Volfs.