Tūliņ būs vēlēšanas, un partijas kādu laiku jau mutuļojušas un cīnījušās dažādās debatēs. Kāda loma priekšvēlēšanu laikā tika atvēlētā augstākās izglītības tēmām? Par to tika runāts, vai arī kārtējo reizi apspriestas tikai pedagogu algas?
Es skatījos debates un, goda vārds, neatceros, ka izglītības jautājums tiktu padziļināti apskatīts. PVN pārtikai, pensijas, aizsardzība, "Citadele", - šie jautājumi, ar kuriem viegli "paķert" publiku, nomāca citas tēmas. Specifiski, bet paši studenti - Latvijas Studentu apvienība - organizēja debates, pieaicinot partiju pārstāvjus.
Temats arī vēlēšanām nav ļoti pateicīgs, uz to nav viegli ķert populismu. Tas tomēr tāds ilgtermiņa jautājums, nevar uzreiz apsolīt rezultātu. Nevar kaut ko kaut kam tik viegli piesolīt. Arī partiju programmās pieminētas tikai tādas vispārīgas frāzes, ka veicinās augstāko izglītību, starptautisko konkurētspēju. Tas, kādā veidā partijas solīto izpildīs, tā arī nepaliek īsti skaidrs.
LDDK jūt, ka partijas arī ārpus priekšvēlēšanu perioda vispār savās organizācijās strādā ar piedāvājumiem augstākajai izglītībai?
To uzskatāmi vienmēr parāda diskusijas par budžetu. IZM ir pieprasījusi papildu 111 miljonus kā Jaunās politikas iniciatīvas, tostarp ap 36 miljoniem pedagogu algām, cik apstiprinās, parādīs izglītības prioritāti.
Pensiju indeksācija un banku glābšana parasti izrādās svarīgāka. Rietumvalstīs vairāk tiek pievērsta uzmanība cilvēkresursu pieejamībai ilgtermiņā un attiecīgi tiek domāts pie rīcībpolitikas. Mums pietrūkst vēlēšanās domāt par tādiem ilgtermiņa jautājumiem kā izglītība, demogrāfiskā slodze, tautsaimniecības produktivitātes celšana. Iespējams tādēļ, ka ir nepietiekama ministriju un partiju pētnieciskā kapacitāte.
Kas šobrīd būtu trīs augstākās izglītības reformas, kuras būtu nepieciešams īstenot visātrāk?
Pirmkārt, akreditācijas aģentūras izveide. Šobrīd augstskolu akreditāciju organizē IZM, viņi to ir pārņēmuši savā pārraudzība, jo vienkārši netika atrasts cits risinājums. Gribēja piesaistīt starptautisko aģentūru, taču tas izrādījās pārāk dārgi. Šāda situācija gan neatbilst starptautiskajām prasībām, jo akreditācijas vērtējumam jābūt absolūti neatkarīgam no augstākās izglītības iestādēm un no pārraugošās ministrijas. Šādu reformu, ieviešot neatkarīgu akreditācijas iestādi, nebūtu grūti ieviest - grūti būtu par to vienoties. Sarežģīti, jo noteiktām iesaistītajām pusēm ir interese saglabāt savu ietekmi, akreditējot augstskolas. Protams, aģentūras piesaistīšanai vajadzētu arī papildu finansējumu, kas vienošanos par šo jautājumu neatvieglo.
Otrkārt, augstākās izglītības finansēšanas reforma. Runa ir par budžeta vietām, tur šobrīd ir sava doma - teiksim, saskaņo to, kādas profesijas speciālisti tautsaimniecībā nepieciešami visvairāk, pēc tāda principa arī aptuveni sadala finansējumu pa augstskolām. Daudzām augstskolām finansējums pienākas pēc kaut kādiem vēsturiskiem principiem, kā kādreiz šāds finansējums ticis piešķirts. Bet šī sistēma šobrīd nestrādā, piemēram, inženierzinātnēs un dabaszinātnēs - jomās, kurās trūkst speciālistu, kur notiek strauja novecošanās -, esošās budžeta vietas augstskolas nemaz nevar aizpildīt ar jauniešiem, kuriem ir pietiekams zināšanu līmenis matemātikā, fizikā un ķīmijā.
Treškārt, vēl arvien runājot par finansēšanas modeli, domāju, ka vienam no kritērijiem, piešķirot finansējumu, vajadzētu būt absolventu sekmīgumam darba tirgū. Tādējādi varētu motivēt augstskolas, lai viņām interesētu, ko absolventi dara pēc studiju beigšanas, tad augstskolas vēlētos augstākajai izglītībai sniegt lielāku pievienoto vērtību.
Pie šādiem nosacījumiem augstskolas veiktu rūpīgāku tirgus izpēti par to, kāds darba spēks nepieciešams darba tirgū, nevis vadītos no tā, ko vēlas tikai studenti un kas tiek propagandēts medijos.
Tad tu piekristu, ka šobrīd augstākās izglītības sistēma ir komercializēta?
Galvenokārt jāsaprot, ka augstākā izglītība nav primitīva prece. Tā vispār nav prece. Jāsaprot, ka augstākajai izglītībai būtu jānodrošina kvalitatīva izglītība, no kuras cilvēkam ir reāla jēga un kas paceļ cilvēku jaunā līmenī. Augstākajai izglītībai nevajadzētu būt tādai, kurā students vienkārši nopērk diplomu. Aizvien gan ir jūtamas satraucošas tendences, ka diplomu tā vienkārši var nopirkt. Tas parādās augstskolu reklāmās, piemēram, teju tirgojot augstāko izglītību interneta kuponu portālos vai arī cenšoties piesaistīt jaunus studentus ar skaistumkopšanas konkursu palīdzību. Vai šādas akcijas veicina ideju par kvalitatīvu izglītību? Nē. Tāpat šajā virzienā ir satraucošas "Akademika.lv" darbības.
Vai valstij nevajadzētu tādas reklāmas kampaņas kontrolēt?
Īsti jau nevar kontrolēt mediju kampaņu; domāju, ka nevar uzlikt ierobežojumus augstākās izglītības reklamēšanai. Būtu svarīgāk nonākt pie kopējas sabiedrības sapratnes par to, ko nozīmē kvalitatīva izglītība. Mums drīzāk jāskatās, vai šīs izglītības iestādes iztur kvalitātes kritērijus, nevis jāvadās pēc reklāmas kampaņām.
Mēs Latvijā jau esam vienojušies, ka cigaretes un alkohols sabiedrībai ir kaitīgas, tāpēc šo produktu reklāmu ierobežojam. Vai kuponos pārdota augstākā izglītība arī nebūtu saucama par kopējai sabiedrībai kaitīgu?
Diemžēl, ja augstskolas turpinās cīnīties par studentu skaitu, nevis kvalitāti, šāda tirgus un reklāmas situācija nemainīsies. Kaitīgi drīzāk ir būt tolerantiem pret šādu augstskolu mārketingu. Piemēram, "Akademika.lv" - tur pat vēl notiek diskusija, vai ir normāli ar ko tādu nodarboties vai nē. Šo projektu rotā Eiropas Reģionālās attīstības fonda zīmīte.. "ieguldījums Tavai nākotnei". Projekta autori ir ar mieru par to runāt un vēl diskutēt, un tas ir briesmīgi, jo jau pašā saknē plaģiātisms ir svešas idejas pilnīga vai daļēja piesavināšanās. "Akademika.lv" ļauj klientam izvēlēties, kādu darba kvalitāti saņemt, ļauj izvēlēties, cik atsauces darbā būs pieejamas, viņi sola, ka tava darba autors būs kompetents! Tas ir augstākās pakāpes plaģiātisms. Ja par šādu projektu pieļaušanu vēl notiek diskusijas, tās ir augstākās izglītības slimības pazīmes. Sekas šādai slimībai ir diploma vērtības zušana, pēc tādas augstākās izglītības iegūšanas diplomu var aiznest, lai tas stāv uz tualetē.
Ko ar "Akademika.lv" vajadzētu iesākt?
Pirmkārt jau pārtraukt valsts finansējumu! Augstskolās jāstrādā ar izpratni par to, ko īsti nozīmē akadēmiskais godīgums.
LDDK vērsusi uzmanību, ka nepieciešams lielāks eksakto un dabaszinātņu studentu skaits. Vai vēlamo veicinās obligātais vidusskolas eksāmens ķīmijā un fizikā?
Es piekrītu viedoklim, ka obligātais eksāmens nav nekāda panaceja. Žēl, ka šī diskusija tikusi degradētā līdz līmenim - par vai pret eksāmenu. Visu nozaru valsts eksāmeniem gan varētu atrast savas sliktās ietekmes, piemēram, ka mācības notiek pārāk standartizēti, mācības notiek tikai, lai spētu nokārtot eksāmenu. Šāda pieeja ne vienmēr novedīs pie labākajiem rezultātiem vai veicinās skolēnā īstu motivāciju mācīties.
Drīzāk atbilde ir kompleksāka - jāstrādā ar ķīmijas un fizikas skolotājiem, jācenšas palielināt šo skolotāju skaitu. Jāpiesaista gados jauni skolotāji, šobrīd vidējais skolotāju vecums ir ļoti augsts. Lai šo jautājumu risinātu, nepieciešama valstiska iejaukšanās. Valstij būtu jāuztraucas, jo eksāmenu rezultāti parāda arī valsts politiku izglītības jomā.
Kāds ir tavs viedoklis par to, kāpēc skolēniem nav lielas intereses par dabas zinātnēm un matemātiku?
Tendence šajā jautājumā arī citur Eiropā nav spoža, tomēr studējošo proporcija pret visiem studentiem mums ir sliktāka. Pieļauju, ka tas akmens ar mediju un darba devēju lauciņā - mēs nepietiekami stāstam par karjeras iespējām. Piemēram, viens no konkurētspējīgākajiem atalgojumiem valstī ir IT speciālistiem, bet viņiem tāpat ir grūtības ar rekrutēšanu. Tajā pašā laikā pērn budžeta vietas IT programmās nedaudz samazināja, jo vienkārši nespēj aizpildīt ar studentiem, kas būtu spējīgi šīs programmas apgūt.
Ko tu domā par bēdīgi slaveno ekspremjera Kalvīša frāzi par to, ka, finansējot sociālo zinātņu studijas, valsts ražo bezdarbniekus?
Es domāju, ka tas ir pārāk skaļi teikts un var pat aizvainot studentus, kas šajās jomās studē. Nevajag ar tādām frāzēm uzstāties. Problēma ir tajā, ka, lai gan uzņēmumos vienmēr būs vajadzīgi dažādi sabiedrisko attiecību speciālistu un šādu darba vietu ir daudz, absolventu konkrētajā nozarē ir vēl krietni vairāk par šīm piedāvātajām vietām. Tas nozīmē, ka daļa no absolventiem nestrādās savas specializācijas darbus. Te gan jāpiebilst, ka sociālās zinātnes studenti paši lielākoties izvēlas studēt par maksu, tur ar budžeta vietu pārdalījumu daudz ko nevar ietekmēt.
Vai lielai konkurencei tieši nevajadzētu veicināt potenciālā darba spēka kvalifikācijas spējas?
Pārāk liels vienas jomas speciālistu piedāvājums var veicināt algu krišanos, un cilvēki paši izvēlas pārkvalificēties.
Iedomājies vidējo Latvijas bakalaura grāda ieguvēju. Cik derīgs darba tirgum pēc diploma iegūšanas ir šāds cilvēks?
Augstākajai izglītībai ir jāiedod tās prasmes, ko es pēc tam varu pielietot dzīvē, konkrētā nozarē. Tāpat ir skaidrs, ka katrai darba vietai cilvēkam ir nepieciešams zināms pielāgošanās laiks. Tas drīzāk ir attieksmes jautājums - vai pēc diploma iegūšanas esmu gatavs mācīties tālāk tikai nu jau darba tirgū.
Augstākā izglītība nevar sagatavot cilvēku uzreiz par profesionāli, pēc diploma vēl vismaz trīs līdz piecus gadus aktīvi jāpielieto savas zināšanas, reāli arī strādājot. Šo akadēmiskās dzīves un darba sasaisti var veicināt, piemēram, studiju laikā izvēlēties praksi. Jā, daudzi jaunieši jau tagad strādā studiju laikā, tikai jautājums, cik bieži šajos darbos var izmantot studiju zināšanas, bieži šis darbs ir vienkārši pie kases, lai kaut kā dabūtu naudu. Līdz ar to tas arī ir uzdevums augstskolām, piemēram, sadarbojoties ar uzņēmumiem, kuri varētu piedāvāt studentiem kvalitatīvu praksi.
Septembrī LU lepni paziņoja, ka ir iekļuvusi "QS Top Universities" reitingā, ieņemot 701.-800. vietu. Mēs šo varam vērtēt kā sasniegumu?
Mums jālepojas ar jebkuru labu ziņu. Tajā pašā laikā domāju, ka starptautiskie reitingi nav mūsu mērķis. Jāskatās reāli, daudzu šī topa augstskolu budžets pārsniedz visas mūsu augstākas izglītības sistēmas budžetu. Mūsu mērķim vajadzētu būtu mūsu valsts vajadzības, kuras jānodrošina izglītības sistēmai, augstskolām. Nav vērts skumt, ka mums nav Nobela prēmiju laureātu, nav daudz pasaules līmeņa zinātnieku, lai gan par lielu prieku daži tādi mums ir. Mums ir savas vajadzības, mums jāsagatavo cilvēki, kas zina valsts vajadzības, kas spēj sadarboties starptautiskā līmenī.
Tad augstskolām nevajadzētu izvirzīt mērķi iekļūt dažādu reitingu, piemēram, top 400?
Godīgi sakot, tas nav īsti reāli. Piemēram, lai nokļūtu augstās vietās ir vajadzīgi šie Nobela prēmiju laureāti. Tāpat, lai nokļūtu augstu vajadzīga krietni lielāka finansiālā rocība. Var jau būt, ka mēs kādreiz nokļūsim top 100, bet tad tā drīzāk būs sagadīšanās, nevis sistemātiska likumsakarība. Līdzīgi kā sportā - maza valsts, kuras sistēma nav sakārtota, bet laiku pa laikam ar medaļām mums tomēr kaut kā paveicas. Jāpiebilst, ka reitingiem globālā mērogā nav viennozīmīgi vērtējama pozitīva ietekme, jo augstskolas piemēro savu darbu reitingu vērtēšanas kritērijiem, nevis studiju kvalitātes celšanai.
Vai Tu ieteiktu jauniešiem doties studēt uz ārzemēm, kur daudzviet studiju kvalitāte ir augstākā nekā Latvijā?
Es noteikti ieteiktu izmantot starptautisko pieredzi, piemēram, "Erasmus" programma ir lieliska iespēja. Kopumā es negribētu ieteikt doties studēt projām, jo mums arī šeit Latvijā ir svarīgi, lai uz vietas studenti studētu, celtu izglītības kvalitāti. Mums arī samazinās studentu skaits, aizbraukšana situāciju nekādi neuzlabos.
Tu esi minējusi, ka būtiski celt Latvijas un ārvalstu akadēmisko sadarbību. Cik šajā rādītājā mēs varam būt sekmīgi, ja, piemēram, likums ierobežo iespējas pasniegt lekcijas angļu valodā, atšķirībā no Lietuvas mūsu bakalauri un maģistri nevar savus noslēgumu darbus rakstīt citās ES valodās. Teju visam jābūt latviešu valodā...
Jā, nosacījums par pasniedzējiem un angļu valodu šķiet dīvains, to vajadzētu mainīt. Man tos argumentus, kāpēc valsts izglītībai ir jābūt valsts valodā, ir grūti saprast. Esošās sistēmas pārstāvji saka, ka latviešu kultūra mirs... Taču jāsaprot, ka ar ierobežojumiem kultūru izglābt nevar. Lai veicinātu latviešu kultūru, mums viņa jānes pasaulē, tur ir jābūt starptautiski aktīviem. Valodu zināšanas tomēr ir priekšnosacījums starptautiskajai konkurētspējai.
Mūsu augstākās izglītības sistēma ir iesūnojusi?
Situācija noteikti nav viendabīga. Notiek starptautiski projekti, tiek piesaistīti vieslektori. Viss nav tik stagnējošs. Kāpēc kaut kur nespējām izrauties? Daudzviet sistēma vienkārši ir ieradusi nemainīties, balstās vēsturiskās tradīcijās. Iespējams, trūkst izteiktākas mērķa ambīcijas, piemēram, vai esi kādreiz dzirdējis, ka mūsu uzņēmējdarbības programmas, sagatavojot absolventus, izvirzītu arī mērķi uzlabot uzņēmējdarbību vidi valstī? Nē...
Kā ar augstskolu skaitu? Jāsamazina?
Tā teikt un darīt, iespējams, būtu pārāk primitīvi. Mēs taču nesakām, ka būtu jāsamazina deputātu skaits, ja parlaments izdara kādu sliktu darbu. Jebkurā grupā ir kāds, kas strādā cītīgāk, kāds, kurš - paviršāk. Nākotnē tas varētu būt finansējuma jautājums, jo studentu skaits samazināsies, augstskolām būs finansiāli grūtāk sevi uzturēt. Par siltumu jāmaksā, algas jāpalielina.. valsts sistēmai varētu būt grūti šīs nepieciešamības nodrošināt.
Tu saki, ka nākotnē būs grūtāk samaksāt algas, nodrošināt sistēmu... Bet vai tad mēs to varam šobrīd pienācīgi nodrošināt?
Dzirdot, kā augstskolas un pasniedzēji sūdzas par apstākļiem, teiktu, ka nē... Pietrūkst stratēģisku lēmumu, kā administratīvi augstskolas pārvaldīt. Nākotnē augstskolu samazinājums būs viens no risinājumiem, bet tas nevar būt pašmērķis. Jautājums, kā drīzāk ar saviem resursiem var celt izglītības kvalitāti.
Tuvākajos gados Latvijā būs pieejama valsts finansēta augstākā izglītība?
Te ir jāskatās, vai mēs esam ar mieru, ka augstākā izglītība būtu pieejama ierobežotam studējošo skaitam. Jo jārēķinās, ka finansējums būtu ierobežots. Šobrīd augstskolas ar studiju maksām pelna sev iztiku. Nedomāju, ka no tā atteikties būtu reāli, vērtējot valsts finansiālās iespējas
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
