Balstoties uz operatīvo izmaksu plūsmas principu (cash cost) praktiski visas ražošanas jaudas pasaulē saglabā darboties spēju arī apstākļos, kad "Brent" cena ir 50 dolāri par barelu. Saskaņā ar "Wood Mackenzie" vien 0,2% no pasaules naftas ieguves saskaras ar negatīvu naudas plūsmu apstākļos, kad "Brent" jēlnaftas cena ir 50 dolāri. Cenai nokrītot līdz 45 dolāriem, grūtības izjūt 0,4% ieguves un jau 1,6%, ja cena sasniedz 40 dolārus par barelu.
Cenai sarūkot līdz 40 dolāriem, pirmie apstāsies Kanādas naftas smilšu projekti. Savukārt ASV slānekļa ieguve neizjutīs būtiskas naudas plūsmas grūtības pat pie 30 dolāriem.
Ja naftas ieguve tiek samazināta uzreiz, tiklīdz ieguve nespēj segt operatīvās izmaksas, tad 1,6% naftas ieguves samazinājums, kam būtu nepieciešams 40 dolāru līmenis, jau kaut cik nopietni spētu virzīt tirgu uz balansu.
Tādejādi, balstoties uz šiem apsvērumiem, pašreizējais naftas cenas minimums nav galīgais. Lai piedāvājums sāktu izlīdzināties ar pieprasījumu, tam jāvirzās uz 40 dolāru atzīmi.
Tomēr jāpiebilst, realitātē ražotāji mēdz pat pietiekami ilgstoši turēties zaudējumu zonā, jo cer zemās cenas pārdzīvot. Tas norāda, ka, lai tirgus stabilizētos, var būt nepieciešama pat zemāka cena un ilgāks periods nekā uzrāda aplēses. Tāpat jāņem vērā tirgus iespējamā reakcija, kas ar lejupslīdi var pārspīlēt un pastumt zem "aprēķinātā – nepieciešamā 40 dolāru līmeņa. Un jā, tad cenas meklēs argumentus kāpumam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
