Pēteris Strautiņš: Grieķija ir vainīga, bet aizmirsīsim par to  (107)

Tas, vai Grieķija ir vainīga pie pašreizējās situācijas, ir dziļi otršķirīgs jautājums. Es ceru, ka nedēļas nogalē Briselē šis arguments tiks lietots pēc iespējas mazāk. Taču cilvēkiem, kuru darbs šobrīd nav pieņemt izšķirošos lēmumus - kā šī raksta autoram un lasītājiem, ir iespēja tīksmināties ar varbūt viegli paštaisnu moralizēšanu, kas vienlaikus palīdz saprast, kā Latvijai nākotnē izmantot eirozonas sniegtās iespējas un izvairīties no tās sliktajiem kārdinājumiem.

Krīze nebija nejaušība

Grieķija, gan ne visu laiku pašreizējās robežās, ir gandrīz nepārtraukti bijusi neatkarīga valsts jau gandrīz 200 gadus. Šī zeme ir arī pierādījusi spēju attīstīties. 25 gadu laikā līdz brīdim, kad tā pievienojās Eiropas Kopienai (1981. gadā), tās vidējais ekonomikas pieaugums bija gandrīz 7% gadā. Tātad Āzijas tīģera cienīgs sniegums. Šīs valsts, tāpat kā Portugāles ekonomikas vēsture ir šokējoši politiski nekorekta. Tās ļoti strauji attīstījās vairākas desmitgades līdz uzņemšanai Eiropas demokrātiju saimē, tai skaitā diktatūru periodos, pēc tam to sniegums kļuva drīzāk viduvējs, bet laiks kopš pievienošanās eirozonai ir bijusi liela avārija. Tas nenozīmē, ka šīs savienības ir neglābjama nelaime to dalībvalstīm (kaut arī var ticami argumentēt, ka eirozonas izveidošana bija kļūda), bet radītie sliktie kārdinājumi šī stāsta varoņiem bija spēcīgāki par sniegtajām iespējām mainīties uz augšu.

Atceros, kad pirmo reizi aizdomājos par Grieķijas krīzes varbūtību. Tas bija 2005. gadā, kad apciemoju Krētu un kāda klimatiska pārpratuma dēļ vienu dienu lija lietus. Izmantojot iespēju, sāku lasīt kaut kādu bukletu par šīs valsts ekonomiku. Saliekot redzamos skaitļus ar atmiņas sniegtajiem datiem par Latviju, pārsteigts sapratu, ka mūsu valsts preču eksports uz vienu iedzīvotāju jau tobrīd bija kļuvis lielāks. Kopš tā brīža Grieķiju esam pārspējuši arī pēc kopējā preču un pakalpojumu eksporta rādītāja. Tobrīd šī zeme nepārprotami izskatījās bagātāka un IKP pat pēc pirktspējas paritātes bija gandrīz divreiz augstāks (91% pret 51% no ES vidējā līmeņa). Eksports nav absolūta valsts attīstības mēraukla un augstākā saimnieciskās tikumības izpausme. Varētu teikt, ka eksports ir skumja nepieciešamība, jo ir ar kaut ko jāmaksā par importu - uz citām valstīm aizvestos biezpiena sieriņus "Kārums" mēs labprāt apēstu paši. Tādām ļoti lielām un diezgan pašpietiekamām ekonomikām kā ASV ir jāeksportē mazāk. Taču Grieķija ir ļoti tālu no pašpietiekamības, daudzējādā ziņā vēl tālāk nekā Latvija, kas vismaz ar uzviju saražo sev nepieciešamos graudus un arī lielāku daļu enerģijas. Vēl lielāks būtu mans pārsteigums, ja pievērstu uzmanību tam, ka Grieķijas aizņemšanās izmaksas tobrīd bija tikai par nelielu procenta daļu augstākas nekā Vācijai.

Šī dīvainā situācija turpinājās vēl četrus gadus. Tagad Grieķijas salīdzināšana ar Latviju kļuvusi ļoti populāra, galvenokārt strīdos par to, cik laba vai slikta lieta ir taupība. Kā jau ierasti, salīdzinājumi mēdz būt stipri vienkāršoti un tiek "pievilkti" tam, ko diskusijas dalībnieki gribētu teikt jebkurā gadījumā. Situācijas daudzējādā ziņā stipri atšķiras, piemēram, mūsu parādu nasta ir daudz zemāka, esam drīzāk pretpoli ES valstu vidū. Tomēr kaut kāda vērtība salīdzinājumiem ir, iespējami arī vērtīgi secinājumi.  

Uz ceļa bīstams ir nevis ātrums, bet tā izmaiņas

Krīzes gan Grieķijā, gan Latvijā radīja nevis parādu nasta, bet parāda izmaiņu ātruma/virziena izmaiņas. Latvijā pirms tam bija vētrains privātā sektora parādu pieaugums, kas lēcienveidīgi pārvērtās par savu pretstatu. Kaut arī to daļēji kompensēja valsts aizņemšanās, kopējā naudas plūsma mainīja virzienu. Neto ārējais parāds (kas atspoguļo sabiedriskā un privātā sektora kopējo bilanci) jau 2009. gada sākumā sāka samazināties, pēc ikgadēja miljardos mērāma pieauguma nekustamo īpašumu buma laikā. Grieķijā pārmērības izpaudās galvenokārt kā valsts aizņemšanās, kas pakāpeniski tika samazināta vairāku gadu laikā. Sākotnējais ekonomikas kritums Latvijā bija straujāks, taču nebija vairākus gadus ilgstoša krīzes un bezizejas sajūta.

Grieķijai krīzes sākumā bija pieejamas divas gudras stratēģijas. Tā varēja tūlītēji un pilnīgi konsolidēt valsts budžetu, apsteidzoši paredzot šī soļa negatīvo ietekmi uz kopproduktu un līdz ar to pašu budžetu. Tā arī varēja atjaunot drahmu un ļaut valsts izdevumiem strauji sarukt reālā izteiksmē ar devalvācijas un inflācijas palīdzību. Ļoti iespējams, ka otrais variants būtu labāks, bet abos gadījumos mēs šobrīd runātu par augošu, nevis sarūkošu ekonomiku un vismaz daļēju veiksmes stāstu. Nav tā, ka panākumu nav bijis vispār, pērn Grieķijas eksports bija lielākais tās vēsturē, bet noteikti bija iespējams straujāks uzlabojums. Latvijā jau no paša sākuma bija gan negatīvā dienaskārtība - budžeta konsolidācija un teatrāla cīņa pret "finanšu oligarhijas verdzību", gan pozitīva dienaskārtība - strukturālas reformas, eksporta veicināšana. Varbūt suverenitātes, demokrātijas, pašlepnuma un pretošanās daudzināšana ir pozitīva programma, bet tā nepalīdz nopelnīt.

Ziepes būtu šā vai tā ...

Jebkurā no izvēlētajiem scenārijiem Grieķijas pēckrīzes atgūšanās būtu sarežģītāka nekā Latvijai un tam ir dziļi strukturāli iemesli. Šī gada sākumā bruto alga Grieķijā bija par ~40% augstāka nekā Latvijā (pirktspējas starpība ir mazāka). Pensiju atšķirības ir vēl lielākas. Taču mūsu sabiedrības tehniskais, intelektuālais un organizatoriskais potenciāls ir krietni augstāks, esam augstāk attīstīta sabiedrība. To ļoti labi var redzēt abu valstu eksporta struktūrā. Grieķijā noteicošie ir pakalpojumi, kas pats par sevi nav nekas slikts. Taču tie ir galvenokārt tūrisms un transporta pakalpojumi. Tūrisms ir galvenokārt saistīts ar zemu atalgotiem darbiem. Kuģniecības biznesā var labi pelnīt, tas ir kapitālintensīvs un prasa augsta līmeņa iemaņas. Taču šī nozare nodarbina nelielu (4.5%) daļu strādājošo kopskaita un uz to attiecas speciāls, konstitūcijā garantēts nodokļu režīms, tāpēc arī ieguvums valsts budžetam ir ierobežots. Preču eksportā dominē naftas produkti (ap 40%) un dažādi pārtikas produkti. Tā kā Grieķijā naftas gandrīz nav (tās pierādītās rezerves ir 1/8 pasaules ikdienas ieguves apjoma jeb 10 miljoni barelu), ir runa par naftas pārstrādi, kuras radītā pievienotā vērtība vidēji ir vien mazi padsmit procenti no pārdošanas cenas. Nav nekas slikts, ja valsts eksportē daudz pārtikas, bet tās ražošana un pārstrāde visdrīzāk nav nozares, kas spētu nodrošināt ļoti augstus ienākumus. Protams, ir izņēmumi, kā Zemgales lielsaimniecībās, kur viens cilvēks strādā uz lielas zemes platības ar iespaidīgu tehnikas parku, vai Bordo reģionā Francijā, kur augstus ienākumus nodrošina īpašas prasmes un produktu nemateriālā vērtība.

Lai arī Latvijas eksporta kvantitātei un kvalitātei vēl ir daudz jāaug, jau šobrīd situācija ir ievērojami labāka. Eksportu pamatā veido piecas preču un pakalpojumu grupas - pārtikas, koksnes un metālapstrādes + mašīnbūves produkti, kā arī transporta pakalpojumi un plašs biznesa, finanšu un IT pakalpojumu kopums. Ir saskatāmas dažas līdzības ar Grieķiju, bet, par pārtiku runājot, mums ir ļoti liels apjomu palielināšanas un darba ražīguma celšanas potenciāls.

Kompromiss par parādiem ir iespējams

Tāpēc Grieķijas relatīvo nabadzību Eiropā nosaka attīstības līmenis, līdz kuram pēc vairāk gandrīz 30 gadu ilguša parādu audzēšanas maratona piezemējas arī ienākumu līmenis. Savukārt attīstības līmenis ir pašu grieķu pieņemto un nepieņemto lēmumu rezultāts.

Tomēr nevar ignorēt arī parādu jautājumu. Bankās strādājošajiem cilvēkiem mēdz būt visai konservatīva attieksme pret parādu atdošanas pienākumu. Taču pat man reizēm plati atplešas acis, dzirdot Ziemeļeiropas politiķu retoriku par grieķu parāda (ne)atlaišanu. Gandrīz visus principus dzīvē ir iespējams sakompromitēt, tos ievērojot pārāk stingri. Grieķijas parāds šobrīd ir apmēram sešas reizes lielāks par valsts kopējo preču un pakalpojumu eksportu. Eiro ir šajā valstī joprojām lietota valūta, bet būtībā ir runa par ārējo parādu, un baņķiera intuīcija saka, ka to atdot diez vai ir iespējams. Taču ar elastības trūkumu var sakompromitēt arī principu, ka neatdodami parādi ir jāatlaiž. Kā norādīts nesenā SVF pētījumā, ko bieži piemin kā argumentu par labu tūlītējai parādu norakstīšanai, šīs valsts parāda apkalpošana ir subsidēta vairākus gadus uz priekšu un tās nasta nerada tūlītējus draudus, problēmas var rasties brīdī, kad būtu nepieciešams šo parādu pārfinansēt tirgos. Tad arī varētu lemt, ko darīt tālāk. Nav patīkami dzīvot šādas parādu pārkares "ēnā", bet grieķiem būtu jāsaprot, ka viņiem kā šīs jezgas galvenajiem vaininiekiem ir jārespektē aizdevējvalstu politiskie ierobežojumi. Līdz šim parādu nastas ietekme uz viņu ikdienas dzīvi ir ievērojami mīkstināta, to darot tādā, lai tante Bavārijā un tante Bauskā nesaprastu un grieķu vēlme padarīt šo procesu "caurspīdīgāku" ir grūti saprotama. Līdz galam neatrisināts parādu jautājums nevarētu būt iemesls racionāliem investoriem neieguldīt Grieķijas eksporta sektorā, kas lielos vilcienos runājot, ir vienīgais, kur papildus investīcijas ir nepieciešamas.

Ir iespējams nokāpt pat no ļoti augstiem retorikas plauktiem. Vienas lielas patiesības pretstats ir cita liela patiesība. Neapturamam spēkam saduroties ar neizkustināmu objektu, var atbrīvoties neierobežots daudzums pozitīvas enerģijas. Prasmīgam politiķim ir jābūt praktizējošam kvantu mehāniķim, kurš vienlaikus spēj atrasties risinājumu loģikas spektra dažādos punktos. Vainas novelšana uz "cipargalvu" sniegtajiem ieteikumiem ir viens veids, kā to panākt.