Saruna ar Alfu Vanagu – par to, kāpēc Latvijā stagnē sabiedrība, nevis ekonomika  (272)

Vanags tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem ekonomistiem Latvijā. Viņš ir dzimis Latvijā, bet uzaudzis un mācījies Lielbritānijā. Vanags pabeidzis Londonas Universitātes koledžu, Kembridžas Karalisko koledžu un Londonas Ekonomikas augstskolu.

Viņš ir konsultējis valdības, privātas kompānijas un sabiedriskās organizācijas, strādājis Kanādā, Dānijā, Ķīnā un Lielbritānijā. Kopš 1997. gada Vanags dzīvo un strādā Rīgā, bet 2001. gadā sāka vadīt BICEPS. Viņam ir vairāki desmiti zinātnisko publikāciju.

Pastāv vairāki veidi, kā eksperti vērtē esošo Latvijas ekonomikas stāvokli. Vieni to sauc krīzi, otri par stagnāciju, bet trešie – par veiksmes stāstu. Kurai teorijai jūs sliecaties piekrist?

Mums bija krīze, bet nedomāju, ka tāda ir arī pašlaik. Esošais stāvoklis vairāk līdzinās stagnācijai. Bet vairāk stagnē sabiedrība, nevis ekonomika. Mums joprojām ir daudz aizspriedumu un baiļu, kas traucē iet uz priekšu. Tas, protams, ietekmē arī ekonomiku.

Kādas bailes jūs domājat?

Banāls piemērs – cilvēki tic, ka, ja viņi sēdēs caurvējā, var saslimt. Tāpēc viņi prasa, lai taksometrā tiek aizvērts logs. Esmu sēdējis caurvējā visu dzīvi, un ar mani nekas nav noticis.

Cits piemērs – bailes no valūtas kursa svārstībām. Jūs bijāt viens no nedaudzajiem ekonomistiem, kas krīzes laikā 2008. gadā atklāti atbalstīja lata devalvāciju. Vai joprojām esat pārliecināts par savu pieeju?

Jā. Es domāju, ka tolaik tas būtu bijis pareizākais lēmums. Devalvācija radītu lielākas iespējas attīstībai. Domāju, ka daudzi atbalstīja šo ideju. Taču Latvijas Banka Ilmāra Rimševiča vadībā bija kategoriski pret.

Politiķi arī baidījās no devalvācijas, jo lielai iedzīvotāju daļai hipotekārie kredīti bija eiro, bet ienākumi – latos.

Jā, protams. Bet atcerieties, ko viņi izdarīja devalvācijas vietā – samazināja algas. Līdz ar to ietekme bija tāda pati. Tā bija slēptā devalvācija, tikai ilgstoša un ar mazāku efektivitāti.

Kā tagad būtu jāattīstās Latvijas ekonomikai, ņemot vērā, ka tā ir cieši saistīta gan iekšpolitiku, gan ārpolitiku?

Ko darīt ar ekonomiku – tas ir burvju jautājums. Nevarētu teikt, ka man ir konkrēta atbilde. Taču ir skaidrs, ka Latvijai jākļūst par pievilcīgāku vietu cilvēkiem, kas vēlas šeit dzīvot, strādāt un investēt. Un es nerunāju tikai par latviešiem.

Mums jākļūst atvērtākiem pret imigrantiem. Ārzemnieki jau brauc pie mums, bet pagaidām viņu nav daudz. Un parasti viņi brauc, jo ir precējušies ar kādu Latvijas pilsoni vai saņem interesantu darba piedāvājumu.

Kā iespējams palielināt Latvijas pievilcību starptautiskajā līmenī?

Cita starpā tas ir jautājums par valodas politiku. Pašlaik valodas politika Latvijā ir mērķēta uz to, lai aizsargātu latviešu valodu. Neesmu pārliecināts, ka tā ir pareizā pieeja. Mans mīļākais piemērs šajā jomā ir Singapūra, kur pastāv vismaz trīs valodu kopienas – ķīniešu, malaiziešu un indiešu. Tajā pašā laikā izglītībā un biznesā galvenā valoda ir angļu. Protams, lielā mērā tas ir saistīts ar vēsturi – Singapūra bija Lielbritānijas kolonija. Taču viņi turpina izmantot šīs valodas priekšrocības arī tagad, un tas viņiem nāk par labu. Turklāt, kas ir svarīgi, viņi nepazaudē savu dzimto valodu un kultūru.

Latvijā uzreiz rodas līdzība ar krievu valodu. Taču šķiet, ka šie nav aizspriedumi nav pārvarami. Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis sarunā ar Delfi kategoriski norādīja, ka, neskatoties uz demogrāfisko situāciju, viņš neredz nepieciešamību ieviest krievu valodu augstākās izglītības sistēmā, lai šādā veidā piesaistītu ārvalstu studentus.

Nacionālisms ir tādu valstu īpašība, kas no kaut kā baidās. Nacionālisms nekad nav pamats progresam, tas ierobežo iespējas. Taču, diemžēl, šīs idejas ir populāras politikā. Latvijā ļoti daudz tiek runāts par lojalitāti, patriotismu, atšķirībā no, piemēram, Zviedrijas, kur šie jautājumi nav ikdienas darba kārtībā. Tomēr tas nenozīmē, ka zviedri nemīl savu valsti, tikai ikdienā viņi lielāku uzmanību pievērš citām lietām.

Var ilgi runāt par to, ka nacionālisms ir mākslīgi radīta problēma, taču tā pastāv. Latvijas valdībā pēdējo desmit gadu laikā bijis tikai viens ministrs, kas bija krievvalodīgais – bijušais BICEPS pētnieks Vjačeslavs Dombrovskis.

Šajā gadījumā jums taisnība. Krievvalodīgo partijas nekad nav bijušas valdībā, lai arī ir bijušas tādas iespējas. Tā ir liela Latvijas sabiedrības un ekonomikas problēma – abu valodu kopienu dalīšanās.

Mēs visu laiku baidāmies aizmirst mūsu pagātni. Pagātne ir svarīga, bet krievvalodīgo līderi Latvijā nav atbildīgi par padomju un Krievijas varu rīcību.

Kādas var būt šādas politikas sekas valstij un ekonomikai? Ideju, speciālistu un stratēģiju deficīts?

Jums taisnība. Ja valodas politika sadala sabiedrību, tad politiskā un ekonomiskā sistēma nevar strādāt efektīvi.

Mēs taču pat nevaram pateikt, kuras partijas Latvijā pārstāv kreiso spārnu, kuras – labo. Mums nav Rietumeiropā pazīstamā ideoloģijas principu gradācija. Visi vai gandrīz visi vērtē valodu un etnisko izcelsmi. Un šāda ideoloģiskā neskaidrība rada labvēlīgu vidi atsevišķu biznesa grupu interešu virzībai. Mums nav konkurences partiju programmās, ideju konkurences. Esmu analizējis partiju priekšvēlēšanu programmas – tur bija daudz emociju, populisma, un praktiski nekādu konkrētu un nopietnu ideju par ekonomiku un nodokļu politiku.

Pašlaik viens no populārākajiem politiskajiem uzstādījumiem Latvijā ir cīņa ar ēnu ekonomiku. Taču ēnu ekonomika ir tikai sekas, nevis cēlonis.

Protams, ēnu ekonomika ir sekas sabiedrības problēmām, nevis konkrēta indivīda slikto tikumisko īpašību izpausme. Ko darīt? Šo jautājumu nevar atrisināt vienā dienā. Nepieciešamas nopietnas izmaiņas sabiedrībā, tostarp politiķu vidū. Latvijā ir ļoti zema morāle nodokļu maksāšanas jautājumos.

Bet cilvēki nemaksā nodokļus nevis tāpēc, ka negrib, bet tāpēc, ka netic valdībai, nesaprot, kur šī nauda tiks iztērēta.

Jā, piekrītu. Taču tas ir jāmaina. Jo augstāka morāle nodokļu jautājumos, jo zemāka ēnu ekonomika. Citās valstīs cilvēki to saprot. Dānijā vēlēšanās viena partija oficiāli apsolīja, ka nesamazinās nodokļus. Un dāņi balsojot atbalstīja šādu, pēc latviešu mērauklas, dīvainu solījumu, jo viņi saprata, ka nodokļi balsta valsts ekonomiku.

Tomēr ienākumu līmenis Latvijā ir daudz zemāks. Varbūt mūsu gadījumā nodokļu likmes ir jāsamazina, lai palielinātu kopējos ieņēmumus?

Nodokļu īpatsvars bagāto valstu IKP ir daudz augstāks salīdzinājumā ar nabadzīgajām valstīm. Latvijā nodokļu slogs ir aptuveni 30% no IKP, Dānijā – aptuveni 50%. Arguments, ka pelēkā ekonomika rodas augsto nodokļu dēļ, nav pamatots. Salīdzinot ar citām valstīm, nodokļu slogs Latvijā nav augsts. Problēma ir tajā, ka cilvēki nemaksā nodokļus un ir jāsaprot, kāds tam ir iemesls.

Jūs gan pats savulaik piedāvājāt samazināt PVN pārtikai. Kā tas iederas kopējā teorijā?

Ja jūs gribat īstermiņā paaugstināt nabadzīgāko iedzīvotāju reālo ienākumu līmeni, PVN samazināšana pārtikai to ļaus izdarīt. Salīdzinot ar turīgāko slāni, nabadzīgāko iedzīvotāju tēriņi pārtikai veido daudz lielāku daļu viņu izdevumos. Taču tas ir tikai īstermiņa pasākums. Tas neveicinās ekonomikas attīstību un nepalielinās nodokļu iekasēšanu.

Ja ekonomisko problēmu cēlonis slēpjas Latvijas sabiedrības domāšanā, kā to var mainīt? Uzaicināt ārvalstu speciālistus?

Tā ir viena pieeja. Es ieteiktu uzaicināt uz Latviju ekonomikas un nodokļu politikas speciālistus, lai pārņemtu to pieredzi, kas veiksmīgi darbojas Dānijā vai Zviedrijā. Tiesa gan, atceros, kad es izteicu šādu piedāvājumu kādā prezentācijā, zālē atskanēja smiekli.

Šeit, acīmredzot, atgriežamies pie nacionālisma problēmas. Kā var ziedot savu suverenitāti, neatkarību, identitāti un uzaicināt kādus ārvalstu konsultantus?

Tas tiek darīts daudzās pasaules valstīs. Stokholmas pārstāvji, piemēram, uzaicināja pie sevis transporta speciālistus no Honkongas, lai efektīvi organizētu metro vadību. Ja mēs paši nevaram sakārtot VID, kāpēc gan neuzaicināt ārvalstu speciālistus nodokļu jautājumos? Lai gan skaidrs, ka atkal rodas jautājums par valodas politiku.

Vai jūs varat iedomāties, ka kaut kad dzīves līmenis Latvijā pietuvosies ES vidējam līmenim?

Diemžēl, tas patiešām nav viegli. Pasaulē ir ļoti maz valstu, kam izdevies būtiski mainīt savu ekonomiku. Ar laiku mēs kļūsim bagātāki, taču salīdzinājumā ar citām valstīm mums nav tik daudz priekšrocību. Šajā jautājumā nav vienkāršu risinājumu. Un esošie politiķi šos lēmumus nepieņems. Tos var pieņemt tikai cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Viņi mainīs savu domāšanu, darbību, un tas mainīs sabiedrību un ekonomiku.

Tas nozīmē, ka jāparādās pieprasījumam pēc jauna politiskā piedāvājuma?

Mums, diemžēl, nav īstas kreisi orientētas partijas. "Saskaņa" mēģina pretendēt sociāldemokrātu lomu, taču viņu politikā ir daudz populisma. Tajā pašā laikā aptaujas liecina, ka latviešu vidū ir populāras kreisi-centriskās idejas. Daudzi no tiem, kas balso par "Vienotību", vēlas mazākus nodokļus, lielākas pensijas, subsīdijas utt.

Bet bailes no krieviem un Krievijas ir lielākas nekā ekonomiskās intereses?

Jā. Kad es pirms pāris gadiem teicu, ka balsoju par Tautas Saskaņas partiju (tā pastāvēja līdz 2010. gadam, un no partijas vēlāk izveidojās partija "Saskaņa"), mani latviešu draugi bija šokā.

Kāpēc jūs balsojāt par šo partiju?

Jo es jutu, ka šī partija atbalsta ideju par sabiedrības integrāciju. Un integrācijas process bija un ir ļoti svarīgs aspekts Latvijas attīstībai.