Protams, autobusu parki pamazām tiek atjaunoti un papildināti, līdz ar to varam gaidīt, ka pēc kāda laika būs arvien vairāk šo autobusu, kuros pasažieri varēs piesprādzēties. Tomēr būtiskāks šķiet jautājums – vai braucēji to novērtēs un tik tiešām izmantos drošības jostas?
Mazāk nekā puse pasažieru autobusā lieto drošības jostas
Jau otro gadu pēc kārtas kompānija "Lux Express" ir veikusi pasažieru aptauju, vaicājot, vai viņi izmanto drošības jostas. Šī gada aptaujas rezultāti liecina, ka tikai 49% pasažieru, braucot ar autobusu, vienmēr piesprādzējas. Salīdzinot ar pagājušā gada rezultātiem, uzlabojums gan ir vērojams (2016. gadā apstiprinoši atbildēja tikai 34,8%), tomēr ir skaidrs, ka vēl diezgan daudz darba būtu jāiegulda, lai cilvēkiem piesprādzēšanās autobusā kļūtu par pašsaprotamu lietu.
Drošības jostas obligāti jālieto visos transporta līdzekļos
Ja palūkojamies uz šīs pašas aptaujas rezultātiem, redzams, ka 74% no respondentiem, atbildējuši, ka automašīnās tie piesprādzējas. Tāpat arī lidmašīnās cilvēki lielākoties tomēr paklausa uzaicinājumam piesprādzēties un reizēm to dara uzreiz, tikko kā ir apsēdušies. Tātad daļa no tiem, kas citos transporta līdzekļos drošības jostas lieto, autobusā pēkšņi izlemj, ka tomēr nav nepieciešams piesprādzēties.
Nav saprotami iemesli šādai attieksmei, jo patiesībā nav pat jānotiek satiksmes negadījumam, lai tomēr pārliecinātos par jostu lietderīgumu. Pat pie straujākas bremzēšanas pasažieris izjutīs, kā josta viņu notur krēslā, savukārt avārijas situācijā drošības jostas nozīme ir vēl jo lielāka. Tā saucamie argumenti, kādēļ jostas netiek lietotas, manuprāt, drīzāk, būtu saucami par atrunām. Piemēram, - "nav komfortabli". Protams, ja josta tiek savilkta pārāk cieši vai ir sagriezusies, varētu būt traucējoša sajūta, taču tieši tādēļ svarīgi ir jostu uzlikt un piesprādzēties pareizi – tad jostas esamība pat nebūs jūtama, taču tā turpinās veikt savu uzdevumu.
Pasažieru paradumu maiņa nav vienas dienas darbs
Jāatzīst, par drošības jautājumiem būtu jārunā nemitīgi, lai cilvēkiem šī informācija "iesēstos" atmiņā un piesprādzēšanās kļūtu par pašsaprotamu lietu. Atgādinājumiem būtu jāizskan no dažādām ietekmes pusēm, un tam vajadzētu norisināties nevis kampaņveidīgi, bet pastāvīgi. Protams, ļoti svarīgs ir veids, kā par to runāt. Vienkārši pakratīšana ar pirkstu un rāšana nebūs efektīva – visdrīzāk, tā cilvēkos pat izraisīs pretreakciju un noraidījumu.
Šajā ziņā esam tuvinājušies pasaules praksei. Gan mēs, gan CSDD savās akcijās, videoklipos un citās aktivitātēs cenšas nevis kaunināt vai rāt, bet izskaidrot, kāpēc ir nepieciešams darīt vai nedarīt noteiktas lietas. Ir svarīgi cilvēkiem stāstīt un arī parādīt, ka piesprādzējoties cilvēks pasargā savu veselību, rūpējas par savu nākotni un pasargā arī citus pasažierus, kas atrodas transporta līdzeklī.
Arī redzot sliktāko scenāriju piemērus, cilvēki sāk vairāk piedomāt savas rīcības un, iespējams, paradumu maiņas.
Nevis sodīt, bet informēt
Mūsu sabiedrība pret jebkuriem jaunievedumiem ceļu satiksmes drošības uzlabošanā ir noskaņota visnotaļ negatīvi, jo lielākoties tie tiek saistīti ar sodiem, kas jāmaksā. Šo priekšstatu vajadzētu lauzt, primāri nevis sodot, bet informējot un paaugstinot izpratni par, piemēram, piesprādzēšanās nepieciešamību.
Kāpēc gan policija nevarētu reidos, kur tiek pārbaudīts alkohola līmenis autovadītāja izelpā, pārliecināties arī, vai aizmugurē sēdošie ir piesprādzējušies? Un ja nav, tad nevis uzreiz noteikt 50 eiro sodu, bet izrakstīt brīdinājumu un izsniegt informatīvos materiālus, kas tiešām raisītu domas par piesprādzēšanās nepieciešamību. Tāpat arī pārbaudīt autobusus. Ir jāsaprot, ka tikai skaidrojot, informējot, un darot to nepārtraukti, veicināsim sabiedrības izpratni un nonāksim līdz brīdim, kad piesprādzēšanās autobusā būs kļuvusi par tikpat pašsaprotamu lietu kā piesprādzēšanās jebkurā citā transporta līdzeklī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!