Pirms aptuveni pieciem gadiem sabiedrībā vēl valdīja pārspīlēta piesardzība, tās bija smagās krīzes sekas. Cilvēki nevēlējās aizņemties, vairāk domāja, kā naudu uzkrāt nevis tērēt. Tā ir saprotama rīcība, taču tieši tāpēc atkopšanās pēc krīzes bija tik smagnēja. Tagad optimisms ir atgriezies, ir sācies jauns būvniecības vilnis un ir acīmredzami, ka šī nozare uzņem agrākos apgriezienus. Pieprasījums krietni pārsniedz piedāvājumu. Aug cenas, bet nozares kapacitāte sasniegusi griestus. Celtnieki strādā ar pilnu jaudu, darba spēka rezerves ir izsmeltas, bet pieprasījums turpina augt. Loģiski, ka tas veicina būtisku cenu pieaugumu. Šajā situācijā, atceroties vēl pavisam "siltus" notikumus, rodas jautājumi, uz kuriem centīšos atbildēt.
Vai vēsture atkārtosies? Pagaidām vēl nē. Lai arī būvniecības sektors, kas bija viens no galvenajiem krīzes akseleratoriem, šobrīd ir līdzīgā situācijā kā treknajos gados, pašlaik mēs esam pavisam atšķirīgā situācijā nekā toreiz. Pirmkārt, nenotiek pārspīlēta kreditēšana. Kredītu tirgus aug stabili, bet mēreni. No jauna izsniegto un atmaksāto kredītu temps faktiski ir vienāds. Tātad būvniecība notiek par nopelnīto, nevis aizņemto naudu. Tā ir būtiska atšķirība. Tas attiecas gan uz privātpersonām, gan arī valsts sektoru. Arī Latvijas Komercbanku asociācijas kreditēšanas indekss apliecina, ka, neraugoties uz ļoti vilinošajiem kredītu procentiem un joprojām draudzīgajām mājokļu cenām, iedzīvotāju vēlme aizņemties pieaug lēnāk, nekā iespējas to darīt.
Otrkārt, banku regulējums ir daudz stingrāks. Pateicoties vietējiem un starptautiskiem regulatoriem, ir izveidoti mehānismi, kas mūs pasargās no situācijām, kas diemžēl bija iespējamas "Parex" un "Latvijas Krājbankas" gadījumos.
Vai turpmāk gaidāma tikai izaugsme?
Ir skaidrs, ka agri vai vēlu ir gaidāma ekonomikas izaugsmes lejupslīde. Labā ziņa ir, ka tā, visticamāk, nebūs tik krasa kā iepriekšējā. Ekonomika attīstās pa spirāli, un lielākās vai mazākas krīzes ir neizbēgamas. Senā Bībeles patiesība, ka pēc septiņiem treknajiem gadiem seko septiņi liesie, nav no zila gaisa paņemta – tieši tāda ir cikliskā ekonomika. Pasaules pieredze liecina, ka bagātākās ir nevis tās valstis, kas panāk visstraujāko ekonomisko izaugsmi, bet gan tās, kuras spēj augt pārdomāti un saglabāt ilgstoši mērenu tempu.
Kā to panākt? Recepte ir elementāra, bet grūti īstenojama. Mēs visi esam bērnībā vēluši sniega bumbas un zinām, ka tad, ja to dara pārāk strauji, tā ātri uzaug liela, bet līdz kalna lejai vismaz pāris reizes saplīst un galu galā bumba ir mazāka, nekā tad, ja to veļam lēnām un apdomīgi. Arī ekonomikā ir 'sniega bumbas efekts'. Spilgti piemēri nav tālu jāmeklē. Pirms krīzes Polija bija starp tām ES valstīm, kur ekonomika attīstījās lēnāk. Savukārt krīzes laikā tā bija vienīgā, kas nepiedzīvoja recesiju. Pilnīgs pretstats bija Grieķija, kuras "gāze grīdā" bija krietni iespaidīgāka nekā mums, bet piedzīvoja pilnīgu bankrotu un joprojām nav spējusi atgriezties pat 2005. gada līmenī. Arī Īrija, uz kuru iecienījuši doties latviešu viesstrādnieki, ir līdzīgs stāsts. Vēl deviņdesmitajos gados īri brauca darba meklējumos uz ASV un Lielbritāniju. Ļoti prātīga un veiksmīga ekonomikas politika šo svārstu pagrieza pretējā virzienā un šobrīd tā ir viena no spēcīgākajām Eiropas ekonomikām.
Latvija šobrīd attīstās gana pragmatiski, mūsu budžets ir ar minimālu deficītu. Tērējam tik, cik nopelnām, un ir pamats uzskatīt, ka tuvākajos gados nekādi satricinājumi nav gaidāmi. Tātad ejam Polijas un Īrijas ceļu.
Ko valsts varētu darīt labāk?
Situācijā, kad notiek būvniecības nozares pārkaršana, valsts un pašvaldības varētu rīkoties gudrāk un piebremzēt savus projektus. Viens no visu laiku veiksmīgākajiem investoriem Vorens Bafets savu veiksmes stāstu skaidroja ar elementāru loģiku – esi bailīgs, kad pārējie ir drosmīgi, un esi drosmīgs, kad pārējie baidās. Arī valstij vajadzētu darboties pēc līdzīga principa – ja būvniecības tirgus ir aktīvs, nevajag liet eļļu ugunī, lai to vēl vairāk uzkarsētu. Savukārt tad, kad izaugsme stagnē, ir īstais brīdis nozari uzsildīt, īstenojot savus projektus. Diemžēl šobrīd mēs redzam, ka jau tā karstajā nozarē, papildus ieplūst ne tikai obligāti apgūstamā ES fondu nauda, bet arī valsts un pašvaldības, kas domājot par vēlēšanām, būvē savus objektus, lai to atklāšanā varētu griezt lentītes.
Mēdz teikt, ka tad, kad pilsētā parādās pārāk daudz ceļamkrānu, krīze ir tuvu. Es tomēr uzskatu, ka mēs spējam būt pietiekami gudri un apdomīgi, lai no tās izvairītos. Igaunijā pērn pirmo reizi kopš krīzes valstī ieradās mazliet vairāk cilvēki, nekā no tās izbrauca. Ņemot vērā, ka Latvija ekonomiskajos procesos no Igaunijas atpaliek apmēram par gadu, arī mēs drīzumā piedzīvosim to pašu. Latvija ir viena no trim valstīm, kas pēc PSRS sabrukuma attīstījušās visveiksmīgāk, un nešaubos, ka pēc gadiem to pašu mēs varēsim teikt visas Eiropas Savienības kontekstā. Mēs paši esam uz pareizā ceļa. Tomēr nevajag aizmirst, ka iespējamas krīzes citur pasaulē, kas var negatīvi atsaukties uz mums. Pat, ja šobrīd paši neesam paši "sastrādājuši" krīzi un esam uz pareizā ceļa, lieka piesardzība vienmēr var noderēt, ja kāds cits rada finanšu vai ekonomisko nestabilitāti pasaulē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
