Pirms aptuveni pieciem gadiem sabiedrībā vēl valdīja pārspīlēta piesardzība, tās bija smagās krīzes sekas. Cilvēki nevēlējās aizņemties, vairāk domāja, kā naudu uzkrāt nevis tērēt. Tā ir saprotama rīcība, taču tieši tāpēc atkopšanās pēc krīzes bija tik smagnēja. Tagad optimisms ir atgriezies, ir sācies jauns būvniecības vilnis un ir acīmredzami, ka šī nozare uzņem agrākos apgriezienus. Pieprasījums krietni pārsniedz piedāvājumu. Aug cenas, bet nozares kapacitāte sasniegusi griestus. Celtnieki strādā ar pilnu jaudu, darba spēka rezerves ir izsmeltas, bet pieprasījums turpina augt. Loģiski, ka tas veicina būtisku cenu pieaugumu. Šajā situācijā, atceroties vēl pavisam "siltus" notikumus, rodas jautājumi, uz kuriem centīšos atbildēt.
Vai vēsture atkārtosies? Pagaidām vēl nē. Lai arī būvniecības sektors, kas bija viens no galvenajiem krīzes akseleratoriem, šobrīd ir līdzīgā situācijā kā treknajos gados, pašlaik mēs esam pavisam atšķirīgā situācijā nekā toreiz. Pirmkārt, nenotiek pārspīlēta kreditēšana. Kredītu tirgus aug stabili, bet mēreni. No jauna izsniegto un atmaksāto kredītu temps faktiski ir vienāds. Tātad būvniecība notiek par nopelnīto, nevis aizņemto naudu. Tā ir būtiska atšķirība. Tas attiecas gan uz privātpersonām, gan arī valsts sektoru. Arī Latvijas Komercbanku asociācijas kreditēšanas indekss apliecina, ka, neraugoties uz ļoti vilinošajiem kredītu procentiem un joprojām draudzīgajām mājokļu cenām, iedzīvotāju vēlme aizņemties pieaug lēnāk, nekā iespējas to darīt.