Turklāt Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka iedzīvotāju skaits pērnā gada laikā palielinājās tikai Pierīgas reģionos, un iedzīvotāju skaita palielinājums bija vērojams vien 15 no 110 valsts novadiem. Lai arī acīmredzamākais faktors ir iedzīvotāju emigrācija, dati liecina, ka novados ar pozitīviem iedzīvotāju pieauguma rādītājiem būtisku lomu spēlē jaunu dzīvesvietu attīstība. Kādēļ jaunu mājokļu tirgus attīstība Latvijas reģionos ir tik iestigusi, un kā to iespējams labot ne vien iedzīvotājiem, bet arī pašvaldībai?
Jauna nekustamā īpašuma tirgus attīstība vairumā Latvijas reģionu ir nepietiekama, lai attīstītājiem sniegtu veiksmīgu, peļņu nesošu biznesu. Savukārt pašas pašvaldības nevēlas investēt naudu jaunu mājokļu būvē, – lielākā daļa īres namu tomēr ir subsidētie. Mirklī, kad pašvaldība grib attīstīt subsidētu dzīvojamo fondu, tā uzrunā nekustamo īpašumu attīstītājus vai būvuzņēmējus, lai noskaidrotu nomas cenas piedāvājumus konkrētam dzīvojamam fondam. Tad to attiecīgi var iznomāt tālāk, par subsidēto naudu sedzot šo starpību.
Šie ir tie mehānismi, kas pašlaik strādā, runājot par nekustamo īpašumu attīstību sadarbībā ar pašvaldību. Taču valstij būtu arī jāsāk domāt par alternatīvām iespējām, piemēram, privātā sektora iesaisti mājokļu būvniecībā un renovācijā. Kā pozitīvu piemēru var minēt Skandināviju, kur privātie uzņēmēji būvē neskaitāmas pašvaldības iestādes, piemēram, slimnīcas, skolas, kultūras namus un citus sabiedrībai būtiskus objektus.
Jārisina apburtais loks
Pieturoties pie tirgus attīstīšanas pašvaldību robežās, galvenie priekšnosacījumi, lai nekustamo īpašumu attīstītājs plānotu jaunu dzīvojamo ēku attīstību ārpus galvaspilsētas, ir visai elementāri. Ir jābūt pieprasījumam konkrētās cenas kategorijai un pietiekami blīvam iedzīvotāju skaitam. Tādas pilsētas kā Valmiera, Jelgava, Liepāja ir tās, kas pašlaik spēj to nodrošināt. Savukārt mazpilsētās lielākā problēma ir tā, ka pieprasījums pēc jauna dzīvojamā fonda ir, taču iedzīvotāju skaita dēļ tas nav pietiekami liels jaunu dzīvojamo projektu uzsākšanai. Arī nekustamo īpašumu pārdošanas cenas pilsētās pašlaik krasi atšķiras, kas arī būtiski ietekmē jaunu īpašumu attīstību.
Tas ir kā apburtais loks – cilvēki labprāt dzīvotu mazpilsētu jaunajos projektos, un, visticamāk, šādu projektu esamība ietekmētu arī kāda lēmumu dzīvot mazpilsētā vai, piemēram, galvaspilsētā. Tomēr pieprasījums arī nav tik liels, lai šie projekti tiktu īstenoti, līdz ar to nepalielinās iedzīvotāju skaits reģionos.
Viss ir pašvaldību rokās
Ja citas pašvaldības vēlas risināt mājokļu pieejamības jautājumu, tad tām attiecīgi vajadzētu stimulēt ne vien jaunu, bet arī jau esošo mājokļu nonākšanu tirgū. Bieži vien redzam, ka mazākās pašvaldībās stāv daudz tukšu un neapdzīvotu dzīvesvietu. Cilvēki ir aizbraukuši prom un nevēlas uzņemties risku savu mājokli izīrēt par nelielu maksu nepazīstamam īrniekam.
Pašvaldība šo situāciju varētu labot, uzrunājot šo mājokļu īpašniekus un piedāvājot īres risinājumus, – piemēram, ieteikt jau uzmeklētus īrniekus, kas plāno doties uz konkrēto reģionu strādāt un ir dzīvesvietas meklējumos. Tā, lūk, ir informācijas apmaiņa, kuras trūkst šī tirgus veiksmīgai attīstībai – jo īpaši mazajos pagastos, kur ir vien pāris tūkstoši iedzīvotāju.
Savukārt lielākās pašvaldībās kā Valmiera un Jelgava tirgus jau ir lielāks, un pašvaldībām vajadzētu aktīvāk iesaistīties un sludināt iepirkumus, tādējādi risinot jauna dzīvojamā fonda attīstību. Kā jau zinām, aktīvu interesi un iesaisti šajā jomā izrādījusi Valmiera. Pilsēta pašlaik ir vienīgā pašvaldība valstī, kas uzsākusi īres tirgus attīstību, ceļot divus jaunus īres namus.
Nesen veiktajā aptaujā tika noskaidrots, ka 48% Valmieras uzņēmumu plāno palielināt darbavietu skaitu tuvāko gadu laikā un kā galveno problēmu min atbilstoša mājokļa trūkumu potenciālajiem darbiniekiem. Problēmas padziļinātāka izpratne ir ļāvusi pašvaldībai pieņemt šādu lēmumu, un varam tikai cerēt, ka tuvākajā laikā šim piemēram sekos arī citas pašvaldības – kā lielākas, tā mazākas.