Jānis Irbe: Kamēr latvieši spriež un strīdas, kaimiņi traucas uz priekšu  (15)

Līdzās citiem lielākiem un mazākiem projektiem kaimiņu investīciju portfelī ir arī sava dzelzceļa tīkla elektrifikācija. Lietuvas mediji jau iepriekš ziņojuši par plāniem līdz 2022. gadam elektrificēt visu dzelzceļa līniju no robežas ar Baltkrieviju līdz Klaipēdai, radot konkurētspējas priekšrocības kravu pārvadāšanai šajā virzienā.

Mūsu dienvidu kaimiņi ļoti labi saprot, ka transporta infrastruktūra ir pamats tautsaimniecības aktivitātei un iedzīvotāju mobilitātei, tāpēc investē gan autoceļos, gan ostās, gan dzelzceļā, un investīcijām jau ir atdeve. Lietuvas dzelzceļa ģenerāldirektors Mants Bartuška skaidrojis, ka līdz ar šīm investīcijām un to radītajām iespējām viņa vadītā kompānija uzņemas atbildību par valsts ekonomisko, tehnoloģisko un sociālo progresu.

Tiesa, kaimiņi savā izpratnē par progresu ne vienmēr rīkojas atbilstoši godprātīgai konkurencei un tās pamatprincipiem, kas valda Eiropā, taču – katrs sevi aizstāv un pārstāv, kā prot.

Kas tikmēr notiek mūsu pašu mājās?

10 gados dzelzceļa infrastruktūras modernizācijā ir ieguldīts teju miljards eiro, un tuvākajos gados to papildinās Rīgas un Daugavpils mezglu modernizācija. Vienlaikus "Latvijas dzelzceļš" spēj nodrošināt, ka infrastruktūra tiek uzturēta efektīvāk un ar zemākām izmaksām, nekā citās Baltijas valstīs. Turklāt vismaz līdz šim – bez valsts līdzfinansējuma, kas ir teju unikāla situācija Eiropas mērogā! Taču infrastruktūras uzturēšana un attīstība ir nepārtraukts process un, atsakoties no tām modernizācijas iespējām, kas ir nepieciešamas un jau ieplānotas nākotnē, mēs varam tikpat strauji sākt atpalikt no kaimiņiem, kuri spēj domāt ilgtermiņā un rūpējas par savu konkurētspēju ne tikai pašlaik, bet arī pēc gadiem 10-12 un vairāk.

Neraugoties uz to, Latvijā vēl arvien brīžiem skaļāk, brīžiem klusāk, tomēr turpinās strīdi un šaubas par vienu no lielākajiem infrastruktūras investīciju projektiem, ko plānots īstenot tuvākajos gados, – dzelzceļa elektrifikāciju. Tā oponentiem nav aprēķinu, kas pamatotu pieņēmumu, ka investēt nevajag, taču noliegums tiek balstīts uz apgalvojumu, ka tas gluži vienkārši nav izdevīgi, ka tas izraisīs kravu pārvadājumu tarifu palielināšanos un ka galu galā Latvija modernizāciju vienkārši nevar atļauties.

Dzelzceļa elektrifikācijas projektam Latvijā ir pieejams Eiropas Savienības finansējums. Tomēr šo naudu oponenti aicina ieguldīt kur citur. Uzreiz gan jāsaka, ka elektrifikācijai paredzētos līdzekļus cita veida projektā ieguldīt nevar, un to nesen Latvijas Televīzijā apliecināja arī Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, kura kompetenci Eiropas jautājumos apšaubīt nevarētu (tieši tādēļ vēl lielāku neizpratni raisa, kādēļ citi Eiropas gaiteņos pieredzējuši cilvēki tomēr mēģina pierādīt, ka var gan...).

Turklāt, pat ja tāda iespēja būtu, Latvijā jau ir pieredze ar līdzīgām pārdalēm – parasti pēc dažiem gadiem kļūst skaidrs, ka iepriekšējais projekts būtu tomēr bijis nozīmīgāks un nepieciešamāks, bet laiks un nauda palaisti vējā. Tad nu atkal nākas atgriezties pie pamestā projekta, bet nauda šoreiz jāmeklē jau valsts budžetā.

Padomājiet paši – kuram dzelzceļam būs priekšrocības kravu piesaistē? Tam, kurš ved kravas pa modernām elektrificētām līnijām (ir ātrāks, izmaksu ziņā izdevīgāks), vai tam, kurš joprojām varēs piedāvāt tikai dīzeļvilci? Nemaz nerunājot par ietekmi uz apkārtējo vidi – šis jautājums gan Latvijā vēl nešķiet tik aktuāls, tomēr daudziem kravu īpašniekiem un pasaules loģistikas kompānijām tas kļūst par arvien nozīmīgāku kritēriju, izvēloties sadarbības partnerus citur pasaulē.

Atgriežoties pie pašu un kaimiņu nākotnes plāniem, jāteic, ka mūsu ģeogrāfiskā pozīcija un pieredze sadarbībā ar dažādiem partneriem ir pat labāka. Tomēr izdošanās īstenot vienu vai otru ambīciju ir atkarīga no visu iesaistīto pušu – ne tikai dzelzceļa, bet arī valsts pārvaldes, politiķu, citu nozares dalībnieku – izpratnes un izlēmības. No izlēmības un konsekvences šodien ir vislielākajā mērā atkarīgs, kādu lomu reģionā spēlēsim pēc desmit un vairāk gadiem.