Ir rudens, priekšvēlēšanu rudens. Priekšvēlēšanu kaujas sasniegušas arī tā saukto ātro kredītu nozari. Politiķu priekšvēlēšanu programmās parādās iniciatīvas no ātro kredītu pakalpojumu ierobežošanas līdz reklāmas aizliegumiem (JKP, KPV.LV, Progresīvie), Saeimas komisijās strauji tiek virzītas izmaiņas nozares regulācijā vēl pirms vēlēšanām (LRA). Vai šīs izmaiņas ir pārdomātas un vai ar to strauju ieviešanu neatveram kādu jaunu Pandoras lādi un kā interesēs tas ir?
Nestrādāju ātro kredītu kompānijā, neesmu tās klients vai kādas politiskās partijas biedrs. Vēlos paraudzīties uz aktualizēto tēmu no tirgus ekonomikas un patērētāja interešu viedokļa.
Sākšu ar kontekstu, jo neesmu pārliecināts, ka visi vienādi saprotam, kas īsti ir šie izslavētie "ātrie kredīti", "laupītāju procenti" un šo kredītu izsniedzēji.
"Ātrie kredīti" vai tomēr patēriņa kredīti?
"Ātrie kredīti" – plaši pieņemts apzīmējums, ko lietojam sarunvalodā, un esam pārņēmuši pat likumdevēju dokumentos. Ar šo apzīmējumu tiek radīta asociācija ar kaut ko, kas ir pieejams ātri, iespējams – bez nodrošinājuma, neierobežotā summā un ārpus banku sistēmas. Tas tikai daļēji ir tā.
Precīzāks apzīmējums šiem aizdevumiem tomēr būtu patēriņa kredīti. Patēriņa kredītu raksturo jau nosaukumā iekodētais aizdevuma mērķis. Tieši komercbankas aizsāka patēriņa kreditēšanu Latvijā.
Esot vadošas komercbankas mārketinga un produktu jomas vadītājs, 90. gadu beigās biju pie pirmo Latvijas banku patēriņa kredītu šūpuļa. Toreiz mūsu komanda radīja tirgum vairākus jaunus bankas produktus no internetbankas līdz ieguldījumu fondiem. Šos produktus apvienoja viens – tie bija balstīti tirgus pieprasījumā un patērētāju uzvedības izpratnē. Laikā, kad banku piedāvājumu veidoja kādreiz tik tradicionālie Lieldienu, Līgo un Ziemassvētku depozīti, par pēdējo atļāvāmies pavīpsnāt... Patērētāju uzvedība liecināja, ka uz Ziemassvētkiem vairums cilvēku nesteidz uz banku noguldīt naudu – tās vienkārši nav, bet meklē iespēju to sarūpēt, lai tuviniekiem sagādātu svētkus. Tā radījām Ziemassvētku kredītu – ātri (20-30 minūtēs) saņemamu īstermiņa patēriņa kredītu, kur klienta kredītspēja tika novērtēta ar vienkāršu algoritmu un nodrošināta ar regulārajiem ienākumiem. Likme bija salīdzināma, kaut mazliet augstāka par karšu overdrafta procentiem. Gribētāji pūļiem pulcējās filiālēs – to bija tik daudz, ka gaidīšanas laiks pirmssvētku laikā sasniedza pāris stundas. Milzīgs pieprasījums pēc šādiem aizdevumiem bija jau 90. gadu nogalē.
Kas mainījies aptuveni 20 gadu laikā? Jāatzīst, ne pārlieku daudz. Šodien kā bankas, tā nebanku kreditētāji patēriņa kredītus izsniedz līdzīgā veidā, turklāt padarot tos pieejamākus, kā arī ātrāk saņemamus un sev izsniegšanas izmaksu ziņā lētākus distances līguma formā ar interneta starpniecību.
Patēriņa kreditētāji – tiešām tikai bankas un "nebankas"?
Tikko minēju nebanku kreditētājus – termins, ko arī esam visai nekritiski ieviesuši savā leksikā. Arī mediju telpā uzmanība tiek pievērsta nebanku kreditētājiem un distances kredītiem. Ar to parasti domājam par ārpus bankas sistēmas regulācijas rāmjiem darbību veicošajiem tieši patēriņa kreditēšanā specializētajiem uzņēmumiem. Šo institūciju darbību uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), daļa nozares dalībnieku apvienoti nozares asociācijā – tai ir savas pašregulācijas normas.
Tomēr šo pašu funkciju iedzīvotāju patēriņa kreditēšanā veic arī bankas, kurās šo jomu pārrauga Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) un PTAC. Bankās pieejami ne tikai tradicionālie patēriņu kredīti, bet arī maksājumu karšu kredītlīnijas/ overdrafti, kuru daba nav būtiski atšķirīga un procentu likmes salīdzināmas. Komercbankas arī nozares ietvaros ir pakļautas pašregulācijai.
Tagad mazliet iepauzēsim un paraudzīsimies, vai patēriņa aizdevumus piedāvā tikai komercbankas un minētie specializētie nebanku finansētāji? Tā gluži nav. Preces ar sadalītu vai atliktu maksājumu iespējams iegādāties veikalos, tostarp internetā – būtībā tiek kreditēts patēriņš. Protams, kredītspējas pārbaudes jēdziens šeit ir visai staipāms, bet procenti īstermiņa aizdevumiem – gana augsti.
Piemērs: vecāki savu vidusskolnieci nolēmuši 1. septembrī iepriecināt, uzdāvinot tik populāro telefonu "iPhone X" (64Gb versija). Latvijā populāri cenu salīdzināšanas portālii to piedāvā daudzos interneta veikalos par 850-900 eiro, maksājot uzreiz. Tieši šo pašu modeli vadošā interneta veikalā un tā fiziskā analogā var nopirkt jau par 1070 eiro (maksājot uzreiz) vai sadalot maksājumu – 12 mēnešus var maksāt 123 eiro mēnesī, kas kopsummā sadārdzina pirkumu par 408 eiro jeb apmēram 38%.
Tā patērētājs ar nenodrošinātu kredītu var nopirkt telefonu, ledusskapi, pat automašīnu un daudz ko citu. Iespējams, ne vienu vien. Mūsu patērētāji to dara. Kāpēc? Dažu spiež aktuāla risināmā vajadzība ("vecais ledusskapis 20 gadus nokalpojis un nomiris..."), dažam – vēlme iegūt kāroto apvienojumā ar rokas stiepiena attālumā esošu naudu un mazu izpratni, ka un kā to nāksies atmaksāt.
Veikali, sakaru operatori, autoplači – tas vēl nav viss patēriņu kreditējošā piedāvājuma spektrs. Jāmin specifiski kreditēšanas veidi, kas tikai sākotnēji šķiet atšķirīgi – piemēram, lombardi/ komisijas veikali Rīgas apkaimēs. Aizdevums tajos it kā atšķiras, jo tam pretī ir mantisks nodrošinājums. Tomēr primāri tā mērķis ir patēriņa kreditēšana.
Tirgus globalizācija rada jaunus kreditēšanas veidus – "tiešie savstarpējie" (P2P) un kopfinansējuma ("crowdfunding") tipa aizdevumi, nebanku izdevēju maksājumu kartes ar aizdevuma iespējām u.c, arī ar pārrobežu pakalpojuma elementu.
Mūsu skatījums uz nozares spēlētāju loku ir pagaidām visai ierobežots – piemēram, šīs nozares Eiropas līmeņa asociācijas, kā "Eurofinas"ii apvieno ne tikai, t.s., nebanku kreditētāju nacionālās asociācijas, bet arī auto, tehnikas u.tml. finansētājus – kopumā 17 valstu asociācijas, kuru vidū gan Latvijas nav. Tas liecina par ievērojami kompleksāku un plašāku skatu uz tirgus dalībnieku loku.
Kopsavilkums: minētie piemēri rada bažas, ka daudzas patēriņa kreditēšanas jomas ir ne vien ārpus Latvijas regulatoru kompetences, bet pat ārpus to kontroles un pilnas tirgus izpratnes. Tirgu nosaka pieprasījums, un tukša vieta nepaliks. Ierobežojumi, kas tiktu izvirzīti vieniem tirgus dalībniekiem, automātiski stimulēs citu biznesu. Vai veicināt kreditēšanu mazāk kontrolējamā un caurspīdīgā veidā ir mērķis politikas veidotājiem? Esmu pārliecināts, ka nē. Un kā ar vienlīdzīgu konkurenci plašajā patēriņa kreditētāju sektorā – vai Saeimā apspriestie regulējumi to stiprinās vai vājinās? Vai ir kādi aprēķini, piemēram, Konkurences padomei? Kā nodrošināt, lai uzraudzība pār dažādajiem patēriņa kreditētājiem tiešām ir godīgi vienlīdzīga?
Cik maksā kredīts un cik tas pieejams?
Būtisks kredīta izmaksu rādītājs ir gada procentu likme (GPL) – gada periodam procentos pret pamatsummu izteiktas kredīta kopējās izmaksas, ieskaitot aizdevuma procentus, līguma komisiju un citas izmaksas par kredīta piešķiršanu un apkalpošanu.
Šīs ne-procentu izmaksas var būt visai augstas pret pamatsummu nelielu kredītu un īsa termiņa gadījumā, kas ir Latvijai raksturīgais patēriņa kredītu profils.
Nebanku kreditētāju piedāvājumi Latvijā pieejami plašā spektrā – internetā, birojos, pat Latvijas Pasta nodaļās. To piedāvājums sākas no nelielām summām (pat 50 eiro), bet nosacījumi šī gada septembra sākumā ir ļoti dažādi, kas arī GPL izvērš plašā spektrā apmēram no 20% līdz 150%. Vai tādēļ nebanku kreditētāji ir "laupītāji"?
Arī komercbankas piedāvā šāda veida kredītus un nebūt ne tik lēti, turklāt komercbankās šo kredītu izsniegšanas izmaksas ir tipiski augstākas, ko ietekmē ne vien to uzturēšanas procedūras, bet arī rūpīgāka kredītspējas pārbaude un citas izmaksas. Tradicionāli komercbanku patēriņa kredīti pieejami to esošajiem klientiem, un minimālā summa ir augstāka par nebanku sektoru. Arī tas ierobežo iespējas kredītu saņemt, īpaši patērētājiem, kam radusies negaidīta nepieciešamība pēc nelielas summas īsā laikā.
Piemērs: "Swedbank" kalkulatorsiii: minimālā patēriņa kredīta summa 500 eiro un minimālais termiņš seši mēneši. Šādam aizdevumam piedāvā noklusējuma procentu likmi 22%, kā arī 25 eiro maksu par kredīta izsniegšanu. Rezultātā būtu jāatmaksā 559 eiro, t.i, sadārdzinājums ir 59 eiro jeb 47% GPL.
Nespriedīšu, vai šī likme ir augsta, tikai uzsvēršu, ka banku GPL šobrīd ir nebanku kreditētāju plašā GPL spektra ietvaros, taču kredīta pieejamība ir grūtāka un ierobežojumi (piemēram, minimālā summa) lielāki. No patērētāja viedokļa tas motivē mazāk stabilu ienākumu vai finanšu spiediena situācijā esošu patērētāju izvēlēties alternatīvu finansētāju bankām. No nozares viedokļa, šāds kredītņēmējs ir riskantāks – tas atspoguļojas arī procentu likmē. Tā ir pamatoti augstāka, jo ietver kreditētāja uzņemtā riska cenu.
Jebkura kreditētāja mērķis ir peļņa – gan bankai, gan nebanku finansētājam. Augstāks risks – pamatoti augstāka cena, līdz ar to nebanku sektora piedāvājums tipiski būs vērā ņemami augstāks par banku, ko apliecina arī citu valstu prakse.
Vai nozari vajag regulēt un kā?
Šobrīd Saeimas komisijās tiek skatītas iniciatīvas rūpīgākai kredītspējas pārbaudei, ierobežojumiem īstermiņa kredīta summai un pagarināšanas iespējām, kā arī GPL ierobežojumiem līdz 25% gadā (0,07% dienā).
Savu viedokli publiski pauduši Latvijas bankas ekspertiiv, rosinot divus regulācijas līdzekļus: griestu noteikšanu parādsaistību attiecībai pret ienākumiem, GPL griestu noteikšanu 55% apmērā (0,12% dienā). Uz to ar satraukumu nekavējoties noreaģējusi nozarev, tostarp norādot uz nepārdomātu lēmumu iespējamo negatīvo ietekmi.
Kā neoliberālas ekonomikas aizstāvis, uzskatu, ka brīvs preču un pakalpojumu tirgus ir regulējams iespējami minimāli – tikai tādā mērā, kas aizstāv tiešās un būtiskās patērētāju un sabiedrības intereses. Pārējo noteiks brīvā tirgus mehānismi. Šādā situācijā nepārdomāta regulācija var kropļot tirgus konkurences dabu un arī negatīvi ietekmēt patērētāju.
Patēriņa kreditēšanas jomā politiķu un ekspertu priekšlikumus var apvienot trijās grupās – komunikācijas ierobežojumi, kredītspējas vērtēšana un GPL griesti.
Vēlme sakārtot šo jomu noteikti ir slavējama un atbalstāma. Tomēr rodas jautājums – vai un kuri no šiem priekšlikumiem ir reāli īstenojami, un kā interesēs tie ir – vai tiešām patērētāju?
Komunikācijas ierobežojumi, manuprāt, ir vismazāk efektīvais līdzeklis patērētāja interešu aizstāvībai. Ja par vilku nerunā, tas nenozīmē, ka vilks mežā nemīt. Kā mediju telpas lietotājam, arī man dažbrīd šķiet, ka patēriņa kredītu reklāmas tajā dominē.
Tomēr neticu, ka reklāmas ierobežojumi spēj sniegt ieguvumu patērētājam (atcerēsimies – patērētāja intereses ir pirmajā vietā). Reklāma sniedz informāciju, rada iespēju izvērtēt un salīdzināt tirgus piedāvājumu. Tās neesamība nenozīmē, ka piedāvājuma tirgū nav – mēs problēmu tikai noslēpjam dziļāk atvilktnē. Ja informācijas publiskā telpā nebūs – mazāk izglītotie patērētāji nespēs salīdzināt piedāvājumus un arī ar tiem saistītos riskus. Tas paaugstinās varbūtību nepārdomātam aizņemšanās lēmumam. Pieaugs riski saistībā ar augstu likmi un citu specifisko nosacījumu tīšu vai netīšu noslēpšanu. Analoģijai, atbildēsim paši sev uz jautājumu – cik daudzi no mums rūpīgi izlasa visus garos, sarežģītos apdrošināšanas līguma noteikumus?
Ierobežojumi šajā jomā nāks par labu vismazāk regulējamajai patēriņa kreditēšanas jomai – kur pārmaksa nav redzama, piemēram sadzīves preču tirdzniecībā. Informācijas trūkums rada risku, ka patērētājs aizņēmumu saņem nelegālajā tirgū ar nezināmu naudas izcelsmi – šādi piedāvājumi regulāri tiek piesūtīti patērētājiem. Arī globālo mediju vidi nav iespējams ierobežot – ierobežojumi reklāmai internetā vai pat ārpus Latvijas (dažreiz formāli) reģistrētos televīzijas kanālos nav reāli īstenojami. Apvienojumā ar iespēju izsniegt distances kredītu, tas var pārvērsties par iespēju nelegālajiem kreditētājiem, kas ir ārpus Latvijas uzraudzības iestāžu kontroles. Tas nebūs patērētāja interesēs.
Kopsavilkums: komunikācijas ierobežojumi nav vēlami, jo neveicina patērētāju interešu ievērošanu, bet var stimulēt nelikumīgu kreditēšanu un necaurspīdīgus nosacījumus.
Kredītsaistību kontrole – ar to saistītie līdzekļi var būt patērētāja interesēs, jo kalpo mazāk izglītoto patērētāju agrīnai apzināšanai un "brīdinājuma signāla došanai". Tomēr šeit ir daži riski, ar ko jārēķinās. Jau šobrīd Latvijas Bankas Kredītu reģistrā ir plaša informācija par iedzīvotāju kredītsaistībām, un reģistra dalībnieku vidū ir vadošie nebanku kreditētāji ar informāciju par lielāko daļu nebanku kredītu tirgus. Tas jau šobrīd labas gribas un atbilstošu kreditētāju politiku gadījumā ļauj kredītspēju vērtēt. Paplašināt obligāti izmantojamo informācijas avotu apjomu (VID, VSAA izziņas u.tml.) ir iespējams, taču būtu jāatstāj katra kreditētāja kredītpolitikas ietvaros. Pirmkārt, avotu paplašināšana un papildu birokrātija samazina patēriņa kredīta ātru pieejamību un palielina tā izmaksas, kuras kreditētājs šā vai tā pārliks uz patērētāja pleciem. Otrkārt, šie avoti nebūt nesniedz pilnīgu un ticamu informāciju par katru individuālo gadījumu. Ar to nedomāju tikai "aplokšņu algas", bet arī situācijas, kādā var nonākt visnotaļ legāli individuālā darba veicēji (patentmaksas maksātāji, īpašuma iznomātāji, pašnodarbinātie, individuālie komersanti u.c.), kuru algas un nodokļi šādās izziņās nebūt nav lieli. Mazais uzņēmējs, kas ienākumus gūst no sava uzņēmuma peļņas, personiskā īpašuma iznomāšanas, lielu algu savā uzņēmumā sev nemaksā – ekonomiski racionāla uzvedība, likuma ietvaros optimizējot nodokļus. Negaidītas situācijas gadījumā (apdrošināšanas nesegti īpašuma remonta izdevumi, veselības problēmas u.c.) šādam patērētājam banku patēriņa kredīts grūti pieejams. Nebanku patēriņa kredīts ir pieejamāks un individuāli elastīgāks risinājums, ja vien to nesadārdzinās nepamatotas kredītspējas pārbaudes ar mazu lietderību.
Šajā kontekstā iniciatīvas samērot maksimālo aizņēmējam pieejamo summu ir lietderīgas, taču tām jābūt samērīgām, realitātē balstītām un nevajadzētu sadārdzināt aizņēmumu patērētājam.
Kopsavilkums: kredītspējas pārbaude jāveic, taču tās apjoms un forma drīzāk jāatstāj kreditētāju un nozares pašregulācijas kompetencē.
Procentu griestu ierobežošana
Šis ir visneviennozīmīgākais no jautājumiem – vai regulācija ir pozitīva un kādai tai jābūt? Arī neoliberālisms nav akla brīvā tirgus slavināšana – pamatota regulācija sabiedrības interesēs dod labumu visiem tirgus dalībniekiem. Šobrīd politiķi un daļa ekspertu aizstāv likmju griestu noteikšanu. Savukārt Pasaules Bankas ekspertivi norāda, ka procentu likmju griestu noteikšana joprojām ir populārs, taču arvien mazāk izmantots instruments ar neviennozīmīgi vērtējamu ietekmi, turklāt vairumā attīstīto ekonomiku tas tiek arvien retāk pielietots. ES valstu politika ievērojami atšķiras – ir valstis, kur nenotiek likmes griestu regulēšana (Austrija, Čehija, Zviedrija, Dānija u.c.) un valstis ar ļoti dažādu likmju griestu robežu (no 10% gadā līdz pat 453%).vii Kāda varētu būt Latvijas pieeja? Bez nopietnas analīzes par likmju ierobežošanas efektivitāti un tās ietekmi uz tautsaimniecību kopumā, rekomendācijas sniegt ir pārsteidzīgi.
LRA virzītais priekšlikums kredītu kopējo izmaksu ierobežojumam nebanku finansētājiem līdz 25% gadā (0,07% dienā) izskanējis pirmais – kādi ekonomiskie aprēķini ir tā pamatā, īsti nav saprotams. Šī GPL likme ir zemāka par banku piedāvājumiem, pat daudzu banku izsniegto maksājumu karšu kredītprocentiem. Ja ņem vērā manis iepriekš minēto nebanku kreditētāju augstāku uzņemto risku, šiem uzņēmumiem tirgū tiek gatavota "skuju taka". Vai tā ir neapdomība vai kāda intereses šos tirgu virzošos kreditētājus no spēles izslēgt? Nez vai tas ir tikai banku interesēs, jo to gatavība "uzsūkt" nelielos un riskantos klientus ir zema. Ja tie paliek bez iespējas aizņemties, pieaug risks, ka šie patērētāji nokļūst nelegālo kreditētāju važās vai atkarīgi no neregulētajiem tirgotāju piedāvājumiem. Šāda varbūtība šķiet diezgan biedējoša no patērētāja perspektīvas un tirgu kropļojoša, jo rada nevienlīdzīgu konkurenci – ierobežojumus uzliek tikai vienai tirgus dalībnieku daļai.
Latvijas Bankas piedāvājums ar GPL 55% gadā (0,12% dienā) ir pamatots ar LB ekspertu rīcībā esošiem datiem par Latvijas kredītu tirgu un pieredzi Baltijā. Kaut arī nav skaidri pateikts, kāpēc Latvijas procentu griestiem būtu jābūt zemākiem par kaimiņvalstu līmeni, te vismaz ir veikta analīze. Tomēr arī šī procentu likme ir samērojama ar banku aizdevumu (sk. piemērā iepriekš), līdz ar to paaugstinātā riska faktors nav līdzsvarots.
Mēģinot paraudzīties kreditētāju acīm, kā uzņēmējs es sajustu ievērojamu diskomfortu jebkura no šiem piedāvājumiem gadījumā. Ikviens bizness veic savu stratēģisko plānošanu, budžeta izstrādi vairāku gadu periodam. Saskaņā ar to tiek veiktas apjomīgas investīcijas tehnoloģijās un cilvēkkapitālā – neaizmirsīsim, ka šie uzņēmumi ir vērā ņemama izmēra darba devēji ne vien finanšu nozares, bet visas tautsaimniecības līmenī. Pēkšņa strauja likmju griestu ieviešana var negatīvi atsaukties uz šo uzņēmumu plāniem – strauja ienākumu un naudas plūsmas samazināšanās var ne vien nozīmēt projektu pārtraukšanu, bet arī darbinieku skaita samazināšanu. Tas savukārt samazina budžeta nodokļu ieņēmumu apjomu, iespējams, var radīt sociālo izmaksu papildus slogu un – pilnīgi noteikti – negatīvi atsaukties uz valsts IKP.
Ar šīm pārdomām mans mērķis ir norādīt uz valsts atbildību visu sektoru uzņēmēju priekšā un iespējamām sekām. Finanšu līdzekļos bāzētai regulācijai (nodokļu likmes, procentu griesti u.c.) ir jābūt samērīgai un pakāpeniskai, lai neizraisītu tirgus negatīvas blaknes un ļautu uzņēmējiem pakāpeniski adaptēt savu biznesu jaunajiem apstākļiem.
Tāpēc atšķirībā no likumdošanas priekšlikumu virzītājiem atturēšos nosaukt konkrētu procentu likmes griestu skaitli – tam nepieciešams modelēšanas darbs un iespējamo blakņu analīze. Tā vietā tikai norādīšu, ka jebkuras regulācijas ieviešanā jānodrošina pakāpeniska pieeja un samērīguma princips. Nav radāmas īpašas konkurences priekšrocības kādiem no tirgus dalībniekiem, selektīvi ierobežojot citus. Šāda pieeja aizsargās gan biznesu, gan patērētājus.
Kopsavilkums: ja pārdomātu diskusiju rezultātā likmes griesti nosakāmi, tie ieviešami pakāpeniski un ar skaidru likmju lieluma "ceļa karti" nozares dalībniekiem, kā arī attiecinot vienlīdzīgas konkurences principus uz plašu tirgus spēlētāju loku, nevis dažiem desmitiem nebanku kreditētāju.
Šo pārdomu nobeigumā aicinātu "nestrēbt karstu" un neaizrauties ar priekšvēlēšanu lozungiem. Tā vietā plašākā ekspertu grupā, nepieciešamības gadījumā iesaistot arī neatkarīgus pētniekus, saprast Latvijas patēriņa kreditēšanas kontekstu dziļāk pirms regulējošas likumdošanas ieviešanas. Šādas pieejas rezultāts būs piemērotāks – sabiedrības, kredītņēmēju un aizdevēju interešu balansēšanai.
Avoti:
i Salidzini.lv , kurpirkt.lv (03.09.2018.)
iii AS Swedbank tīmekļa vietne https://www.swedbank.lv/private/credit/loans/newSmall (03.09.2018.)
iv Laura Ausekle, Andris Ņikitins: Kā stiprināt patērētāju atbildīgu kreditēšanu (Delfi 07.08.2018.) http://www.delfi.lv/news/comment/comment/laura-ausekle-andris-nikitins-ka-stiprinat-pateretaju-atbildigu-kreditesanu.d?id=50279757
v Gvido Endlers: Latvijas Bankas priekšlikums ir tuvredzīgs un bez argumentācijas (Delfi 10.08.2018.) http://www.delfi.lv/news/comment/comment/gvido-endlers-latvijas-bankas-priekslikums-ir-tuvredzigs-un-bez-argumentacijas.d?id=50290591
vi Maimbo, S.M. & Gallegos, C.A.H. (2014). Interest Rate Caps around the World. Still Popular, but a Blunt Instrument. World Bank Group, http://hdl.handle.net/10986/20494
vii Datu apkopojums par valstu regulāciju, balstoties uz publiski pieejamo informāciju EK Vienotā tirgus informācijas vietni http://ec.europa.eu/internal_market/
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
