Māris Simanovičs: Valsts pārvaldei daudz ciešāk jāsadarbojas ar uzņēmēju organizācijām  (4)

Domājot par savu uzņēmumu un tajā strādājošajiem turpat 700 darbiniekiem, savu biznesa stratēģiju plānoju ilgtermiņā un esmu pārliecināts, ka šādi rīkojas uzņēmēju vairākums. Taču teju pirms katrām Saeimas vēlēšanām tiek mainīta nodokļu politika. Ir skaidrs, ka tas tiek darīts tādēļ, ka valsts budžetā trūkst naudas, bet pirms vēlēšanām tā īsti nevienam negribas atteikt. Kurš gan gribēs kaitināt vēlētājus? Tas nekas, ka uzņēmēji arī ir vēlētāji, un viņu ikdienu ļoti apgrūtina šāda īstermiņa domāšana valstiskā līmenī. Taču nepārdomāta nodokļu politika nav vienīgā lieta, kas padara Latviju par ne visai pievilcīgu vidi biznesa attīstībai.

Ikvienam biznesam, neatkarīgi no tā lieluma un darbības virziena, būtisks aspekts ir dažādu resursu izmaksas. Lai gan Latvija nav turīgāko Eiropas valstu augšgalā, interesanti, ka pie mums atsevišķu resursu izmaksas ir krietni augstākas. Kamēr priekšvēlēšanu emocijām nokaitētajā gaisotnē daudz tiek runāts par elektrības obligātās iepirkuma komponentes jeb OIK lietderību, neviens no 100 Saeimas deputātiem nav iedomājies aktualizēt jautājumu, ka mums arī bez šī OIK ir viena no dārgākajām elektrībām Eiropā. Nav skaidrs, kāpēc Latvijā mēs esam spiesti maksāt teju 40% vairāk par elektroenerģiju nekā, piemēram, Polijā. Tas nozīmē, ka vietējiem uzņēmējiem sadārdzinās izmaksas, kas savukārt samazina konkurētspēju cenas ziņā.

Vēl viens ļoti būtisks resurss ir darbaspēks. Ja salīdzinām ar bagāto Eiropu, vēsturiski mūsu darbaspēka izmaksas ir bijušas zemākas tādēļ, ka cilvēki saņēma mazākas algas. Augot strādājošo atlīdzībai par darbu, likumsakarīgi, ka uzņēmējiem pieaug izmaksas šajā pozīcijā. Valstiskā līmenī domājot par to, kā veicināt, ka Latvijā tiek radīti jauni uzņēmumi un darbavietas, noteikti vajadzētu daudz pārdomātāku darbaspēka politiku.

Pirmkārt, darbaspēka nodokļu politikai būtu jābūt draudzīgākai uzņēmējiem – mazāki darbaspēka nodokļi samazinātu arī ēnu ekonomiku, jo ir daļa uzņēmēju, kuri vienkārši nevar atļauties samaksāt visus nodokļus un reizē noturēt uzņēmumu virs ūdens. Otrkārt, valstiskā līmenī ir jāspēj paredzēt, kādi speciālisti darba tirgum ir vajadzīgi šodien, kādi pēc pieciem un desmit gadiem. Izglītības sistēmai ir jābūt orientētai uz praksē balstītām tehniskām zināšanām. Mums ir jāizglīto jauna, Eiropas mērogā konkurētspējīga paaudze. Tie būs ne tikai nākotnes uzņēmēji, bet arī labi savas jomas speciālisti. Tieši viņi kopā varēs veidot sekmīgus un konkurētspējīgus uzņēmumus, kas sniegs savu pienesumu Latvijas tautsaimniecībai un labklājības celšanai.

Esmu pārliecināts, ka valsts ilgtermiņa uzņēmējdarbības veicināšanas stratēģiju var izstrādāt tikai augsta līmeņa speciālisti, nevis politiķi, kuri gaida nākamās Saeimas vēlēšanas un to, vai viņus atkal ievēlēs. Lai to panāktu, ir jāīsteno divas apņemšanās. Pirmkārt, jābeidz atbildīgos amatos likt cilvēki, kuri ir pietuvināti valdošajai politiskajai elitei un tāpēc vien ir pelnījuši amatus.

Politiskā piederība nedrīkst būt kā ieejas karte, kas attaisa durvis uz konkrēto ministriju. Kopējās labklājības celšanai mūsu politiķiem vajadzētu pieņemt drosmīgu lēmumu un ministru amatiem izvēlēties labākos no labākajiem katrā nozarē. Otrkārt, lai panāktu, ka augsta līmeņa speciālisti vēlas strādāt valsts labā, ir būtiski jāpalielina viņu atalgojums. Ministru prezidents nevar saņemt mazāk nekā kaut kāds kārtējais politiskajai elitei pietuvinātais konsultants vai valsts uzņēmumu padomes loceklis. Droši vien lasītājiem rodas jautājums, kur lai mēs ņemam naudu ministru atalgojuma palielināšanai.

Manā skatījumā pareizais virziens ir valsts pārvaldes efektivizēšana. Kaut vai viens simbolisks piemērs, kur varētu sākt. Līdz ar iedzīvotāju skaita samazināšanos, būtu tikai loģiski, ka arī Saeimas deputātu rindas sarūk. Vai tiešām tik mazai valstij kā Latvija vajag 100 deputātus? Iespējas optimizēt birokrātiju ir arī ministru un pašvaldību līmenī. To visu īstenojot valsts budžetā ietaupītos nauda, ko varētu novirzīt labāko speciālistu algošanai.

Lai gan valsts pārvaldei ir jākļūst efektīvākai un kompaktākai, bet ministrus jāizvēlas kompetenču, ne partejiskās piederības dēļ, neesmu pārliecināts, ka mūsu politiskā elite ir gatava veikt šādu viņiem neērtu, bet valstij kopumā tik vajadzīgu soli. Taču ir lieta, ko var darīt jau šodien. Ir jāveicina ciešāka valsts pārvaldes sadarbība ar uzņēmēju organizācijām. Mums ir ļoti spēcīga uzņēmēju organizācija – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tai būtu oficiāli jākļūst par valdības sociālo partneri. Dialogam būtu jābūt daudz efektīvākam, jo, ja valsts neieklausīsies uzņēmējos, kā birokrāti un politiķi varēs izveidot ilgtermiņa stratēģiju?

Lai gan kopumā man ir prieks, ka manas Latvijas tautsaimniecība attīstās, pieaug IKP un samazinās ēnu ekonomika, es kā uzņēmējs redzu, ka tas varētu notikt daudz straujāk, ja valsts politika būtu vērsta uz ilgtermiņu un atbalstu uzņēmējiem.