Laura Brīvība-Dzenuška: Pieaugušo uzdevums – veicināt bērnu interesi par matemātiku  (2)

Domājot par izglītības sistēmas reformu, būtiski ir saprast, kā bērnu acīs padarīt matemātiku aizraujošāku un arī praktiskāku. Šobrīd viena no lielākajām problēmām ir tā, ka bērniem skolās netiek parādīta matemātikas saistība ar reālo dzīvi, tāpēc bieži jau pirmajās klasēs viņi zaudē interesi to apgūt.

Iemesli šādai situācijai meklējami galvenokārt līdzšinējā matemātikas apguves sistēmā, kur bieži forma dominē pār saturu un pieraksta veids ir svarīgāks par pašu risinājumu, kā arī piedāvātajiem uzdevumiem nav sasaistes ar mūsdienām un reālām dzīves situācijām. Pieaugušajiem vajadzētu paturēt prātā, ka izdošanās rada vislielāko prieku turpināt. Katru reizi, kad bērns saņem neieskaitīts, jo nav pareizi veicis pierakstu, viņš domā – varbūt tas nav man, varbūt es nemaz nevaru. It sevišķi tas raksturīgs cilvēkiem ar lielāku paškritiku.

Matemātika ir daudz vairāk nekā tikai skaitļošana – līdzīgi kā mūzikas apguve, tā attīsta noteiktus smadzeņu centrus, kas vēlāk dzīvē palīdz pieņemt neskaitāmus lēmumus. Taču, ja stundās bērniem liek rēķināt, cik daļās sagriezts ābols, viņi tam īsti neredz jēgu. Risinājums varētu būt īstu problēmsituāciju iekļaušana mācību procesā. Šim nolūkam lieliski piemēroti ir programmēšanas elementi – ar to palīdzību bērni ne tikai varētu labāk saskatīt matemātikas reālo pielietojumu, bet arī gūt ieskatu vienā no iespējamām nākotnes profesijām. Matemātika un programmēšana ir ļoti saistītas jomas, turklāt, lai rastu risinājumus, abās jāpieiet radoši.

Jāveicina un jāuztur skolēnu interese

Ir veicies tiem bērniem, ar kuriem vecāki mājās papildus strādā, lai interesi par matemātiku ne tikai uzšķiltu, bet arī noturētu. Tomēr jāņem vērā, ka ar visiem vecāki nedarbosies, tāpēc var veidoties izteikta nevienlīdzība. Tātad tomēr skolai jābūt tai vietai, kas šo nevienlīdzību nogludina un dod iespēju katram.

Šajā kontekstā būtu arī jāizvērtē, cik pareizi ir veidot skolu topu saskaņā ar olimpiāžu rezultātiem, jo skolas nedrīkstētu koncentrēties tikai uz izcilniekiem. Varbūt labāks risinājums būtu pāriet uz tādu sistēmu, kur tiek vērtēts, cik ļoti skola iesaistās visu skolēnu motivēšanā – cik skolēnu piedalījušies, nevis cik augsti bijuši rezultāti. Svarīgi, lai katrs bērns pamēģina un var attīstīties.

Jau tagad Latvijā ir privātu iniciatīvu piemēri, ko lieliski varētu pārnest arī uz skolu vidi – piemēram, "Visma" ik gadu organizē starptautisku loģiskās domāšanas konkursu 5.-12. klases skolēniem "Bebr[a]s". Tajā jārisina aizraujoši uzdevumi, kas saistīti ar programmēšanu un informātiku, un skolēniem uzreiz rodas skaidrība, kur un kā zināšanas var izmantot. Turklāt nav svarīgi, vai skolēns dzīvo lielā pilsētā vai laukos, jo piedalīties var ikviens, kam ir dators un interneta pieslēgums.

Programmēšanas popularitāte ir saistīta ar apzināšanos, ka mums apkārt tehnoloģiju būs aizvien vairāk, tāpēc rodas jautājums – vai mēs gribam tās tikai patērēt, vai būt arī tajā pusē, kas spēj radīt kaut ko jaunu. Vislielākās iespējas kļūt par radītajiem ir tieši tiem, kas sāk jau bērnībā!