Roberts Samtiņš
Foto: Publicitātes foto
Laikā, kad diskusijas par Obligātās iepirkuma komponentes (OIK) nākotni tikai pieņemas spēkā un publiski tiek vētīti vairāki attīstības scenāriji par to, "kā izbeigt OIK afēru" un "samazināt OIK radīto slogu," šķiet būtiski paraudzīties – kas ir galvenās problēmas tam, ka esam nonākuši punktā, kurā daudzi godprātīgi uzņēmēji tiek uzlūkoti kā krāpnieki vien tāpēc, ka ir subsīdiju saņēmēji, un savu šī brīža pieredzi raksturo ar vārdiem: "nekad vairs nelīdīšu tur iekšā."

Lai gan OIK tiek asociēta ar zaļo enerģiju, tomēr tas tā nav, jo liela atbalsta daļa tiek novirzīta gāzes stacijām. Šis fakts Latviju ne tikai padara par retu izņēmumu uz pasaules pieredzes fona, bet arī diskreditē atjaunojamo enerģiju kopumā. Katra mēneša griezumā cilvēki savos rēķinos OIK redz tikai kā izmaksas ar nulles ieguvumu.

Interesanti, kā viens politiski īpatnējs lēmums atbalstīt dabasgāzes elektrostacijas var būt tik noturīgs pret pasaules praksi un spējis ietekmēt kopumā labo apņemšanos atbalstīt atjaunojamo enerģiju tik lielā mērā, ka šobrīd kā pavisam reāls scenārijs tiek apsvērts priekšlikums atcelt jebkāda veida atbalstu. Tostarp arī atjaunojamai enerģijai – biomasai, biogāzei, vējam un mazajām hidroenerģijas stacijām.

Eiropas SavienībaEnerģētika

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit