Lai gan OIK tiek asociēta ar zaļo enerģiju, tomēr tas tā nav, jo liela atbalsta daļa tiek novirzīta gāzes stacijām. Šis fakts Latviju ne tikai padara par retu izņēmumu uz pasaules pieredzes fona, bet arī diskreditē atjaunojamo enerģiju kopumā. Katra mēneša griezumā cilvēki savos rēķinos OIK redz tikai kā izmaksas ar nulles ieguvumu.
Interesanti, kā viens politiski īpatnējs lēmums atbalstīt dabasgāzes elektrostacijas var būt tik noturīgs pret pasaules praksi un spējis ietekmēt kopumā labo apņemšanos atbalstīt atjaunojamo enerģiju tik lielā mērā, ka šobrīd kā pavisam reāls scenārijs tiek apsvērts priekšlikums atcelt jebkāda veida atbalstu. Tostarp arī atjaunojamai enerģijai – biomasai, biogāzei, vējam un mazajām hidroenerģijas stacijām.
Jāsaprot, ka no vajadzības atbalstīt atjaunojamo enerģiju valstiskā līmenī nekur nespruksim. Spiediens palielināt atjaunojamās enerģijas apjomus Eiropā un visā pasaulē šobrīd ir lielāks nekā jebkad agrāk. Eiropas Savienība noteikusi, ka atjaunojamās enerģijas izmantošanas gala patēriņam līdz 2020. gadam jāsasniedz 20% un līdz 2030. gadam – 35%.
Šī brīža nebeidzamās diskusijas, mīņāšanās un neskaidrība var novest tikai pie tā, ka nespēsim pildīt starptautiskās saistības par klimata izmaiņu novēršanu, un, novilcinot lēmumu par jauno atbalsta sistēmu līdz pēdējam brīdim, attapsimies maksājot ievērojamus sodus.
Kādi būtu efektīvākie veidi OIK transformācijai?
Pirmkārt, tā būtu pastiprināta OIK saņēmēju kontrole. Jau šobrīd redzam, ka daži negodprātīgi subsīdiju saņēmēji spējuši negatīvi ietekmēt viedokli par atbalsta mehānismu kopumā. Un šeit noteikti nav runa par sarežģītiem kontroles mehānismiem, bet veselīgu un sektoram vajadzīgu uzraudzību, tostarp pārbaudot, vai atbalsta saņēmēji atbilst tā saņemšanas kritērijiem un darbojas saskaņā ar normatīvo tiesību aktu prasībām.
Otrkārt, jārunā par atbalsta samazināšanu gāzei. Pie šī brīža negāciju līmeņa, būtu jēgpilni vēlreiz pārvērtēt vēsturiski pieņemtos lēmumus un saprast, vai joprojām ir pamatoti būt par vienu no retajām valstīm pasaulē, kas gāzes staciju atbalstu uzlūko kā soli pretī atjaunojamās enerģijas izplatībai.
Un, treškārt, vērts izskatīt iespēju nodrošināt saistību atpirkšanu. Proti, komersantiem, kuri saņēmuši subsīdiju maksājumus, tiek veikts vienreizējs maksājums par atteikšanos no nākotnes subsīdijām. Saistību atpirkšanu varētu nodrošināt enerģijas publiskais tirgotājs.
Šie ir tikai daži no transformācijas veidiem, tomēr redzu, ka jebkāda veida izlēmība būs labāka par šī brīža vilcināšanos. To pierāda arī Lietuvas piemērs, kas atjaunojamās enerģijas jomā Latvijai šobrīd ir soli priekšā – gan vēja, gan saules enerģijas ziņā. Un te nevaram apelēt nedz pie klimata, nedz platības, nedz vecās Eiropas pieredzes.
Kopumā jāsaka, ka, veidojot jaunu atbalsta mehānismu, būtu svarīgi nepieļaut vecās kļūdas un izveidot sistēmu, kas nav pārsubsidēta, ir izsvērta, risina problemātiku un veicina interesi par atjaunojamo enerģiju. Brīdī, kad nozarē jau ilgstoši valda haoss un augstu vilni sit dažādas spekulācijas par to, vai, piemēram, atbalstu ņems nost pavisam vai samazinās, ir svarīgi apzināties, ka investīcijas enerģētikas sektorā tiek uzlūkotas kā riskantas, un valsts tādējādi jau šobrīd padarījusi nākotnes saistību izpirkšanu daudz dārgāku, nekā tas būtu sabalansētas atjaunojamās enerģijas atbalsta politikas īstenošanas gadījumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
