Andris Saulītis: Ko darīt ar rēķinu nemaksātājiem?  (11)

Nākotnē mūsu maksājumu disciplīna – un līdz ar to arī starptautiskā reputācija par spēju turēt solījumus un laikus nokārtot savas saistības – var dreifēt gan uz dienvidiem tuvāk Grieķijai, gan uz ziemeļiem. Tas ir atkarīgs, kā izturēsimies pret nemaksātājiem un kā virzīsim iedzīvotājus savlaikus nokārtot saistības. Pirmkārt, jāuzsver, ka savlaikus nesamaksātam rēķinam ir dažādi iemesli. Vienkārša aizmāršība Latvijā ir aptuveni tikpat biežs cēlonis kā naudas trūkums. Muļķīgi būtu abus likt vienā katlā un adaptēt vienus un tos pašus risinājumus. Tādā gadījumā ātri vien nonāksim pie tā, ka ievērojami lielāka daļa nekā pašreizējie 45% no kavētājiem nesamaksās rēķinu aiz tā iemesla, ka vienkārši negrib maksāt.

Tātad, pirmkārt, par tiem, kuri nemaksā naudas trūkuma dēļ. Tā ir sociālekonomiska problēma. Maldīgi uzskatīt, ka tā skar tikai un vienīgi maznodrošinātos Latvijas iedzīvotājus. Piemēram, ja jūsu mājsaimniecībā ienākumi ir 1000 eiro uz vienu ģimenes locekli pirms nodokļiem – kas ir vidējā alga Latvijā, tad pastāv 12% varbūtība, ka jūs 12 mēnešu laikā neapmaksāsiet kādu rēķinu naudas trūkuma dēļ. Aptuveni katrs astotais – tas joprojām ir relatīvi bieži.

Reizumis runa ir par attieksmi. No vienas puses, gandrīz visi aptaujātie (89%) uzskata, ka apmaksāt laikā rēķinus ir svarīgi. No otras puses, attieksmei pret patēriņa kreditēšanu ir nozīme. Ja uzskatāt, ka ir pieņemami ņemt preces kredītā, varbūtība, ka būsiet kavējis maksājumus naudas trūkuma dēļ ir ievērojami augstāka (nepilnu 10% punktu starpība) salīdzinājumā ar tiem, kuri nepiekrīt apgalvojumam, ka pirkt preces kredītā ir pieņemami.

Otrkārt, tā ir nozīmīgu uzkrājumu neesamība. Saskaņā ar aptaujas rezultātiem, būtiski retāk naudas trūkums ir cēlonis neapmaksātam rēķinam to vidū, kuri veikuši uzkrājumus. It kā jau, no vienas puses, to apjoms pēdējā gada laikā ir pieaudzis saskaņā ar aptaujas datiem, un viss būtu kārtībā. Taču, sīkāk apskatot datus, redzams, ka aina nemaz nav tik pozitīva. Kaut uzkrāj salīdzinoši ievērojama iedzīvotāju daļa (42%), summas ir relatīvi nelielas. 75% uzkrājēju gada laikā nespētu iekrāt 450 eiro. Tāpēc nav brīnums, ka aptaujāto vidū vien tikai aptuveni puse varētu bez aizņemšanās nosegt negaidītus izdevumus šādas summas apmērā. Man šķiet, ka patiesība ir skaudrāka, ņemot vērā niecīgās summas, kuras vairums iedzīvotāju novirza uzkrājumiem. Secinājums ir viens – valstij jāvirza iedzīvotājus uzkrāt aktīvāk. Par to, kā tieši to varētu darīt, esmu jau savulaik rakstījis.

Un tagad par aizmāršām. Tā ir sociāli kognitīva problēma. Kādi risinājumi iespējami attiecībā pret tiem, kuri nav samaksājuši rēķinu, jo vienkārši to aizmirsuši? Vieglākais risinājums būtu ieviest soda sankcijas par kavētu maksājumu. Ja jums ir paziņas ASV, pavaicājiet, kādi mēdz būt naudas sodi par nieka dažu dolāru nepārskaitīšanu bankai noteiktajā maksājumu dienā. Tie reizēm mēdz būt pat 25 ASV dolāri, reizēm par katru dienu. Diemžēl ir izpētīts, ka tam ir īstermiņa efekts, un tas būtiski neuzlabo maksājumu disciplīnu. Gluži otrādi, tas var aizmāršu pārvērst par tādu indivīdu, kurš nemaksā vai nu naudas trūkuma dēļ vai par spīti. Turklāt mēdz gadīties, ka līdz ar soda sankciju ieviešanu kavētāju skaits palielinās, jo pienākumu savlaicīga izpilde vairs nav morāls pienākums. Tāda pieredze novērota Izraēlā, kur par savlaicīgu bērnu neizņemšanu no bērnudārziem ieviesa soda naudu. Rezultātā kavētāju skaits nevis samazinājās, bet gan pieauga. Par kavēšanos varēja atpirkties. Tāpēc, ja vien nav vēlme balstīt biznesa modeli uz soda un kavējuma naudām, šis nebūs pareizais veids, kā disciplinēt aizmāršas. Kognitīvos problēmjautājumus nedrīkst risināt ar paņēmieniem no ekonomikas rokasgrāmatas.

Daudz efektīvāk par īstermiņa atgādinājumiem un sodiem būtu koncentrēties uz ilgtermiņa rezultātu. Viens no praksē pierādītiem risinājumiem ir regulāri atgādināt patērētājam viņa kredītvēsturi. Nesen publicētā pētījumā pierādīta šāda vienkārša virzītāja efektivitāte. Proti, divu gadu laikā pusei no eksperimentā iesaistītajiem 400 000 amerikāņu ik ceturksni nosūtīja e-pastā atgādinājumu, ka iespējams par brīvu apskatīties savu kredītreitingu (t.s., "credit score"), bet otra puse šādu atgādinājumu divu gadu laikā nesaņēma. Izrādījās, regulāru atgādinājumu par savu kredītreitingu saņemšana samazina maksājumu kavēšanu. Tas arī uzlaboja kredītreitingu salīdzinājumā ar tiem, kuri nesaņēma regulāru atgādinājumu par iespēju apskatīties savu kredītreitingu.

Latvijā ir kredītbiroji; ir arī kredītreitingi. Mums katram ir iespēja bez maksas divas reizes gadā iepazīties ar savu kredītvēsturi un skaitli, kurš norāda uz mūsu kredītspēju. Taču ar to ir par maz, kā to parāda iepriekšminētais pētījums. Par tā esamību ir regulāri jāatgādina. Tā nav spekulācija. Tas ir zinātniski pierādīts.

Visefektīvāk būtu, ja katram kredītreitings un tā izmaiņas būtu redzamas ikvienā internetbankā sākumlapā. Vēl labāk būtu, ja kredītreitinga skaitlis būtu pēc iespējas informatīvāks par apkārtējo cilvēku rīcību. Kad Anglijā kādā pētījumā ārstiem izsūtīja (patiesu) norādījumu, ka viņi izraksta vairāk antibiotiku nekā 80% kolēģu, izrakstīto recepšu skaits samazinājās (salīdzinājumā ar ārstiem, kuri arīdzan pacientiem izrakstīja vairāk antibiotiku nekā 80% kolēģu, bet šādu informatīvu vēstuli nesaņēma). To sauc par sociālās normas efektu. Šādu sociālās normas efektu varētu panākt arī ar kredītreitingu palīdzību. Tas nozīmētu, ka internetbankā jābūt pieejamam ne tikai personīgajam kredītreitinga skaitlim, bet arī informatīvam grafikam par mana kredītreitinga relatīvo līmeni attiecībā pret pārējiem Latvijas iedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, tas ļautu saprast, vai es esmu labāks, tāds pats vai sliktāks maksātājs nekā līdzcilvēki. Starp citu, tieši šāda informācija par manu kredītreitingu ir pieejama manā ASV bankas kontā. Un pēdējo 12 mēnešu laikā es ASV neesmu kavējis nevienu maksājumu.