Mārtiņš Āboliņš: Vai iespējams uzprogrammēt labklājību?  (6)

Pēdējos 10-20 gados Latvijā esam mēģinājuši veidot industrializācijas politiku, kļūt par finanšu centru, būt tilts starp austrumiem un rietumiem kravu, finanšu un cilvēku plūsmām. Kaut kas no tā daļēji ir sanācis, taču nevienu no šīm vīzijām tā īsti nav izdevies īstenot.

Tomēr ekonomika aug, un nu jau gandrīz sešus gadus visstraujāk augošā nozare Latvijā ir informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), kā arī biznesa pakalpojumu eksports. No ekspertu puses ilgi nepamanīta. Šī nozare ir teju vienīgā, kas nebija pat pieminēta Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam. Tas, manuprāt, ir savdabīgi ironisks apliecinājums valsts plānošanas spējām. Taču ne par to ir šis raksts.

Skaitliski IKT nozares attīstība Latvijā pēdējos gados izskatās ļoti iespaidīgi. Kopš 2012. gada tās vidējais gada pieaugums pārsniedzis 20%, un eksports palielinājies vairāk nekā trīs reizes. Pēc manām prognozēm, 2018. gada apkopotie dati rādīs, ka būs pārsniegti jau 700 miljoni eiro, un ar to nozare apsteigs finanses un tranzītu. Savukārt šogad IKT nozares pienesums Latvijas ekonomikā, visticamāk, būs lielāks nekā ES struktūrfondiem. Šobrīd IKT nozarē nodarbināti jau gandrīz 25 tūkstoši strādājošo, un pēdējos 3 gados tajā radītas gandrīz trešdaļa no visām jaunajām darba vietām Latvijā, lai gan tajā strādā mazāk kā 3% no kopējā valstī strādājošo skaita. Arī vidējā alga nozarē ir ievērojami virs vidējās. Manuprāt, tas ir izcils rezultāts un liek uzdot retorisku jautājumu – vai Latvijas labklājību iespējams uzprogrammēt?

Ekonomikas arvien lielāka digitalizācija ir globāla tendence. Straujš IKT pakalpojumu eksports vērojams ne tikai Latvijā, bet arī mūsu kaimiņos un daudzās citās valstīs. Tehnoloģiskais progress un digitālā ekonomika ir radījusi ne tikai jaunus pakalpojumus, bet arī radikāli mainījusi viesnīcu, taksometru, tirdzniecības, mediju, ražošanas un daudzas citas nozares. Arī bankas šodien vairs nevar atļauties būt tikai bankas. Tām jākļūst par IT uzņēmumiem, lai spētu konkurēt ar finanšu tehnoloģiju ("FinTech") uzņēmumiem. Šīs pārmaiņas Latvijai radījušas lielas iespējas pakalpojumu eksportā, ko līdz šim veiksmīgi esam arī izmantojuši.

Nozares straujā izaugsme un lielais potenciāls liek domāt, ka nākotnē arvien vairāk cilvēku strādās IKT jomā. Nozares pārstāvju aplēses liecina, ka Latvijā IKT nozarē ik gadu papildus nepieciešami 3 000 darbinieki. Un globāls darba tirgus ļauj nozarē maksāt konkurētspējīgas algas. Bet vai tas nozīmē, ka nākotnē visi strādāsim IT? Tas gan ir maz ticams. Atšķirībā no ražošanas, IKT rada labi apmaksātas darba vietas augsti kvalificētiem strādājošajiem, taču salīdzinoši maz vidēju prasmju un atalgojuma darba vietas. Ja aplūkojam jaunradīto darba vietu skaitu pēdējos trīs gados, aiz IKT seko viesnīcu un restorānu nozare, kur ir viens no zemākajiem atalgojumiem valstī. Šāda veida darba tirgus dualitāte veicina nevienlīdzību ne tikai Latvijā, tam ir arī reģionālais aspekts. Lai gan digitālā revolūcija ir radījusi iespēju strādāt attālināti no jebkuras vietas pasaulē, praksē šīs nozares koncentrējas lielpilsētās, palielinot plaisu starp pilsētām un reģioniem.

Skatoties uz pēdējiem 10-20 gadiem, varētu šķist, ka digitālās revolūcijas iespējas mainīt pasauli ir bezgalīgas. Finanšu tirgos to apliecina lielais skaits "vienradžu" jeb tehnoloģiju uzņēmumu, kuru vērtība pārsniedz vienu miljardu ASV dolāru pat gadījumos, kad strādā ar zaudējumiem. Taču globāli, manuprāt, mēs agrāk vai vēlāk sasniegsim brīdi, kad būs digitalizēts viss iespējamais. Pat visnabadzīgākajās valstīs būs sava e-veselība, e-pārvalde un e-pilsonība utt. Neņemos minēt, kad tas varētu notikt, bet, no ekonomista skatu punkta raugoties, tas ir brīdis, kad produktu attīstības ciklā tiek sasniegts piesātinājums un straujā izaugsmes fāze beidzas. Līdzīgi kā tas iepriekšējās desmitgadēs noticis praktiski ar visu jauno – no veļas mašīnām līdz datoriem un telefoniem.

Visbeidzot, politiskie faktori, iespējams, ir vislielākais nezināmais digitālās ekonomikas nākotnē. Kopš finanšu krīzes globalizācijas process pasaulē ir kļuvis ievērojami lēnāks, un politiskā pretestība tam aug. Taču līdzšinējie tirdzniecības konflikti ir skāruši, tā sauktās, vakardienas nozares – metalurģiju, autobūvi un cita veida ražošanu. Pakalpojumos globalizācija turpinās, un tas būs tikai laika jautājums, līdz šī sfēra nokļūst politiķu redzes lokā. "The Economist" aprēķinājis¹ – ja Indija divkāršotu savu pakalpojumu eksportā strādājošo darbinieku skaitu, ar tiem aizvietojot strādājošos rietumos, tad attīstītās valstis zaudētu pusotru miljonu darba vietu. To, ka šis process jau notiek, labi parāda "Barclay's" bankas lēmums Lietuvā izvietotās darba vietas pārcelt uz Indiju. Protams, tehnoloģiskais progress un globālā informācijas telpa liek domāt, ka būtu grūti pilnībā apturēt pakalpojumu globalizēšanos, bet zināma fragmentācija ir iespējama. Dati ir jaunā nafta, un uz to norāda jau daudzu valstu prasība tos glabāt savas valsts robežās, kā arī atšķirīgās pieejas personas datu aizsardzībā.

Neraugoties uz šiem izaicinājumiem, IKT nozares un digitālā ekonomika, manuprāt, ir ļoti liela iespēja Latvijai. Domājams, IKT tuvākajos gados arī būs viena no straujāk augošajām nozarēm Latvijā. Vienlaikus ir svarīgi saprast, ka šobrīd labvēlīgās globālās tendences neturpināsies mūžīgi, un situācija ir jāizmanto, ne tikai attīstot savus produktus, bet arī meklējot veidus, kā IKT prasmes izmantot citās nozarēs. Lietuvas nesenā pieredze labi parāda, ka pakalpojumu uzņēmumi ir ļoti mobili. Tādēļ ekonomikas attīstībā nedrīkst aizmirst arī citas nozares. Taču IKT eksporta audzēšana šobrīd ir mūsu labākais ceļš uz labklājību. Un, ja nu gadījumā topošajā Nacionālās attīstības plānā pietrūkst ideju valsts mērķiem, tad kļūšana par digitālās ekonomikas līderiem noteikti nebūtu tā sliktākā ideja.

1 https://www.economist.com/briefing/2019/01/24/globalisation-has-faltered