Solveiga Grīsle: Atkritumu apsaimniekošanu izvest tīros ūdeņos  (1)

Par dziļi ielaistajām kaitēm, ar kurām daudzus gadus sirgst atkritumu apsaimniekošanas joma, labi zina ne vien Latvijā, bet arī Eiropas Komisijā Briselē. Pēdējo pāris gadu laikā nebūšanas atkritumu apsaimniekošanā ārēji visuzskatāmāk vairākkārt atspoguļojušās dūmu mutuļos, kas pacēlušies virs slikti kontrolētām atkritumu uzglabāšanas vietām, ļaujot apjaust notiekošā mērogu, kas svārstās no lielām līdz pavisam lielām blēdībām.

"Pierakstu" sistēma, lai nodrošinātu vajadzīgo atkritumu apjomu un tā pārstrādi, ir izaugusi "apskaužamos" apmēros – laikam būs grūti atrast kādu atkritumu veidu, kurā savāktie, pārstrādei nodotie apjomi pārsvarā ir bez "pierakstiem". Atkritumu apsaimniekošanas sistēma droši vien nevienā valstī nav pilnībā ideāla, tomēr Latvijā notiekošais sāk iziet ārpus veselā saprāta robežām, pārkāpumu apjoms jau kļuvis nesamērīgi liels. Tā rezultātā Latvija riskē nesasniegt Eiropas Savienības atkritumu apsaimniekošanā dalībvalstīm izvirzītos mērķus. Šādā situācijā sevišķi rūpīgi jāizvērtē, ar kādu instrumentu palīdzību iespējams situāciju mainīt uz labo pusi, panākot šo mērķu sasniegšanu, un vienlaicīgi no atkritumu apsaimniekošanas tirgus izskaužot uzņēmumus, kas apzināti izvēlējušies būt ēnu ekonomikas daļa. Tikpat svarīgs uzdevums – nodrošināt vienlīdzīgu konkurenci uzņēmējiem, kuri vēlas strādāt un turpināt investēt atkritumu apsaimniekošanas sistēmas un sava biznesa attīstībā.

Vai pieejamības palielināšana būs efektīva?

Viens no instrumentiem dažāda veida iepakojuma savākšanas un otrreizējas pārstrādes apjomu palielināšanai ir ražotāju atbildības sistēma. Uzņēmumi var saņemt atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa nomaksas par videi kaitīgām precēm vai iepakojumu, ja saviem spēkiem vai ar atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma starpniecību piedalās ražotāju atbildības sistēmā, nodrošinot atkritumu, piemēram, iepakojuma, reģenerācijas normu izpildi.

Patlaban tiek apspriestas izmaiņas noteikumos par atbrīvojuma piemērošanu no dabas resursu nodokļa samaksas par iepakojumu un vienreiz lietojamiem galda traukiem un piederumiem. Tās būtiski ietekmēs ražotājus un visu atkritumu apsaimniekošanas ķēdi. Tomēr piedāvātajās izmaiņās vēl nejūt jaunās valdības deklarētās politiskās vērtības, iecerētās pārmaiņas zināmā mērā iemieso vakardienas domāšanu.

Pārtikas uzņēmumi un citi iepakojuma ražotāji – vismaz daļēji ar ražotāju atbildības sistēmas starpniecību – apmaksā šķiroto atkritumu savākšanas laukumu darbību. Patlaban Latvijā ir 56 šādi laukumi, tomēr daudzi no tiem neatbilst noteiktajām prasībām. Diemžēl kopumā laukumos savāktā iepakojuma un vienreiz lietojamo trauku apjoms nav liels, un mērķis netiek sasniegts. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas eksperti piedāvā palielināt šķiroto atkritumu savākšanas laukumu skaitu. Papildus tam tiek plānots, ka ražotājiem būtu jālīdzfinansē šķiroto atkritumu savākšanas "punktu sistēma". Atkritumu šķirošanas pieejamības palielināšana iedzīvotājiem ir atbalstāma, tomēr ar to vien nepietiek, lai savāktā iepakojuma apjoms ticami un strauji pieaugtu.

Konkurenci ierobežosim vai veicināsim?

Patlaban piedāvātie Ministru kabineta noteikumu grozījumi paredz radikāli izskaust atkritumu apsaimniekotāju konkurenci. Šobrīd gan nav aprēķinu, kas pamatotu, ka konkurences ierobežošana straujāk vedīs pie Eiropas Savienības atkritumu apsaimniekošanas jomā izvirzīto mērķu sasniegšanas, kā arī samazinās izmaksas iepakojuma ražotājiem un līdz ar to arī ikvienam patērētājam.

Mūsu uzņēmums ir viens no ražotāju atbildības sistēmas darbības uzturētājiem. Iepriekšējos gados esam veikuši ievērojamas investīcijas, strādājam, rūpīgi ievērojot visas prasības, tāpēc mēs negribētu piekrist tam, ka ar vieglu roku izdarīti grozījumi regulējumā mūsu darbību šajā sektorā konkurences ierobežošanas dēļ faktiski izbeigtu.

Piedāvāto izmaiņu rezultātā vienīgie ieguvēji būs atsevišķi lielākie atkritumu apsaimniekotāji, kuriem jau šobrīd ir dominējoša loma atkritumu apsaimniekošanā Latvijā. Nav analizētas arī iespējamās sekas, ko radīs konkurences samazināšana. Šādi sagatavoti regulējuma grozījumi varbūt atbilda iepriekšējās valdības politikas kvalitātei, taču jaunajai valdībai pa to pašu ceļu noteikti nevajadzētu iet. Ierobežot konkurenci ir visai konceptuāls lēmums, par kuru vajadzīgas pietiekami plašas politiskas un ekonomiskas diskusijas.

Var teikt, ka atkritumu apsaimniekošanas sektorā ir "sekmīgi" izveidojusies, tā sauktā, vertikālā integrācija, uz kuras negatīvajām blaknēm, piemēram, farmācijas jomā jau vairākkārt ir norādījusi Konkurences padome.

Aprēķinos (ne)balstīti lēmumi

Pagaidām neesam arī dzirdējuši izsmeļošu skaidrojumu par to, kā tiks stiprināta un nodrošināta kontrole. Kāpēc lai rīt atkritumu savākšanas laukumi audzētu iepakojuma savākšanu, ja tas šodien nenotiek. Vai citiem vārdiem sakot, ja nepieciešamo apjomu var "savākt", pieņemot, piemēram, tipogrāfijas papīru un uzrādot to kā iepakojumu, tad ir skaidrs, ka ne tik daudz laukumos vai to pārklājumā un pieejamībā ir lielākā problēma. Tipogrāfijas papīra uzdošana par iepakojumu ir tikai viens no piemēriem, kuri pazīstami šajā ekonomikas sektorā. Vecu mēbeļu uzrādīšana par koka iepakojumu ir vēl viens šāds piemērs. Tiklīdz atbildīgie kontroles dienesti patiesi un bez fikcijas sāks veikt uzraudzību, daudz kas atkritumu apsaimniekošanā mainīsies uz labo pusi.

VARAM piedāvātās izmaiņas nesniedz atbildi arī uz jautājumu, ko darīt ar tiem šķiroto atkritumu savākšanas laukumiem, kuri neatbilst noteikumiem un prasībām. Arī attiecībā uz tiem valsts kontroles iestādes faktiski ir bijušas nolaidīgas un nav pielikušas pūles, lai tos pārvērstu par ieinteresētiem un atbildīgiem atkritumu apsaimniekošanas sistēmas elementiem.

Diemžēl daudzi šķiroto atkritumu savākšanas laukumi pastāv bez jebkādas motivācijas savākt vairāk atkritumu – un tas ir neraugoties uz to, ka Eiropas Savienības mērķi attiecībā uz atkritumu savākšanas apjomiem ārkārtīgi strauji pieaug. Pēdējo gadu laikā izveidojies uzskats, ka daudzi klaji negodīgi un apzināti pelēkajā zonā strādājoši uzņēmumi līdz šim faktiski ir atradušies atsevišķu pārraugošo, kontrolējošo institūciju tādā kā aizgādībā jeb, citiem vārdiem sakot, strādājuši zem droša jumta. Tas beidzot ir jāmaina un atkritumu apsaimniekošanā ir jāievieš kārtība, jānostiprina kontroles institūcijas, lai to darbs būtu efektīvs. Tāpēc šobrīd apspriestās izmaiņas ir jāvērtē divkārt uzmanīgi, it īpaši atceroties, ka priekšā stāv atkritumu apsaimniekošanas jaunā daudzgadu plāna izstrāde.