No vienas puses, 1% deficīts nav nekas ārkārtējs, ekonomika aug, kas ļauj tāpat mazināt parāda attiecību pret IKP, un, iesilstot ES fondu apgūšanai, milzt nepieciešamība pēc līdzfinansējuma. Un kur nu vēl daudzās citas nepieciešamības... Taču, no otras puses, mēs nespējam savilkt galus apstākļos, kad ekonomika atrodas labā izaugsmes fāzē. Nevedas arī pieteiktās reformas veselības nozarē, kā dēļ tika palielināts deficīts. Situācija pagaidām ir stabila un parāda mērogs nav dramatisks. Taču riski ir nākotnē. Krīzes apstākļos tas viss ļoti ātri akumulēsies un var kļūt par nopietnu slogu valsts budžetam un sabiedrībai nākotnē. Ir saprotami argumenti un daudzās nepieciešamības. Taču kaimiņiem neiet vieglāk, bet tie ir spējuši panākt vēlamo.
Igaunijas budžeta deficīts pērn bija 0,5% no IKP. Taču viņiem nav ko pārmest, jo valsts parāds ir starp zemākajiem ES – vien 8% no IKP, un šo gadu plāno budžetu noslēgt ar pārpalikumu 0,5% apmērā. Tajā pašā laikā lietuvieši pērno gadu spēja noslēgt ar pārpalikumu 0,7% apmērā un samazināt valsts parādu par 1,3 miljardiem eiro jeb no 39,4% līdz 34,2%. Šogad Lietuva nomērķējusi uz pārpalikumu 0,4% apmērā. Lai arī varam teikt, ka zviedri ir citās pozīcijās, sabiedrības gaidas pēc valsts pakalpojumu kvalitātes uzlabojumiem ir tikpat milzīgs. Tur šogad tiek mērķēts uz pārpalikumu 0,33% no IKP. Zviedrijas valdības parāds ir noslīdējis zem 35% jeb zemākajam līmenim pēdējo 40 gadu laikā.