Alekss Adamopuls: Augstskolām jāfokusējas uz pārnozaru prasmēm un tālākizglītību  (1)

Par izglītību bieži mēdzu aprunāties ar paša bērniem – viens no viņiem nupat absolvējis koledžu, otrs pašlaik studē uzņēmējdarbību. Viņi abi ir minējuši, ka mācību laikā iegūtās zināšanas un prasmes ne vienmēr bijušas attiecināmas uz to, kas realitātē notiek biznesa pasaulē. Zinu, ka arī Latvijā izglītības reformu nepieciešamība ir aktuāls temats nu jau vairāku gadu garumā, un varu tikai piebalsot, ka tam jāpievērš liela uzmanība, ja vēlamies, lai absolventi ir tendēti uz darba tirgu.

Esam raduši dažādas profesijas grupēt, tās iedalot "balto apkaklīšu", "zilo apkaklīšu", "zaļo apkaklīšu" u.c. darbos. Ir laiks runāt par iepriekš nebijušu grupu, kuru nebūtu korekti pieskaitīt kādai no iepriekš definētajām – tie ir cilvēki "bez apkaklītes", kuri strādā ārpus ierastiem profesiju ietvariem un standartiem. Viņiem var nebūt ne priekšnieka, ne biroja telpu, pat ne konkrētu pienākumu. Viņi dara visu, maina nodarbošanos un šādi jūtas ērti un labi. Un tas pat nav attiecināms uz konkrētām vecuma grupām – šo personu vidū ir gan jaunieši, tā dēvētie mileniāļi, gan arī pensijas vecuma cilvēki.

Augstākajai izglītībai jāiet līdzi laikam, apzinoties, kā mainās darba tirgus un kādas prasmes no kandidātiem tiek gaidītas un novērtētas. Pašlaik izglītības kvalitātes vienīgā un patiesā mēraukla, manuprāt, ir absolventa praktiskā sagatavotība darbam, tostarp spēja ātri apgūt papildu nepieciešamās kompetences, lai arī kādu jomu un profesiju viņš neizvēlētos. Realitātē kandidātu sagatavotību un atbilstību amatam bieži mēra iegūto grādu izteiksmē. Jāteic, ka uzņēmēju interesēs nav algot darbinieku ar iespējami lielāku diplomu skaitu, bet gan darbinieku, kam piemīt universālas prasmes, kā spēja risināt problēmas, darboties komandā, uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus, kritiski domāt. Ja viņam piemitīs šīs prasmes, tad visu pārējo, ko pieprasa amats, viņš operatīvi apgūs – gan vēl augstskolas solā esot, gan arī pēc absolvēšanas. Diemžēl esmu novērojis, ka augstskolu absolventiem ne vienmēr tās piemīt, kas kārtējo reizi liek spriest: studiju programmās vai pasniedzēju pieejā nepieciešamas kādas izmaiņas.

Visticamāk, to gadu laikā, kas veltīti izglītībai, noteiktā jomā būs notikušas izmaiņas, var gadīties, ka iegūtās teorētiskās un akadēmiskās zināšanas būs novecojušas. Taču manis augstāk minētās pārnozaru prasmes būs aktuālas un novērtētas visos laikos. Turklāt arvien populārāka kļūst pārkvalificēšanās – izvēle krasi mainīt darba jomu, un arī šeit bez daudzprofilu prasmēm neiztikt. Patiesība ir tāda, ka talantīgs un prasmīgs cilvēks mūsdienās var kļūt par veiksmīgu uzņēmēju viņam interesējošā nozarē, īpašumā esot vien klēpjdatoram un viedtālrunim – biroja telpas un citas ekstras vairs nav obligāta nepieciešamība. Šis informācijas un tehnoloģiju laikmets, kurā darbinieks vairs nav piesaistīts konkrētai darba vietai, kurā darbs attālināti ir ikdiena, ir ļāvis "izkāpt no ierastajiem rāmjiem", tas maina standartus, attīstot jau minētās "bez apkaklīšu" profesijas. Un pašlaik man nav pārliecības, ka augstskolu vadība un mācībspēki tādā ziņā iet līdzi laikam. Sarunās ar paša bērniem esmu pārliecinājies, ka studentiem nav sniegts ieskats šajā jaunajā – "bez apkaklīšu" darbinieku paradigmā.

Mums ir vajadzīgi studenti, kas absolvē augstskolas ne vien ar diplomu un izvēlētās profesijas pamatiem, bet arī šīm universālajām daudzprofilu prasmēm un apziņu, ka viss nepieciešamais nebūt vēl nav apgūts, ka arī darbā būs jāturpina mācīties un augt, lai veiksmīgi virzītos pa karjeras kāpnēm. Un ir arī normāli šīs "kāpnes" mainīt, ja jūti, ka "sirds deg" par kādu citu jomu. Turklāt mūsdienās ir daudz darba devēju, kas labprāt iegulda savos darbiniekos, nodrošinot vērtīgas apmācības u.c. iespējas apgūt jaunas kompetences vai pilnveidot zināšanas.