Nav jau tā, ka manā saimniecībā nerodas atkritumi: parastajā miskastē mēnesī izmetu ap 100 gramu citur neliekamu sīkumu, šķiroto atkritumu kastītē nonāk ap 400 gramu iepakojumu un tad vēl vairāki kilogrami mizu un tējas biezumu aizceļo uz slieku kasti. Pie šķirotajiem atkritumiem visbiežāk nonāk piena produktu iepakojums, tāpēc jau sen prātoju, cik labi būtu, ja to varētu nodot depozītsistēmā.
Ar to metodi, kādu vēlas ieviest Latvijā, varētu aši savākt kādu desmito tiesu no visa lēruma, ko izmetam. Bet plastmasas straujā gaita uz jūrām un okeāniem, ar mikroplastmasu piesārņotā augsne un pārtika skaidri norāda: ir jāpārstrādā daudz lielāks iepakojuma klāsts. Limonādes un alus galīgi nav pirmās nepieciešamības pārtikas preces, kuru iepakojums mirklī pārpilda cilvēku miskastes. Vislielāko atkritumu masu veido ēdienu iepakojums. Tāpēc ir jāstrādā kompleksi: pārtikas ražotājiem ir jāizvēlas iepakojums, kuru nav sarežģīti pārstrādāt vai kuru var lietot atkārtoti, bet depozīta sistēmai jābūt demokrātiskai, daudzveidīgai un tālredzīgai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
