Tatjana Volkova: Vai Latvija var kļūt par inovāciju lielvalsti?  (9)

Ņemot vērā dažādos rezultātus, rodas jautājums – vai Latvijai ir izredzes kļūt par inovāciju lielvalsti? Lai uz to atbildētu, būtiski saprast, kas ir inovācija mūsdienu sabiedrībā. Neraugoties uz to, ka jēdziens radies jau 16. gs., par tā nozīmi joprojām nav vienprātības. Dažādi autori interpretē to ļoti atšķirīgi – vieni uzsver, ka inovācija ir process, citi – ka inovācija ir izgudrojums, ka inovācija ir tad, kad produkts sniedz finansiālu ieguvumu tā radītājiem, vēl citi skaidro, ka inovācija ir saistāma tikai ar ieguldījumiem pētniecībā. Ekonomikas ministrijas mājas lapā varam lasīt Latvijā pieņemtā inovācijas definīciju, kas inovāciju skaidro kā " ... procesu, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas idejas, izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā".

Lai viestu skaidrību un paplašinātu izpratni par inovāciju būtību, 2018. gada oktobrī OECD publicēja jaunāko inovācijas skaidrojumu, norādot, ka inovācija (kā rezultāts) ir jānodala no inovatīvajām aktivitātēm (procesa). Proti, inovācija ir inovatīvo aktivitāšu vadīšanas rezultāts, jauns vai uzlabots produkts vai process (vai to kombinācija), kas būtiski atšķiras no vienības iepriekšējiem produktiem vai procesiem un ir pieejams potenciālajiem lietotājiem (produkts) vai ko vienība nodevusi lietošanai (process). Jāpiebilst, ka inovācijai kā rezultātam ir jāsniedz labums sabiedrībai.

Lai nodrošinātu šo rezultātu, ir jāvada dažādi procesi, bet pats inovatīvo aktivitāšu vadīšanas process nav inovācija. Atkarībā no vēlamā rezultāta mainās arī pieejas procesu vadīšanā. Mūsdienās inovāciju veidi ir ļoti daudzveidīgi. Līdz šim vislielākais uzsvars tika likts uz tehnoloģiskām inovācijām un attiecīgi valstu inovāciju sistēmas tika veidotas, lai tās atbalstītu. Tehnoloģisko inovāciju pamatā ir inženiertehniskie risinājumi, kas bieži vien tiek patentēti un prasa ieguldījumus pētniecībā un attīstībā. Pastāvot uzskatam, ka tehnoloģiskais pārākums radīs ekonomisko pārākumu, liela uzmanība iepriekšējā periodā inovāciju veicināšanai tika veltīta ieguldījumiem pētniecībā. Arī inovāciju sistēmas bieži vien tika veidotas ap pētniecības institūcijām un izgudrojumu komercializēšanu. Ieguldījumu līmeni pētniecībā ir samērā viegli arī izmērīt.

Diemžēl mazāka uzmanība līdz šim ir pievērsta netehnoloģiskām inovācijām, kuru rašanās avots ir jaunas vai aizgūtas idejas, radošā domāšana, iztēle, jaunu pieeju, metožu un jau radīto tehnoloģiju izmantošana. Netehnoloģisko inovāciju nozīme 21. gadsimtā pieaug un to veidi, kā arī radīšanas avoti nemitīgi paplašinās. Inovāciju veidu ir tik daudz, ka tām nav iespējams izsekot. Piemēram, zīmola, mārketinga, iesaiņojuma, biznesa modeļu, vērtību piedāvājuma, partnerības, vadīšanas, procesu, kiberdrošības inovācijas u.tml. Par inovāciju virzītājiem kļūst gan jaunās tehnoloģijas, piemēram, mākslīgais intelekts un blokķēdes, robotika, gan jaunās pieejas organizāciju vadīšanā, piemēram, dizaina, vērtību līdzradīšanas, zīmola, klientu virzītās inovācijas u.tml.

Inovāciju nodrošināšanai vairs nav nepieciešamas tikai pētniecības laboratorijas, jo dzīve pati piedāvā inovāciju inkubatora apstākļus. Nepieciešama tikai vēlme darboties un spēja saskatīt iespējas tur, kur citi tās neredz. Bieži vien inovācijas rodas, izmantojot jaunākās vadīšanas pieejas, piemēram, stratēģisko forsaitu kā vadīšanas līdzekli.

Stratēģiskais forsaits saistīts ar nākotnes izzināšanu un nākotnes saredzēšanu tagadnē un līdz šim nav plaši izmantots kā inovāciju virzītājs Latvijā. Proti, apzinoties nākotnes izaicinājumus, var iespējot labāku lēmumu pieņemšanu tagadnē vēlamās nākotnes veidošanai un nodrošināt inovācijas. Nākotne nav iepriekš noteikta, to ietekmē mūsu izvēles. Stratēģiskais forsaits nosaka arī jaunu domāšanas veidu, nepieciešamību nemitīgi izzināt un apzināt nākotnes izaicinājumus un iespējas, tādējādi apzinoties arī jaunus inovāciju avotus.

Mūsdienās, kad vide strauji mainās, domāšanas veids kļūst par organizāciju svarīgu resursu un augstās tehnoloģijas ne tikai nozīmē tehniskos risinājumus, bet tās vispirms tiek radītas mūsu prātos. Nākotnes idejām un konceptiem jākļūst nozīmīgiem gan sabiedrībai, gan organizācijām, gan katram no mums, jo tikai tā iespējams panākt, lai ilgtermiņa domāšana sabiedrībā kļūtu par normu. Paplašinot domāšanas horizontus, mēs saredzam vairāk iespējas nekā pirms tam. No ilgtermiņa domāšanas visi ir tikai ieguvēji. Domāšana ilgtermiņā, apzinoties gan izaicinājumus, gan iespējas vēlamās nākotnes radīšanai, un uz tās pamata pieņemtie lēmumi var radīt atšķirīgu rezultātu.

Līdz ar to rodas jautājums, vai mēs mēram to, kam ir nozīme, vai to, ko vieglāk izmērīt? Pētnieki ir ieviesuši pat jaunu jēdzienu "tumšās inovācijas", skaidrojot, ka pastāv daudz neatpazītas un nenovērtētas inovācijas, kas netiek mērītas, uzskaitītas un tādējādi sniedz sagrozītu priekšstatu par sasniegumiem un jaunām iespējām.

Latvijai ir visas iespējas kļūt par inovāciju lielvalsti. Ir jāapzinās inovāciju veidu daudzveidība un jāattīsta inovāciju ekosistēma, kas veicina ne tikai pētniecību, bet rada labvēlīgu vidi arī radošai domāšanai, visjaunāko zināšanu un pieeju apguvei un izmantošanai inovāciju nodrošināšanai.