Izskaidrojums, protams, ir vienkāršs – Latvijas iedzīvotāju pirktspēja joprojām ir zema. Brīvi turētu vistu olu ražošana ir krietni dārgāka nekā sprostos, jo barības patēriņš ir līdz pat 20% lielāks – daļa barības vienkārši nokļūst pakaišos un pēc tam mēslos. Tāpat vistu turēšanai nepieciešama lielāka platība, vajag vairāk darbinieku, kas kopj putnus, ir lielākas energoresursu izmaksas, kā arī vistām ir zemāka dējība. Tāpēc tādu olu cena veikalu plauktos ir krietni augstāka, un ļoti daudzi pircēji gluži vienkārši nevar atļauties iegādāties šo veselīgo, ar vitamīniem un olbaltumvielām bagāto produktu.
Jāatzīmē, ka vismaz pagaidām nav arī ziņu, ka Eiropas Savienībā gatavotos mainīt labturības standartus. Spēkā esošie standarti tika pieņemti 2012. gadā pēc aptuveni desmit gadu ilgas un rūpīgas sagatavošanās, un tie paredz četrus vistu turēšanas veidus. Šāda "konservatīvisma" iemesls ir apzināšanās, ka tik radikālas izmaiņas īpaši smagi skartu sociāli neaizsargātus cilvēkus gan "jaunajās" un ne tik turīgajās, gan arī "vecajās" un bagātajās ES valstīs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
