Elīna Neilande: Vai peļņas gūšanu var savienot ar labdarību?

Daļai sabiedrības šis variants vēl nešķiet līdz galam saprotams, jo tā zina, kas ir bizness un kas ir labdarība, taču abus kopā nespēj savienot. Tikmēr pasaulē un nu jau arvien vairāk arī Latvijā ir uzņēmēji, kuri nodarbojas ar sociālo uzņēmējdarbību, kas ir biznesa un labdarības sintēze jeb bizness ar lielu pievienoto sociālo vērtību. Tas ir divtik grūts darbs, kuru iespējams paveikt, ja uzņēmums un komanda deg par savu ideju, un šī pārliecība un atbildība sabiedrības priekšā arī grūtos brīžos motivē doties uz priekšu un palīdzēt citiem. Tas kļūst par dvēseles darbu.

Un tā nav korporatīvā sociālā atbildība, kuru uzņēmumi dažkārt īsteno, atbalstot sabiedriskas aktivitātes vai ziedojot atsevišķām sevis izvēlētām labdarības iniciatīvām, kas arī, protams, ir apsveicami un norāda uz uzņēmuma labklājību un briedumu. Sociālā uzņēmējdarbība piedāvā preces vai pakalpojumus ar mērķi nodrošināt kādu papildu vērtību visai sabiedrībai. Tas nozīmē, ka uzņēmuma īpašnieks ne vien pelna naudu ar savu darbību, bet arī sistemātiski sniedz atbalstu kādai sabiedrības grupai vai konkrētam mērķim. "Otrās elpas" 10 darbības gadu pieredze rāda – ja vēlies darīt labu, tad dari to – arī ar biznesa "ieročiem". Ja sirdī ir kāda ideja, par kuru vēlies iestāties, tad nav vajadzības mocīties ētiskās dilemmās vai mēģināt gūt kādu ārēju apstiprinājumu vai novērtējumu savas rīcības pareizībai.

Cilvēkiem Latvijā ir ļoti daudz vajadzību, kas nevar gaidīt nedēļas vai pat mēnešus, kamēr lūgumi izceļos pa birokrātijas gaiteņiem. Tā, piemēram, šobrīd "Otrās elpas" veikalos ieņēmumus no pārdotā novirzām "Orgānu donoru programmai", kuru esam aktualizējuši kopā ar Bērnu slimnīcas fondu un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, ļaujot segt ārkārtas izdevumus, kas mazo slimnieku tuviniekiem saistīti ar ārstēšanas pakalpojumu saņemšanu ārpus Latvijas robežām. Ja mammai jālido līdzi bērnam, kuram ārpus Latvijas robežām nepieciešama operācija, tad pāris tūkstoši eiro visbiežāk vajadzīgi tajā pašā dienā. Un realitāte ir tāda, ka vairumam cilvēku šādas naudas nav.

Ziedošanai joprojām ir nozīmīga loma, lai palīdzētu tiem, kuru neatliekamo vajadzību risināšanai trūkst valsts vai pašvaldības atbalsta. Tieši dažādas nevalstiskas un privātas iniciatīvas pēdējo gadu laikā izveidojušas tādu kā drošības tīklu tiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Ļoti bieži tie pat nav lieli un cēli mērķi, bet ļoti praktiskas lietas, piemēram, telpu remonts, jauna aprīkojuma iegāde cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai pat tik elementāru lietu kā higiēnas preču vai sadzīves priekšmetu iegāde. Protams, ideālā pasaulē palīdzības sniedzējam šādā situācijā vajadzētu būt valstij vai pašvaldībai, tomēr dienu no dienas redzam, ka to risināšanu pastāvīgi uzņemas nevalstiskas labdarības organizācijas.

"Otrā elpa" sevi pozicionē kā starpniekus, kas savieno dažādas cilvēku grupas. Esam sapratuši, ka nemaz nedrīkstam nepelnīt, jo redzam, ka ar mūsu sniegto palīdzību rēķinās. Palīdzības saņēmēju loks ir tiešām plašs – pēdējā desmitgadē esam palīdzējuši vismaz 100 dažādām organizācijām un projektiem, tai skaitā arī pašvaldību organizācijām. Tāpat esam snieguši palīdzību ar mantu ziedojumiem vairāk nekā divu miljonu vienību apmērā vairāk nekā 120 dažādām organizācijām, piemēram, patversmēm vai sociālās aprūpes centriem.

Tāpēc galvenais jautājums patiesībā nav par to, vai pelnīt, risinot sociālas problēmas ir ētiski, bet gan par to – kāpēc valsts izveidotā sociālā atbalsta sistēma nenodrošina efektīvu palīdzības sniegšanas mehānismu vai nodrošina to tikai daļēji tiem, kam tā nepieciešama. Uzdrošinos teikt, ka sociālie uzņēmēji Latvijā pilda nozīmīgu atbalsta funkciju, gadiem ilgi lāpot sistēmas nepilnības.

Sociālā uzņēmējdarbība ir brīnišķīgs, dvēseli piepildošs darbs, taču tam ir arī dubulta atbildības nasta, jo jāspēj ne tikai nodrošināt peļņu, bet arī izpildīt mērķus, kas saistīti ar palīdzības sniegšanu vai sociālu un vides jautājumu risināšanu. Tāpēc katru reizi, kad tiekam iesaistīti kārtējā diskusijā par to, vai mūsu darbošanās maz ir pieļaujama, zinām, ka atbilde ir pavisam vienkārša – brīdī, kad mūsu palīdzība vairs nebūs nepieciešama nevienam un tā vietā ikvienam būs pieejams pilnvērtīgi funkcionējošs, sistēmisks atbalsts, – mūsu biznesam vairs nebūs arī ekonomiski pamatotu iemeslu pastāvēt.