Pat Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Egils Baldzēns kādā intervijā Latvijas Radio atzina, ka arodbiedrības izvērtē katru situāciju, kad aizstāvēt biedru intereses tiesā strīdā ar darba devēju. Piemēram, ja darba devējam juridiski ir taisnība, arodbiedrība to nedara apzināti, jo tiesāšanās izdevumi ir lieli. Vai tiešām biedra nauda, ko arodbiedrībām maksā to biedri un kas veido 10% no bruto ieņēmumiem, ir adekvāta samaksa par solījumiem, kuri ne vienmēr piepildās? Cik plašas tad īsti ir arodbiedrību iespējas?
Pirms meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, ir svarīgi ņemt vērā, ka arodbiedrība saskaņā ar Arodbiedrību likuma 3. pantu ir brīvprātīga personu apvienība, kas nodibināta, lai pārstāvētu un aizstāvētu strādājošo darba, ekonomiskās, sociālās un profesionālās tiesības un intereses. Ikvienam ir tiesības brīvi dibināt arodbiedrību un, ievērojot arodbiedrības statūtus, iestāties vai neiestāties tajā.
Arodbiedrības nav supervaroņi
Interesanti, ka, lai gan arodbiedrības pārstāv savu biedru tiesības un intereses attiecībās ar darba devēju, iesaistās koplīgumu slēgšanā, mēdz piedāvāt apmācības, dažādas atlaides pie sadarbības partneriem, krājaizdevumus u.c., pētījumu kompānijas "Norstat Latvija" veiktā aptauja* atklāj, ka darba ņēmēji nesteidzas stāties šajās organizācijās – 84% strādājošo nav nevienas arodbiedrības biedri, jo neredz no tām jēgu.
Vai šāda tendence ir skaidrojama ar vilšanos arodbiedrību spējā palīdzēt darbiniekiem, ja pat LBAS atzīst, ka rūpīgi izvērtē katru tiesvedību ar darba devēju? Prakse rāda, ka nereti arodbiedrībām tiek piedēvētas gluži vai superspējas, tās uzskatot par drošāko darba tiesisko attiecību aizsardzības mūri. Fakts, ka arodbiedrības neliks gluži cilpu sev kaklā par katru juridiski sarežģītu strīdu ar darba devēju, patiesībā ir loģisks, un šādā LBAS pozīcijā ir godīga saprāta balss.
Jā, ne visi darba attiecību strīdi tiek atrisināti par labu arodbiedrības biedram tikai tāpēc, ka viņš ir kādas arodbiedrības biedrs. Taisnība ir arī tajā, ka, ja darbinieks ir arodbiedrības biedrs, darba devējam vispirms ir jāsaņem tās piekrišana darba līguma uzteikumam. Tomēr nedrīkst aizmirst trīs lietas.
Pirmkārt, ir vairāki ar likumu noteikti izņēmuma gadījumi, kad darba devējam nav jāprasa arodbiedrības atļauja darba līguma uzteikšanai ar tās biedru. Piemēram, ja darba devējs uzsaka darba līgumu pārbaudes laikā vai darbinieks, veicot darbu, ir bijis alkohola, narkotiku vai toksisku vielu reibuma stāvoklī.
Otrkārt, fakts, ka arodbiedrība nav devusi piekrišanu sava biedra atlaišanai, nenozīmē, ka šis darbinieks var justies droši. Saņemot arodorganizācijas atbildi, darba devējs viena mēneša laikā var vērsties tiesā, pamatojot savu lēmumu par darbinieka atlaišanu.
Visbeidzot, treškārt, ja darba līgums jau ir uzteikts, arodbiedrība vairs nevar būt "glābšanas riņķis". Savulaik izplatītā prakse pēc darba devēja uzteikuma saņemšanas tūlītēji iestāties arodorganizācijās ir izskausta aizvadītā gada novembrī, jo tā uzskatāmi parādīja, ka arodbiedrības bieži tika izmantotas tikai savtīgos nolūkos. Kopš grozījumiem Darba likumā, kas stājās spēkā 2018. gada 28. novembrī, darba devējam pienākums prasīt arodbiedrības piekrišanu darba līguma uzteikšanai ar darbinieku – arodbiedrības biedru tikai tad, ja darbinieks ir arodbiedrības biedrs vairāk kā sešus mēnešus.
Kam prasīt algas pielikumu?
Nevar apšaubīt, ka arodbiedrību ieguldījums sociālā dialoga veidošanā ar valsts institūcijām ir nozīmīgs, par ko liecina, piemēram, izmaiņas normatīvajos aktos, kas paredz sabiedrībai nozīmīgu profesiju pārstāvju (pedagogi, mediķi u.c.) atalgojuma pieaugumu. Tajā pašā laikā šo organizāciju iespējas ietekmēt biedru atalgojumu un iespējamos darba devēja piešķirtos bonusus ir pārvērtētas.
Raugoties no juridiskā viedokļa, mēģinājums "izsist" ar arodbiedrības palīdzību lielāku algu, ir pat absurda iecere. Šādi darbinieks tikai izdarīs sev "lāča pakalpojumu" – sabojās attiecības ar darba devēju, jo klauvēs pie nepareizajām durvīm. Kā nekā, likums paredz, ka darba devējiem ir tiesības, bet nav pienākuma reglamentēt algu politiku un bonusu sistēmu caur koplīgumu.
Jāpiebilst, ka savu algu politiku uzņēmumi nosaka paši. Vienīgā lieta, kas tiek reglamentēta ar likumu – darbinieka atalgojums nedrīkst būt zemāks par valstī noteikto minimālo mēnešalgu, kas šobrīd Latvijā ir 430 eiro pirms nodokļu nomaksas. Savukārt bonusi (veselības apdrošināšana, dažādi pabalsti, atbalsts darbinieku izaugsmei, papildu brīvdienas u.tml.), ko darbinieki nereti uzskata par pašsaprotamu lietu, ir tikai un vienīgi darba devēju labās gribas izpausme darbinieku lojalitātes veicināšanai.
Piemēram, no savulaik "SEB bankas" veiktā pētījuma "Darbinieku nākotnes motivācijas sistēmas izaicinājumi rezultātiem izriet, ka 92% vadītāju darbinieku motivēšana ir svarīga viņu uzņēmumam, priekšroku dodot, prēmiju, veselības apdrošināšanas un papildu brīvdienu piešķiršanai. Tas liek domāt, ka darba devēji, ņemot vērā darbinieku deficīta problēmu, šīs lietas patiešām ievieš savā darba kultūrā.
Būt vai nebūt kādas arodbiedrības biedram ir katra strādājošā brīva izvēle. Taču ir jāatceras, ka arodorganizācija nav panaceja visu darba tiesisko strīdu risināšanai. Proti, arodorganizāciju darbībai ir zināmas juridiskās robežas, kas nosaka to iespējas aizstāvēt savu biedru intereses.
*Jūnijā publicēta "Norstat Latvija" aptauja (Avots: laikraksts Diena, raksts "Arodbiedrībās nestājas, jo neredz jēgu", 11.06.2018.)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
