Enerģētikas nozare nemainīgi ir Latvijas karstais diskusiju temats, tomēr jautājumu fokuss vienmēr aptver ļoti tuvu perspektīvu. Pašlaik runājam par klimata mērķiem 2030. gadam, kas ir vien 10 gadu tālā nākotnē. Nemitīgi risinām līdzšinējā atjaunīgo resursu atbalsta problēmas, bet, domājot par Eiropas klimata mērķu izpildi, esam gatavi apsvērt visu enerģētikas apakšnozaru attīstību no gāzes spēkstacijām līdz saules paneļiem un pat atomelektrostacijām. Latvija ir samērā neliela ekonomika, kurai vienlaicīgs darbs visos iespējamos virzienos ir apgrūtinošs. Tāpēc ilgtermiņa stratēģijā būtu jādefinē ne vien tas, ko darīsim, bet arī tas, ko noteikti nedarīsim.
2050. gadā Eiropa vēlas panākt klimata neitralitāti. Pat ja pašlaik Latvijas elektroenerģijas patēriņa bilancē atjaunīgā enerģija veido 40%, vairāk nekā divkārtīga šī rādītāja paaugstināšana esošajos apstākļos ir milzīgs izaicinājums. Darbs vairākos virzienos vienlaikus valstij un patērētājiem var izmaksāt pārlieku dārgi. Tāpēc iespējams apsvērt alternatīvu jeb fokusētu pieeju. Tas nozīmē definēt atsevišķus enerģētikas virzienus, ieguldīt to detalizētā izstrādē un fanātiski līdz pēdējai detaļai turēties pie šī plāna. Tā varam kļūt par līderiem un ekspertiem vienā jomā, nevis uzrādīt viduvēju sniegumu visā nozarē.
Mums jau ir daži uzskatāmi piemēri gan enerģētikas, gan citās nozarēs, kas parāda, ka pārlieku plaši eksperimenti ar dažādiem jaunievedumiem nesniedz gaidīto rezultātu. Piemēram, Eiropa Savienības Kohēzijas fonda ietvaros pieejamais finansējums bezizmešu sabiedriskajam transportam tiek izlietots bez vienotas vīzijas par šīs jomas attīstību valstī kopumā. Rīga eksperimentē ar ūdeņradi, Rēzekne izmēģina elektroautobusus, kamēr Liepāja un Daugavpils modernizē tramvajus. Rezultātā vienkārši izmēģinām dažādas tehnoloģijas bez iespējas veidot padziļinātu "know-how" par efektīvu to pielietojumu un attīstīt vienotu infrastruktūru. Līdzīga situācija vēsturiski veidojusies ar Obligātā iepirkuma sistēmu – tika atbalstīti visi "zaļās" enerģijas ražotāji tā vietā, lai fokusētos uz izmaksās efektīvākajiem risinājumiem.
Virzieni, kuros fokusēt darbību, var būt dažādi, tomēr ir būtiski atrast savu specializācijas jomu. Ar to gan nav jāsaprot, ka valstij jāsubsidē kāds enerģijas ražošanas veids. Pietiek ar vienkāršiem spēles noteikumiem, kas balstīti tirgus principos un rada vidi, kurā privātie investori vai valsts uzņēmumi var pieņemt racionālus lēmumus un attīstīt rentablu biznesu. Vienlaikus valsts likumdošanai jāveido sistēma, kur jaunas un zaļas tehnoloģijas ir loģiska izvēle pret novecojošiem risinājumiem. Pozitīvi, ka pirmie soļi šajā virzienā jau redzami Ekonomikas ministrijas ierosinātajā jaunajā nodevā, kas balstīta principā "Piesārņotājs maksā". Šobrīd gan par to spriežams tikai virsrakstu līmenī, jo ziņas par izpildījumu šai iecerei nav pieejamas.
Iespējams, šis ir īstais brīdis uzdot jautājumu, kas būs nākotnes energoresurss Latvijā – elektrība vai dabasgāze? Somijā un Zviedrijā jau tagad faktiski nav gāzes sadales tīkla un notiek fokusēšanās uz elektroenerģiju kā galveno energoresursu. Tikmēr mēs uzturam trīs paralēli eksistējošus sadales tīklus – dabasgāzei, elektroenerģijai un siltumam jeb apkurei. Tas ir pastāvīgs izaicinājums tik nelielai ekonomikai un sadārdzina katru atsevišķo resursu.
Latvijai pašlaik ir ļoti labas pozīcijas straujai jaunāko tehnoloģiju apguvei enerģētikā. Gan gāzes, gan elektrības tirgus ir atvērts, atlicis tikai deregulēt gāzes cenu mājsaimniecībām un pieņemt lēmumu par siltumenerģijas tirgu. Mūsu tirgus ir kompakts, ar aktīvu konkurenci, kas ļauj straujāk adaptēt jaunus risinājumus un tehnoloģijas, veidojot piedāvājumu patērētājiem.
Atliek vien izdarīt stratēģisku izvēli par to, kādu redzam Latvijas enerģētikas nozari nevis pēc 10, bet pēc 30 un vairāk gadiem. Izvēlēties savu pozitīvo apsēstību, kurā varam būt labākie. Ja mēs varam būt zeme, kas dzied, kāpēc mēs nevarētu būt zeme, kuru uzlādē vējš vai kurā enerģijas ražošanas monopols pieder mājsaimniecībām?