Dina Suhanova: Telpa, kurā pārvietojamies kopā

Man kā arhitektei ir viegli iztēloties pasauli, ko aptver dažādo plūsmu, transporta un komunikācijas tīklojumu trajektorijas, cilpas un krustošanās. Un man kā arhitektei ir svarīgi, kāda ir šī "telpa", kurā pārvietojamies un atrodamies starplaikā starp mājām, darbu, atpūtu un sociālo dzīvi dažādos galamērķos.

Mobilitāte pieaug

Migrācija ir sena parādība, kas saistās ar civilizācijas ģenēzi divu miljonus gadu senā pagātn., Šķiet, ka šobrīd vairs nespējam iedomāties dzīvi bez atrašanās kustībā – strādāt varam no ikvienas vietas un kontaktā ar pasauli esam visu laiku. Runājot par migrāciju, es domāju par mobilitāti un telpu, kas nodrošina pārvietošanos – iela, tunelis, stacija, pietura, lidosta, stāvvieta, gājēju ceļš, pārejas, velostāvvieta, dzelzceļš un tā tālāk. Man būtisks šīs telpas "fiziski uztveramais izpildījums" – cik ērti es tajā jūtos, cik ērti to izmantot, piekļūt?

Ceļošana kopumā ir viena no pastāvīgām stabili augošajām tendencēm. "Skift" pētījums "Global Travel Economics 2019–2029" paredz, ka arī turpmākajos desmit gados ceļošanas apjomi pieaugs visos pasaules reģionos. Ja 1950. gadā pasaulē bija ap 25 miljoniem "arrivals", tad šobrīd Pasaules tūrisma organizācijas dati rāda, ka starptautisko ieceļotāju ierašanās gadījumi pagājušā gadā palielinājās līdz 1,4 miljardiem.

Eiropa un Vidusāzija šobrīd ir lielākais izceļotāju avots, un līdzīgi tas saglabāsies arī nākamo desmit gadu laikā. Tomēr tā kā Eiropas un Vidusāzijas vadošās pozīcijas mazinās citās jomās, tad procentuāli izceļošanas gadījumu skaits samazināsies. Nākamo desmit gadu laikā vislielākais jauno starptautisko ceļotāju skaits izbrauks no Āzijas un Klusā okeāna reģiona – Ķīnas, Indijas, Dienvidaustrumāzijas.

"Atvērtās pasaules" piedāvātā iespēja brīvi ceļot, brīvi izvēlēties valsti dzīves vietai vai izglītības iegūšanai gan nav brīvi pieejama visai populācijai. Tāpat reizē ar bēgļu krīzi, kas saasinājās vēl nesenā pagātnē, Eiropā pieaug tieksme kontrolēt robežas un iebraucēju plūsmas.

Ceļot arvien tālāk, bet ne ilgāk

Mūsdienu sabiedrību raksturo paaugstināts mobilitātes līmenis – ātrums un sakari. Cilvēki ceļo arvien tālāk, bet ne ilgāk – un tiek sagaidīts, ka laiks, ko pavadīt pārvietojoties, arvien samazinātos.

Piecās stundās ar vilcienu no Rīgas līdz Varšavai vai desmit minūtēs no Centrālās stacijas līdz Rīgas lidostai. Šādus ātrumus pasažieriem sola "Rail Baltica" dzelzceļa līnijas attīstītāji. Jau šobrīd par 100 eiro var iegādāties biļeti 30 minūšu nākotnes ceļojumam turp un atpakaļ ar ātrgaitas vilcienu zemūdens tunelī starp Tallinu uz Helsinkiem. Jaunākās "Hyperloop" transportēšanās tehnoloģijas ceļošanas ātrumu paātrinātu vēl piecas reizes. Amerikāņu vizionārs un uzņēmējs Īlons Masks savukārt attīsta stapplanētu transporta sistēmu un iespējams drīzumā gluži reāls šķitīs ceļojums uz Marsu.

Pretēji mūsu tieksmei galamērķī nonākt ātri, klimata aktīviste pusaudze Grēta Tunberga iestājas, ka savos ceļojumos neizmantos lidmašīnas un uz ANO samitu Ņujorkā pāri Atlantijas okeānam dodas ar jahtu. Pieaugot ceļošanas apjomam, šķiet neizbēgami būtu domāt par efektīvu, ātru, bet atbildīgu ceļošanu, kas arī ir viens no nākotnes transporta attīstības virzieniem.

Masu pārvietošanās blakusefekti saistīti ar negatīvu ietekmi uz vidi un veselību – satraucoši ir CO₂ emisijas apjomi, gaisa kvalitāte, troksnis, smaku un putekļu klātbūtne, traumatisms un medicīniska rakstura sarežģījumi, mazkustīgs dzīvesveids un sociālās blaknes. Daudzas Rietumeiropas un Skandināvijas pilsētas jau noteikušas aizliegumus izmantot auto ar fosilo degvielu – Parīzē pēc pieciem gadiem vairs nedrīkstēs pārvietoties ar dīzeļdzinēja automašīnām. Personīgais transports attīstās trīs galvenajos virzienos – elektroauto, autonoms robotu vadīts transports, dalīšanās ar auto un mazajām mikromobilitātēs ierīcēm.

Bet šobrīd dzīvojam arī laikā, kad sabiedrībā un personiskajās ģeogrāfijās parādījušies jauni mobilitātes veidi, apvienojot fizisko ķermeni un reālo telpu ar virtuālo. Vai brīdis, kad mēs kļuvām apsēsti ar mobilitāti, bija ar mobilā telefona rašanos, kas būtībā atļāva mums fiziski nesatikties? Informācijas pārvietošana, dalīšanās un satikšanās virtuālajā telpā šobrīd šķiet dabiska. Bet reizē arī sistēmas, kas nodrošina kustību un komunikāciju, daudz komplicētākas – ja kādreiz svarīgākais bija mājas un pasta adrese, tad tagad "iečekojamies" digitāli un par savu telpu varam saukt jebkuru vietu, kur pieejams mobilā tīkla pārklājums.

Lokālā telpa ir globāla

Ziemeļvalstu – Baltijas reģions, ko veido Baltijas jūras sateces baseins, pašreiz ar gandrīz 100 miljoniem iedzīvotāju jeb piekto daļu no Eiropas Savienības populācijas, visos laikos bijis dažādu pārmaiņas procesu centrā. Kopš 2000. gada krietni pieaugusi mobilitāte starp Helsinkiem un Tallinu, šai galvaspilsētu simbiozei iegūstot nosaukumu Talsinki vai Hellinna. Mūsdienās Somu jūras līci 80 km platumā katru gadu šķērso vairāk nekā 8 miljoni cilvēku, no kuriem aptuveni 20 procenti ir tūristi no citām valstīm, bet pārējie ir somi un igauņi. Talsinki raksturo ekonomisko un ģeogrāfisko saikni starp Tallinu Igaunijā un Helsinkiem Somijā 1 miljonu lielai pārrobežu algomerācijai gluži tāpat kā savienojums starp Malmi Zviedrijā un Kopenhāgenu Dānijā.

Lielā daļā gadījumu mobilitāti motivē ekonomiski apsvērumi – jau ilgāku laiku novērojam igauņu ierašanos Latvijā, ceļojot pēc lētākiem produktiem, pārtikas precēm un alkohola. Taču reizē ar atvērtajām robežām esam ieguvuši arī gluži nepievilcīgu valsts vizītkarti – ainavu ar nolaistu kādreizējo robežkontroles punktu infrastruktūru. Un tas raksturīgs vairākumam Eiropas valstu.

Kāda ir Baltijas jūras reģiona perspektīva, un kādas ietekmes novērojamas, ja noliekam Baltiju globālo plūsmu centrā?

Domāju, ka reģiona attīstībai svarīgi, ka uz infrastruktūras objektiem neskatāmies tikai šauri un nacionāli. Jādomā par vidi un infrastruktūru, bet visvairāk par sasniedzamību – izšķirošs būs ātrums, ar kādu varam nokļūt reģiona centros un galvaspilsētās jebkur pasaulē. "Rail Baltica" un Tallinas – Helsinku ātrgaitas zemūdens savienojums jeb "FinEst Bay Area Development" uzņēmēja Pītera Vesterbaka vadībā iegūst jaunu perspektīvu, piemēram, plašākā sarunā par ģeopolitiskajām kolīzijām Arktikas ekspluatācijai, jaunu transporta koridoru atvēršanā un ziemeļi-dienvidi šķērsvirziena savienojumu attīstībā kopumā. Savukārt, ja "Rail Baltica" dzelzceļa līniju papildus starptautiskajiem vilcieniem izmantos arī iekšzemes savienojumiem, piemēram, lai ātri aizbrauktu no Bauskas un Salacgrīvu, mainīsies arī iekšējā un ārējā cilvēku mobilitāte Baltijas jūras reģionā. Arī darba, kultūras, tūrisma un citu jomu iespējas mūsu reģionā.

Arhitekti, pilsētu pētnieki un plānotāji šajā gadsimtā kļuvuši sociāli atbildīgāki ar vēlmi izprast pasauli pārmaiņu procesos un iesaistīties jautājumos par to, kā dzīvosim tuvākā vai tālākā nākotnē. Novembrī Rīgā gaidāmās starptautiskās konferences "Architecture of Migration" ("Migrācijas arhitektūra") tēma tieši attiecas uz minēto profesiju nākotnes uzdevumiem. Kāda tuvākajos gados vai pēc nepilniem 10 gadiem būs kārtējā mobilitātes evolūcija, cilvēku, transporta un preču, pakalpojumu, datu pārraides plūsmu iniciētie procesi pasaulē un kam mums kā nozares speciālistiem Latvijā, Baltijā jau laicīgi jāgatavojas? Kādu mēs pasūtīsim un projektēsim telpu, kurā pārvietojamies – ergonomisku, atbilstošu, laikmetīgu, inovatīvu, virtuālu, īstu, uzņemošu un iekļaujošu?

Tie būs jautājumi, uz kuriem, skatoties plašākā kontekstā, meklēsim atbildes ar vairāk nekā 20 ekspertiem no 10 pasaules valstīm, vizionārā veidā liekot domāt par tranzīttelpām, ko izmantojam, pārvietojoties no punkta A uz B. Konferenci rīko Latvijas Arhitektu savienība, un tajā aicināti piedalīties arhitektūras, pilsētplānošanas, saistīto nozaru eksperti, pētnieki, profesionāļi un interesenti gan no Latvijas, gan ārvalstīm.