Ar Latvijas ekonomiku viss it kā ir kārtībā – IKP turpina pieaugt par spīti Trampa tirdzniecības kariem un "Brexit" sāgai, bezdarbs ir sarucis līdz 6%, algas pie mums noturīgi ir augušas kādu sešu, septiņu gadu garumā. Procentu likmes ir zemas (ECB tās samazināja šā gada septembrī), un bankas Latvijā regulāri vēsta par gatavību kreditēt. Tiktāl par, tā saucamo, ekonomikas "makro" līmeni. Bet kas notiek "mikro" līmenī? Viena no dīvainībām – par spīti visām minētajām labajām ziņām, Latvijas nekustamo īpašumu tirgus faktiski stagnē. No Igaunijas un Lietuvas būtiski atpaliekam gan pircēju aktivitātes, gan projektu skaita ziņā.
Attīstot divus līdzvērtīgus nekustamā īpašuma projektus Rīgā un Tallinā, mēs rēķināmies ar šādu konstanti: Tallinā cilvēki rezervēs aptuveni lielu daļu no vēl neuzbūvēta nama. Piemēram, projektā "Kalaranna kvartāls", kur tikai nesen tika noslēgts līgums par būvniecību, pārdota jau trešdaļa dzīvokļu, bet projektā "Kristiine City" tie pat ir 60–80%. Savukārt Rīgā būs jācer uz veiksmi, lai pārdotu dzīvokļus vēl ilgu laiku pēc nama pabeigšanas. Protams, runa ir tikai par augstākās kvalitātes projektiem, kurus attīsta ar labu reputāciju apveltīti nekustamā īpašuma tirgus dalībnieki. Tādi, kuriem cilvēki uzticas.
Kāpēc tik milzīgas atšķirības? Nav taču tā, ka nekustamā īpašuma pieprasījums Rīgā būtu pilnībā apmierināts – mūsu "mantojumā" joprojām vēl ir milzīgs skaits padomju laika ēku ar teju izsīkušu ekspluatācijas kapacitāti. Jauno projektu Tallinā un Viļņā pēdējo gadu laikā ir bijis daudz vairāk, jo 2008. gada krīze igauņus un lietuviešus skāra krietni mazāk. Iespējams, tieši 2008. gada notikumos ir meklējama saknes tiem notikumiem, ar kuriem saskaramies šodien. Un šādas saknes, manuprāt, ir vismaz trīs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
