Kristaps Kovaļevskis: Galda spēles – ekoloģiska alternatīva viedierīcēm  (2)

Virtuālajām spēlēm ir milzīgas priekšrocības salīdzinājumā ar galda spēlēm un arī pats video spēļu tirgus ir krietni lielāks – atkarībā no avota tas tiek lēsts ap $130 miljardiem (apmēram 117 miljardi eiro), bet galda spēļu tirgus ap sešiem miljardiem dolāru (5,4 miljardi eiro). Abas nozares pēdējo 10 gadu laikā uzrāda stabilu izaugsmi, tai pat laikā tās nav pielīdzināmas, jo spēlētāji gūst atšķirīgu pieredzi.

Latvijā galda spēļu tirgus ir mazs, bet stabili augošs, kur lielākie nopelni ir "Brain Games" komandai. Mazais tirgus, no vienas puses, samazina izvēles iespējas, no otras puses, tas ir atvieglojums spēļu pircējiem, jo zināms, ka latviski izdotās spēles sevi ir pierādījušas, ja ir atrodamas veikalu plauktos. Latvijā radītās spēles sevi ir pierādījušas arī ārvalstu tirgos, kad tās izdod lielāko valstu izdevēji vai tās tiek izdotas ar "Kickstarter" (ASV sabiedriska labuma korporācija, kas uztur globālu pūļa finansējuma platformu) palīdzību. Neskatoties uz to, ka šajā mazajā tirgū esam daudz spēļu tirgotāji, izteikts saspīlējums savā starpā nav novērojams. Iespējams, saspīlētu attiecību risinājums ir galda spēļu spēlēšana brīvajā laikā!

Diezgan regulāri saņemu jautājumus par spēļu izdošanu – ko un kā darīt. Latvijā vien varētu būt pat 500 neizdotas spēles, ko cilvēki ir izdomājuši, bet nav sadūšojušies izdot. Vadoties no pieredzētā, viens no galvenajiem iemesliem tam ir zināšanu trūkums kā savu ideju realizēt. Tam seko nezināšana, kā to aizsargāt – bailes, ka kāds cits varētu ideju nozagt. Lai realizētu savu spēles ideju, vispirms tā ir jāpieraksta, tad jāuztaisa vienkāršs prototips, kaut vai ar roku sazīmēts, lai var izspēlēt. Šajā brīdī jau var doties pie izdevēja. Par idejas aizsargāšanu īsti nav iemesla satraukties, jo, ja izdevējs spēli vēlēsies izdot, tad savu daļu no ienākumiem spēles autors noteikti saņems. Strādājot pie spēles, ir svarīgi koncentrēties uz to, lai tā būtu interesanta, nevis uz finansiālo pusi. Tikai tad, ja spēle būs laba – to pirks un spēlēs un tad arī būs iespējams ar to nopelnīt.

Lai spēle būtu interesantāka, izdevējam jācenšas to izveidot tā, lai spēlei būtu nepieciešams pēc iespējas mazāk teksts – neskaitot noteikumus. Arī izstrādājot ballīšu spēli "Oligarhi", paturēju prātā domu, ka pirmo versiju gribu vismaz trīs valodās. Tas nozīmē, ka, piemēram, uz kārtīm labāk nelikt tekstu vispār – visu rakstīt trīs valodās nebūs ne ērti, ne vizuāli pievilcīgi, savukārt drukāt atsevišķās valodās komplektus ir dārgi. Ideālā variantā kārtis, kauliņi, žetoni un galdiņš ir bez teksta. Vairāku valodu jautājums, protams, visvairāk ir aktuāls, domājot par tirgu ārpus Latvijas robežām. Tai pat laikā jāatceras, ka spēle tikai latviešu valodā noklās aptuveni pusi mūsu valsts tirgus.

Agrāk bija jāizvēlas starp pāris spēlēm, no kurām liela daļa bija balstītas veiksmē (Cirks, Riču-raču, Bingo), bija viegli izcelt tādas spēles kā šahs, dambrete un zolīte, kuras savukārt attīsta loģisko domāšanu. Kopš tiem laikiem galda spēles ir attīstījušās, un to vērtību pamana arvien vairāk cilvēku. Nu jau pasaulē ir tik daudz dažādu spēļu, ka katrs var atrast tādu, ar kuru apgūt vai attīstīt sev dzīvē noderīgu prasmi. Pat bokseris, WBO pasaules čempions, Mairis Briedis savos sociālajos tīklos rakstīja, ka viņa treniņi nebeidzas sporta zālē, bet tiek veikti arī dažādi cita veida treniņi, piemēram fokusu un koncentrēšanos trenē, liekot puzles. Tas, ka pat visaugstākā līmeņa bokseri, gatavojoties cīņām, izmanto galda spēles – parāda to vērtību.