Āris Jansons: Kā mežsaimniecība var mazināt klimata pārmaiņas  (20)

Oglekļa daudzuma pieaugums, kas izraisa temperatūras paaugstināšanos, okeānu līmeņa celšanos u.c. nevēlamas sekas, neko nedarot, būs tāds, kāds tas bija aptuveni pirms 625 miljoniem gadu. Taču atšķirībā no tā laika mūsdienās cilvēki var ietekmēt pārmaiņu ātrumu un sekas, izmantojot arī mežu nozares iespējas.

Kā meža nozare var veicināt oglekļa uzkrāšanu? Lai uz to atbildētu, jāsaprot, kā ogleklis pārvietojas meža ekosistēmā. Konceptuāli viss ir vienkārši – koki (un citi augi) oglekli uzņem fotosintēzes procesā un uzkrāj savos stumbros, zaros, saknēs. Taču šie paši koki arī elpo (tātad oglekli izdala), tos kādi dzīvnieki apēd, pārstrādā, un ogleklis atkal nokļūst atpakaļ atmosfērā. Beigās gan koks pats, ja tam izdevies palikt neapēstam, gan tie, kas kokus ēd, dodas mūžīgajā mierā, sadalās un izdala oglekli. Tā ir noslēgta sistēma: cik oglekli uzņēma, tik izdala. Tāpēc ir jautājums – vai un kā panākt, lai noslēgtā sistēmā ogleklis uzkrājas vairāk?

Oglekli papildus mēs varam uzkrāt, ja nākamā koku paaudze aug ātrāk. Audzēs, kas nav ļoti vecas, vidējais oglekļa uzkrājums gadā ir lielāks nekā pāraugušās audzēs. Piemēram, bērzu audzēs Latvijā konstatēts, ka 50-70 gadu vecumā vidējais uzkrājums gadā ir apmēram par 30% lielāks nekā 120-140 gadu vecumā. Audzēm paliekot vecākām, oglekļa uzkrāšanās pilnīgi neapstājās, taču būtiski samazinās, un tas nozīmē, ka oglekļa piesaistē mēs neefektīvi izmantojam mūsu rīcībā esošo zemes platību.

Otrs veids, kā iespējams uzkrāt, ir daļai no koku sakrātā neļaut satrūdēt (tik īsā laikā) un ogleklim nonākt atpakaļ atmosfērā. Tātad – izņemt koksni no noslēgtās sistēmas un iespējami ilgi uzglabāt tādos koksnes produktos kā dēļi, sijas, galdi u.c. Turklāt šādā ceļā iespējams panākt dubultu labumu – ne tikai uzkrāt koku saistīto oglekli, bet arī mazināt atmosfēras piesārņošanu ar jaunu oglekli no fosilajiem materiāliem.

Vai abas pieejas iespējams savienot? Mērīšanas rezultāti, izmantojot starptautiski aprobētu metodiku, liecina, ka 2008. gadā kopējā krāja Latvijas mežos bija aptuveni 650 miljoni kubikmetru. Nākamajos desmit gados tika izstrādāti aptuveni 126 miljoni kubikmetru: tātad no sistēmas izņemts un uzglabāts liels daudzums oglekļa. Kas šajā laika posmā notika mežā? Tajā esošais oglekļa uzkrājums nevis samazinājās, bet gan, gluži pretēji, pieauga! Latvija šajā ziņā nav unikāla: līdzīgi rezultāti konstatēti arī Somijā, Zviedrijā. Tātad, saimniekojot efektīvi un mērķtiecīgi, arī teritorijās, kas ir ar skarbāku klimatu nekā Latvijā, var panākt ļoti labu uzkrājumu kā mežā augošos kokos, tā kokrūpniecības gala produktos.

Jārēķinās, ka kokus apdraud vētras, ugunsgrēki, meža kaitēkļi. Nākotnē šādu apdraudējumu kļūs tikai vairāk. Pētnieki visā Eiropā pašlaik konstatē, ka oglekļa uzkrāšanas kapacitāte augošos mežos, neko nedarot, jau ir gandrīz izsmelta. Panākt, lai visā sistēmā ir vairāk oglekļa, iespējams ar mērķtiecīgu mežkopību, nodrošinot, ka koki aug ātrāk un ir noturīgāki.

Bieži tiek diskutēts, vai jau šobrīd mežu apsaimniekošanas intensitāte Latvijā nav pārāk augsta? Varbūt labāk neko neaiztikt un atstāt, lai daba pati visu nokārto? Protams, ka nokārtos. Ļoti ilgā, miljonos gadu mērāmā laika posmā. Bet, ja mūsu mērķis ir mazināt klimata pārmaiņas drīzumā, tuvākajās desmitgadēs, tad bez aktīvas darbības tā īstenošanai gan neiztikt. Vai pašlaik jau darām gana daudz, lai veicinātu oglekļa uzkrāšanu kā augošā mežā, tā koksnes produktos? To var novērtēt, piemēram, salīdzinot Latviju ar kaimiņvalstīm.

Eiropas mēroga vadošie zinātnieki šādu salīdzinājumu ir veikuši, izmantojot starptautiski pieejamus datus, un rezultātus publicējuši vienā no atzītākajiem un prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem "Nature Sustainability". Viņu analīzes rezultāti parāda, ka mežu apsaimniekošanas intensitāte Latvijā ir vidēja, atbilst daudzfunkcionālas (ilgtspējīgas) meža apsaimniekošanas kategorijai. Tomēr tā ir būtiski mazāka nekā tādos pat klimatiskajos apstākļos esošajā Zviedrijas reģionā, kurā turklāt ir arī mazāk dabas aizsardzības teritoriju. Tātad pārdomāti iespējams attīstīt atsevišķas teritorijas arī intensīvākai koksnes ieguvei, vienlaikus veicinot jau iesākušos tendenci veikt efektīvu, uz konkrēto mērķi vērstu dabas aizsardzību. Tādējādi kopumā būtu iespējams palielināt oglekļa piesaisti.

Ar modelēšanas palīdzību mēs arī varam noskaidrot, vai, saimniekojot nedaudz intensīvāk, mēs zaudēsim vecos kokus. Novērtējot to 100 gadus ilgā laika posmā, atbilde ir vienkārša – nē, nezaudēsim. Vai mēs kaut kur zaudēsim atmirušo koksni, kas arī ir tāds svarīgs rādītājs dažādiem, tai skaitā aizsargājamiem dzīvajiem organismiem? Nē, arī to mēs nekur nepazaudēsim.

Eiropas dienvidu daļā apmēram 34% teritoriju gadsimta beigās vairs nebūs piemēroti mežsaimniecībai. Tur būs pārāk sauss, būs biežāki mežu ugunsgrēki, nevarēs augt saimnieciski nozīmīgākās koku sugas. Latvijā meži augs arī turpmāk, un mēs kā reģions esam atbildīgi par Eiropas koksnes resursiem un oglekļa piesaisti nākotnē. Klimata pārmaiņas ir globālas, tās nevar ierobežot vienas valsts robežās, un, ja mēs Ziemeļeiropā nerīkosimies aktīvi, tad neizmantosim iespēju tās mazināt.