Vilnis Rantiņš: Ir tikai loģiski, ka valsts atbalsta saņemšanai noteikti strikti kritēriji  (9)

Jau šobrīd šos instrumentus aktīvi izmanto pārsvarā apkalpojošajās nozarēs strādājošie uzņēmumi, taču ir skaidrs, ka jau drīz vien tie būs nepieciešami arī ražotājiem, eksportspējīgām kompānijām, kas ir mūsu valsts tautsaimniecības mugurkauls.

Ir tikai loģiski, ka šā atbalsta saņemšanai ir noteikti strikti kritēriji, kurus VID arī piemēro, jo pretējā gadījumā mēs ātri vien nonāktu situācijā, kad iztērēti tiek daudzi miljoni eiro, valsts kase ir tukša, bet tautsaimniecībai labuma nekāda. Šeit mēs nonākam pie stāsta par to, kāpēc katrā valstī, arī Latvijā svarīga ir labprātīga nodokļu nomaksa. Šodien daudz tiek dzirdēts, ka VID piemēro valdības noteiktos kritērijus pārāk punktuāli, ka pabalstiem vajadzēja būt lielākiem, ka nevajag pievērst uzmanību tam, ka nav bijusi pārāk apzinīga nodokļu nomaksa iepriekšējā periodā, ka palīdzēt vajag teju visiem un tamlīdzīgi. Tas nav un nekad nebūs iespējams! Vispirms jau jāteic, ka jebkuram atbalsta mehānismam jēga ir tikai tad, ja nodokļus maksā visi. Tāpat nevar būt situācija, ka uzņēmums nav pilnībā pildījis savas saistības pret valsti, bet uz pabalstiem mēģina pretendēt – tas nav ne ekonomiski iespējami, ne arī godīgi. Domāju, daudzi uzņēmēji man arī piekritīs, ka jau dažus pēdējos gadus VID pēc būtības izvērtē katru konkrēto gadījumu un neizturas pret uzņēmējiem kā pret noziedzniekiem, kā tas ir bijis iepriekšējos gados.

Bieži arī dzirdēts, ka nodokļus maksāt neesot jēgas, jo tāpat no šāda soļa nekāda labuma nav, turklāt nereti tas tiek attiecināts tieši uz sociālās apdrošināšanas iemaksām. Parasti šādu apgalvojumu paudēji uzskata, ka, piemēram, līdz pensijai vēl ir tālu, un par to var neuztraukties, taču, sasniedzot attiecīgo vecumu, saprot, ka ikmēneša ienākumi nu ir ļoti mazi, un tad sāk gausties, ka valsts nerūpējoties par senioriem un maksājot pārāk mazas pensijas – pārsvarā gadījumu lielākas vienkārši nav nopelnītas. Arī tagad dīkstāves pabalstu saņēmēji var gausties, ka saņem ļoti mazas summas – daudzos gadījumos krietni zem Ministru kabineta noteiktajiem 700 eiro. Un arī šeit jāņem vērā, ka šis pabalsts tiek rēķināts no summas, par kuru ir godīgi veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Kā asociācijas vadītājam man nereti ir tikšanās ar dažādu citu valstu metālapstrādes rūpniecības pārstāvjiem un, protams, nereti tiek spriests par nodokļu politiku dažādās valstīs. Tiek salīdzināts, kādas ir nodokļu likmes dažādās valstīs, kādi ir piemērošanas nosacījumi un tamlīdzīgi, taču ne tas, ir vai nav jāmaksā nodokļi. Mums ļoti patīk salīdzināt situāciju Latvijā un Skandināvijas valstīs, kur valsts sociālais atbalsts iedzīvotājiem ir ļoti augstā līmenī. Vienlaikus, piemēram, Zviedrijā, uzņēmējs nekad neatļausies pateikt – mani valsts neatbalsta, lai gan man ir nodokļu parāds vien dažu tūkstošu apmērā. Tur vienkārši nesaprot, kā var atļauties nemaksāt nodokļus.

Valstij ir jābūt mehānismiem, kas veicina tautsaimniecības attīstību. Piemēram, pareiza bija vien pirms pāris gadiem spēkā stājusies norma, kas paredz, ka atbrīvojumu no uzņēmumu ienākumu nodokļa reinvestētajai peļņai. Bieži piesauktajā Igaunijā šāda atbalsta norma tika ievesta jau 2000. gadā, kas mūsu kaimiņvalsts rūpniekiem ļāva izrauties tālu priekšā mums. Latvijai vajadzēja veselu pilngadības ciklu – 18 gadus, lai nonāktu līdz secinājumam par šāda soļa nepieciešamību, bet tomēr tas tika izdarīts. Šāda veida soļi ir jāsper, jo tas attīsta valsti kopumā. Savukārt naudas dalīšana visiem, kas prot vaidēt ne tikai nedotu valsts tautsaimniecībai nekādu labumu, bet gluži pretēji, gremdētu to.