Pirmkārt, šis ir tests pašu platformu biznesa modeļiem – vai situācijā, kad finansēto projektu apmērs strauji samazinās (vai ir nulle), tā vēl gūst pietiekošus ienākumus, piemēram, no aizdevumu apkalpošanas, lai segtu darbības izmaksas. Otrkārt, šis ir tests platformu piedāvāto projektu kvalitātei, noslēgto dokumentu spēkam, kā ari izvērtēšanas un pārvaldes procedūru atbilstībai. Pat lielākās Baltijas valstu platformas ir bijušas spiestas īstenot vērienīgas iekšējas reorganizācijas un komunikācijas kampaņas, lai saglabātu investoros mieru un uzticību. Savukārt platformas, kas ir jau pirms šīs krīzes flirtējušas ar investoriem uz krāpniecības robežas, sākušas izmantot Covid-19 kā atrunu, lai durvis slēgtu. Tā, piemēram, savstarpējo ieguldījumu platformā "Mintos" martā darījumu apmērs ir nokrities vairāk nekā uz pusi, salīdzinot ar situāciju februārī. Savukārt platforma "Gruupeer" investoriem vairs neļauj izņemt naudu, un Rietumeiropas privātie investori par viņu darbības pārbaudi ir vērsušies policijā. Mazākas platformas, kā, piemēram, "Monethera", ir paziņojušas, ka savu darbību pārtrauc, atstājot daudzus investorus lielā neziņā.
Savā ziņā šī pandēmijas krīze ir nozarei pat labākas zāles, nekā regulācija, kas tai jau sen bija nepieciešama. Šī krīze arī investoriem ļaus ātri un efektīvi atsijāt tās platformas, kas darbojas pārdomāti, ētiski un profesionāli, no tām, kas savā darbībā nav bijušas līdz galam godprātīgas. Mans minējums, ka platformu skaits tuvāko mēnešu laikā Baltijas valstīs samazināsies vismaz uz pusi. Diemžēl šī arī būs bijusi sāpīga mācība daudziem investoriem, kas noteikti ir vai vēl zaudēs savus ieguldījumus.
Kā platformām būtu jāstrādā pēc krīzes
Lai veicinātu labāku un drošāku lēmumu pieņemšanu, savstarpējo ieguldījumu platformām būtu, pirmkārt, jāsniedz standartizēts un plašāks informācijas apmērs par aizdevumiem, kas regulāri jāatjauno. Otrkārt, jāveic investoru kvalifikācijas tests, lai pārbaudītu vai investori spēj veikt uzņēmumu finanšu analīzi, un, treškārt, jāpiedāvā rīki un regulāras apmācības investoriem, lai veicinātu to spēju izvērtēt ieguldījuma darījumus.
Platformas operatoru motivācija noslēgt darījumu un nopelnīt komisiju nav identiska ar investoru motivāciju, kas ir – sekmīgi atgūt atpakaļ naudu. Dažādas motivācijas vienmēr ir augsne potenciāliem strīdiem. Visvienkāršākais no veidiem, kā to atrisināt, būtu noteikt platformas operatoram katrā darījumā veikt ieguldījumu arī ar paša līdzekļiem. Tāpat platformas operatoram būtu jānosaka skaidras prasības par to, kāda informācija un kādā veidā tā tiek norādīta par katru finansējamo darījumu (līdzīgi kā uzņēmumiem izlaižot finanšu instrumentus), tostarp kamēr aizdevums ir aktīvs (atkal var balstīties uz fondu biržu paraugiem). Protams, efektīvākais no veidiem, kā aizsargāt investorus, būtu nosacījums, ka platformas gūst komisiju tikai tad, ka aizdevums ir atgūts.
Mans ieteikums tām platformām, kas izdzīvos šo pandēmijas krīzi ir sekojošs. Kamēr vēl nav izstrādāts vienots Eiropas regulējums, lai nezaudētu investoru uzticību, nozarei kopumā vajadzētu veikt daudz aktīvāku pašregulāciju un pielāgot savu finanšu motivāciju investoru motivācijai. Savukārt investoriem – apzināties, ka pūļa finansēšanas platformās kurš katrs uz labu laimi nopelnīt nevar – ir nepieciešama iedziļināšanās un rūpīga priekšizpēte. Platforma ir kā sludinājuma dēlis – gribi investē, gribi ne. Slikti ieguldījuma lēmumi negulstas uz platformu atbildību un neietekmē to tūlītēju finanšu darbību. Tam būtu jāmainās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
