Jānis Brizga: Covid-19 krīze paver iespējas ilgtspējīgām pārmaiņām  (7)

Atšķirībā no 2008. gada ekonomiskās krīzes, kas daudzus iesēdināja sabiedriskajā transportā, šoreiz cilvēki no tā izvairās un izvēlas palikt mājās vai pārvietoties automašīnās. Nedrošība liek cilvēkiem izpirkt pārtikas veikalus un ASV ir palielinājusies ieroču pārdošanas apjomi. Palielinās arī vienreizlietojamo trauku patēriņš. Antibakteriālo līdzekļu lietošana, kas ir ļoti strauji pieaugusi, ilgtermiņā var veicināt antibiotiku rezistenci, kas mūs var padarīt vēl ievainojamākus pret līdzīgu vīrusu izplatību.

Aicinot cilvēkus ievērot telpisko distancēšanos, ierobežojot mobilitāti un atsevišķu uzņēmumu, piemēram, lielveikalu, lidostu, kinoteātru darbību, kā arī samazinoties patēriņam, ir palēnināta pasaules ekonomika. Šīs izmaiņas ne tikai mazina cilvēku ienākumus un apdraud mūsu pensijas sistēmu stabilitāti, bet arī stimulēs vietējās iniciatīvas un atbalstu vietējiem mazajiem uzņēmējiem. Mani novērojumi liecina, ka cilvēki arī Latvijā lielveikalu vietā dodas uz mazajiem veikaliņiem, lai iegādātos sev ikdienas preces, bet globālā tūrisma vietā, apmeklē Latvijas dabas takas. Šāda uzvedība mūs tuvina cilvēkresursu un vides daudz saudzējošākajai aprites ekonomikai, kas uzsver resursu izmantošanu pēc iespējas tuvāk mūsu dzīves vietai, nevis – kā esam pieraduši daudzos sektoros – izejvielas ražot vienā pasaules malā, produkta salikšanu veikt otrā pasaules malā, un piegādāt gala rezultātu uz vēl trešo pasaules nostūri.

Visā pasaulē un arī Latvijā ārkārtas situācijas pārvarēšanu palīdz atvieglot dažādas vietējās iniciatīvas, piemēram, brīvprātīgo kustība "#paliecmājās", kas saved kopā brīvprātīgos ar cilvēkiem, kam palīdzība nepieciešama ir visvairāk – senioriem un citiem cilvēkiem pašizolācijā, kuriem noderētu kāds, kas aiziet uz veikalu vai aptieku.

Dažādie ierobežojumi ir palīdzējuši arī būtiski mazināt piesārņojumu. Tā piemēram, Ķīnas siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājušās vismaz par ceturto daļu. Emisiju samazināšanās krīzes laikā ir raksturīga pazīme. 2008. gada finanšu krīzes laikā globālās oglekļa dioksīda emisijas samazinājās par 3%. Emisiju samazinājums bija vērojams arī 70. gadu enerģijas krīzes laikā, pēc Padomju Savienības sabrukšanas un 90. gadu Āzijas krīzes laikā.

Pandēmijas izraisītie transporta un rūpniecības ierobežojumi daudzviet ir arī veicinājuši uzlabojumus gaisa kvalitātē. Saskaņā ar Eiropas Kosmosa Aģentūras (ESA) "Copernicus Sentinel-5p" satelīta datiem, Itālijā, kur Covid-19 ir inficējis 70 000 cilvēku un nogalinājis nepilnus 7 tūkstošus, laika posmā no 1. janvāra līdz 11. martam ir ievērojami samazinājies slāpekļa dioksīda emisiju līmenis. Līdzīga situācija ir vērojama arī Ķīnā, kur gaisa piesārņojums izraisa 1,6 miljonus nāves gadījumu (17% no visiem nāves gadījumiem) gadā. Ja mēs pieņemam, ka gaisa kvalitāte ekonomisko ierobežojumu dēļ valstī šodien ir par 20% labāka, ievērojamam skaitam cilvēku būs glābta dzīvība. Turklāt, pozitīvas izmaiņas paredzamas arī attiecībā uz dzīvībām, kas zaudētas satiksmes negadījumos. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem Ķīnā katru gadu satiksmes negadījumos bojā iet 250 000 cilvēku. Tiek paredzēts, ka šogad šis skaitlis samazināsies par 40 000 cilvēku.

Protams, šādas ekstrapolācijas ir vienkāršotas – un tās būtu jālīdzsvaro ar samazinātas fiziskās aktivitātes, emocionālās trauksmes, uztura nepietiekamības u.c. veselību ietekmējošiem faktoriem, kas izriet no ieviestajiem ierobežojumiem. Taču koronavīrusa izraisītā krīze un izmaiņas tautsaimniecības aktivitātē vēlreiz mums parāda mūsu biznesa prakses nesaudzīgo attieksmi pret mūsu veselību un dzīvību, kā arī mūsu atkarību no pastāvošās kārtības.

Diemžēl ilgtermiņā mēs redzam, ka globālās emisijas arī pēc citām krīzēm ir turpinājušas savu eksponenciālo augšupceļu. Arī šoreiz valdības visdrīzāk darīs visu iespējamo, lai, vīrusam atkāpjoties, atjaunotu ekonomisko izaugsmi. Jau tagad Ķīna plāno mīkstināt vides aizsardzības prasības, lai rūpnīcām, kas epidēmijas laikā bija slēgtas, ļautu ātrāk atgūt ražošanas apjomus. Diemžēl tas atkal novedīs pie piesārņojuma un vides degradācijas, veicinās klimata pārmaiņas un ekosistēmu degradāciju, kas palielinās nākotnes krīžu risku un mūsu ievainojamību.

Tāpēc mums vajadzētu izmantot šo brīdi, lai pievērstos jautājumiem, kā padarīt mūsu sabiedrību vairāk aizsargātu un palīdzētu mums attālināties no pašreizējām sociālajām praksēm un ekonomiskā modeļa, kas veicina nevienlīdzību un vides degradāciju, kā arī atstāj mūs nesagatavotus krīzes laikā. Ir jāapsver pasākumi, kas mums ļautu mācīties no iepriekšējām kļūdām, palīdz pārkārtot ekonomiku un mainīt mūsu uzvedības paradumus, lai emisijas un piesārņojumu varētu noturēt maksimāli zemā līmenī.

Eiropas Savienība tieši tagad strādā pie jaunā 7 gadu budžeta. Līdz ar to tieši tagad ir laba iespēja veidot ko jaunu un attīstīt sistēmu, kas iegulda cilvēkos nevis piesārņojošu nozaru glābšanā. Mums visiem ir jādomā par to, kā pārveidot mūsu sabiedrību par tādu, kurā mēs patiesi rūpējamies viens par otru un mūsu Zemi, kas mums ir viena.

Gaisa piesārņojumu mēs varam mazināt, reorganizējot mūsu pārvietošanās prakses. Pēc krīzes darbs no mājām būs kļuvis daudz ierastāks un darba devējiem pieņemamāks, cilvēki būs izmēģinājuši dažādus telekonferenču rīkus un klātienes tikšanās vairs nebūs tik nepieciešamas. Tas ļaus mazināt nepieciešamību pēc pārvietošanās un arī samazinās CO₂ emisijas un gaisa piesārņojumu.

Arī citi sociālie eksperimenti, piemēram, 6 stundu darba diena, krīzes laikā iegūst jaunu aktualitāti. Cilvēki būs pieraduši pavadīt laiku ar savām ģimenēm. Pētījumi liecina, ka tad, kad cilvēkiem ir iespēja samazināt savu algotā darba laiku, viņi novērtē brīvā laika priekšrocības.

Karantīnas laikā stundas likmes strādnieki saskarsies ar arvien nedrošākiem apstākļiem. Līdz ar to tiks izdarīts politiskais spiediens ieviest piemērotāku finansiālā nodrošinājuma sistēmu, lai neaizsargātos iedzīvotājus nodrošinātu ar drošu mājokli un uzturu. Tāpēc diskusija par pilsoņu universālo pamatienākumu kļūs arvien aktuālāka.

Recesijas laikā politiķi būs spiesti atgriezties arī pie diskusijas par labākiem progresa rādītājiem, kas var aizstāt iekšzemes kopproduktu. Šī diskusija ES jau bija aizsākusies iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā, taču pēdējos gados bija atkal apsīkusi. Bet tagad tā var atsākties, lai attīstību mērītu nevis pēc naudas aprites ātruma, bet dzīves kvalitātes parametriem, piemēram, ekonomiskās drošības, veselības nodrošinājuma, dabas vides kvalitātes.

Šādi pasākumi ne tikai radīs emisiju samazinājumu ilgtermiņā, bet arī nodrošinās taisnīgāku resursu sadalījumu sabiedrībā. Mūsu reakcija uz Covid-19 – tas, kā mēs izturamies viens pret otru, kā mēs aizstāvam viens otru, kā mēs sadarbojamies, lai veiktu sistemātiskas pārmaiņas – noteiks ne tikai to, cik daudz dzīvību mēs izglābjam no koronavīrusa, bet arī to, cik daudz dzīvību mēs glābjam no krīzēm, kas mūs piemeklēs tuvākajā nākotnē.