Jaroslavs Orbidāns: Covid-19 radītā ekonomiskā krīze – Latvijas lauksaimnieku iespēju laiks  (2)

Graudu tirgus pasaulē tradicionāli ir stabils – pieprasījuma un piedāvājuma kāpumi un kritumi notiek visai samērīgi, jo nedz graudu pircēji, ne pārdevēji nav ieinteresēti pieredzēt straujas tirgus izmaiņas. Gada sākumā graudu tirgu pasaulē ietekmēja ne tik daudz Covid-19 izraisītā situācija, cik naftas cenu teju divkāršs kritums. Piemēram, kviešu cena marta vidū nokritās pat par 7%, salīdzinot ar vidējo cenu šajā pavasarī. Taču tas bija īslaicīgs kritums, un tirgus dažu nedēļu laikā atkal atguvās. Graudu tirgus stabilitāti nosaka arī stabils pieprasījums, kas, ņemot vērā pārtikas nozares attīstību šajos mēnešos, vēl vairāk audzis. Nedaudz atšķirīgā situācija ir rapsis, kura cena, līdzīgi kā kviešiem, marta vidū ievērojami kritās un, lai gan tagad tā cena atkal augusi, iepriekšējo cenu līmeni sasniegt nav izdevies. Tas galvenokārt saistīts ar biodīzeļa pieprasījuma kritumu, un arī tuvāko mēnešu prognozes lielu cenu kāpumu nesola.

Latvijas graudu eksportu šobrīd ne tik daudz ietekmē eksportam pieejamie graudu resursi vai situācija lauksaimniecības nozarē kopumā, cik dažādi fiziski ierobežojumi, piemēram, atsevišķu robežpunktu slēgšana, kā dēļ bija jāveic loģistikas pārplānošana. Atsevišķos gadījumos, palielinoties attālumam, kas jāmēro autokravām, palielinās arī produkta cena.

Stabilā un izdevīgā situācijā Covid-19 ierobežojumu apstākļos šobrīd ir arī Latvijas pircēji, jo mūsu valstī tiek saražots pat trīs reizes vairāk pārtikas produktu, nekā paši spējam patērēt. Pat dažādu izejvielu trūkuma apstākļos, Latvijas pircēji būtu nodrošināti ar itin visu pārtikas grupu produktiem, izņemot atsevišķus ekskluzīvus produktus, kuru audzēšanas vai ražošanas apstākļiem Latvija nav klimatiski piemērota.

Divas trešdaļas Latvijas lauksaimnieku produkcijas tiek eksportēta, un šobrīd nav novērojamas lielas pieprasījuma svārstības. Turklāt graudu un citu kultūru tirgu nosaka arī ilgtermiņa līgumi gan par produktu piegādēm, gan cenām.

Vīrusa izraisīto ierobežojumu dēļ šajā pavasarī visā Eiropā palielinājās pieprasījums pēc dažādiem produktiem ar ilgu uzglabāšanas termiņu un citām pamatlietām, ko noteica cilvēku vēlme mājās veidot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču uzkrājumus. Piemēram, Latvijas veikalos tika izpirkti makaroni, griķi un maize. Tomēr arī šāds īslaicīgs pieprasījuma kāpums neizraisa straujas izmaiņas pārtikas izejvielu tirgū. Latvijas pārtikas ražotāji jau pirms Covid-19 izraisītās situācijas ir izveidojuši vērā ņemamus izejvielu uzkrājumus, kas tiem ļautu elastīgi piemēroties tirgus pieprasījumam un saražot nepieciešamos produktus ne tikai tuvāko mēnešu laikā, bet līdz pat nākamā gada ražai un ilgāk. Papildu piegādes uzkrāto rezervju dēļ nebija nepieciešamas pat par deficīta preci dēvētajiem griķiem.

Ilgtermiņā Covid-19 krīze varētu ietekmēt atsevišķu valstu lauksaimniecības nozari, kas lielā mērā saistīts ar vīrusa ierobežošanas pasākumu bardzību un viesstrādnieku trūkumu. Likumsakarīgi tas vairāk skar valstis, kurās lauksaimniecības joma vairāk balstījusies uz darbaspēku no ārvalstīm. Tādas valstis ir Vācija, Francija, kur šobrīd lauksaimniecības darbos mērķtiecīgi tiek iesaistīti brīvprātīgie, un Spānijas dienvidu reģionus, kur valsts iestādes ieviesušas pat visai drastiskus pabalstu saņemšanas noteikumus, lai ražas novākšanā spiestu iesaistīties vietējos iedzīvotājus.

Tikmēr Latvijas zemnieku saimniecībās masveida viesstrādnieku ievešana līdz šim nav notikusi. Turklāt lauku darbu sekmīgai izpildei palīdz arī agrā pavasara iestāšanās, kas nozīmē, ka darbu lauksaimnieki var uzsākt laikus. Līdz ar to arī to izpildei ir ilgāks laika periods, kas ļauj to pašu darba apjomu veikt ar mazākiem darbaspēka resursiem – ja citus gadus aktīvo darbu sezona sākās tikai aprīļa beigās, tad šogad pirmie lauku darbi tika uzsākti jau martā. Stabilā pieprasījuma un veiksmīgās darba plānošanas dēļ Latvijas lauksaimnieki šajā gadā varētu būt labākā situācijā, salīdzinot ar kolēģiem citās Eiropas valstīs.