Pirmsjāņu nedēļā daudzus burtiski šokēja valdības paziņojums par ieceri nojaukt Pasaules tirdzniecības centra ēku Rīgā, Elizabetes ielā 2, lai tās vietā būvētu Nacionālo koncertzāli. Šī raksta autors nedala publisko jūsmu par to, ka neatliekama vajadzība pēc jaunas koncertzāles nav apšaubāma. Tā īsti neizdodas sevi pārliecināt, ka Latvija šobrīd var atļauties tik ekskluzīvus izdevumus – vai lietderīgāk nebūtu sabiedriskos līdzekļus ieguldīt, piemēram, kāda izglītības, zinātnes un biznesa klāstera izveidošanā pie kādas augstskolas vai industriāla parka infrastruktūrā? Aktuāls ir arī jautājums par to, kā tas savietojas ar vēl neaizmirsto Saeimas lēmumu par atteikšanos palielināt mediķu algas. Taču šoreiz ne par to.
Šoreiz par racionālu pieeju nekustamā īpašuma un pilsētas attīstībai. Rīgas pilsētai jau ilgstoši un pamatoti pārmests patiesas attīstības stratēģijas trūkums. Šobrīd ir cerības uz izmaiņām pilsētas vadībā, taču minētais valdības lēmums uzskatāmi turpina haotisko un nekoordinēto pilsētas apbūves tendenci, kas valdījusi jau gadiem.
Nenoliedzami krīzes laiks ir īstais brīdis valsts investīcijām infrastruktūrā, lai sildītu ekonomiku un saglabātu darba vietas. Taču lieli valsts investīciju projekti ir arī spēcīgs rīks tādu teritoriju glābšanai no degradācijas, kas nespēj piesaistīt privātas investīcijas. Izveidojot tik spēcīgu enkurobjektu kā Akustiskā koncertzāle, ir iespējams radīt katalizatoru privātu investīciju piesaistei tā apkārtnē, tādējādi palielinot kopējo ieguldījumu apjomus pat vairākas reizes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
