Aprites ekonomika ir atjaunojoša un reģenerējoša, tā pastāvīgi tiecas saglabāt produktus, komponentus un materiālus to augstākajā derīguma un vērtības pakāpē, – tā šo procesu raksturo Elenas Makartūras fonds, kas ir viens no vadošajiem aprites ekonomikas principu attīstītājiem1. Kamēr tā sauktā lineārā ekonomika vienkāršā valodā tiek raksturota kā "paņem-izgatavo-izmet" (take-make-waste) – kuru no šiem ekonomikas principiem mēs izvēlēsimies Latvijas nākotnei?
Savā būtībā aprites ekonomika nozīmē – vairāk pārstrādes, mazāk atkritumu poligonos. Vairāk atkritumu šķirošanas un atkārtotas resursu izmantošanas, mazāk piesārņotu teritoriju pasaulē un tīrāka daba, ko nodot "mantojumā" nākamajām paaudzēm. Aprites ekonomikas jēdziens radies kā atbilde uz centieniem nodrošināt ilgtspējīgu attīstību kontekstā ar ražošanas un patēriņa pieaugošo ietekmi uz pasaules resursiem un vidi.
Aprites ekonomika un resursu otrreizēja pārstrāde pamazām nomaina līdz šim ierasto "patēriņa kultūru" – arvien biežāk cilvēki izvēlas lietas remontēt, izmantot atkārtoti, izmantot savādāk, ja vairs neder pamatmērķim, nevis uzreiz izmest un iegādāties jaunu, kā tas pēdējos gados jau "iegājies", jauna produkta un neproporcionālo remonta izmaksu iespaidā. Tomēr domāšanas un uzvedības maiņa notiek ļoti lēni. Kā daudzās citās jomās, arī te nepietiek tikai ar atbalstītāju aktivitātēm un cilvēku labo gribu. Jau sen pierādījies, ka kardinālas pārmaiņas cilvēku uzvedībā/rīcībā reizēm var panākt tikai ar lēmumiem "no augšas", proti – ja savādāk dzīvot vairs neļauj aizliegumi, sodi vai vienkārši ierastās lietas, resursa vai vietas nepieejamība.
Viens no "Mežpils alus" spertajiem soļiem šai virzienā ir depozītglāžu jeb vairākkārt lietojamo glāžu ieviešana pasākumos – nomainot "paņem-izgatavo-izmet" principu uz ražo-vairākkārt izmanto-pārstrādā, apzinoties, ka jebkas, ko uzskatam par atkritumiem, var tikt pārvērsts par resursu.
"Zelta vērts" resurss vai tomēr nekam nevajadzīgi atkritumi – kā novērtējam stiklu
Šobrīd pasaulē ir ļoti liels stikla deficīts. Ierindas pircējs to nejūt, jo pārtika un dzērieni stikla tarā pieejami plašā izvēlē jebkurā veikalā. Tāpat ceļmalas, krūmi un meži ir pilni ar neapzinīgu līdzpilsoņu izmestajām alus un citu sīvāku dzērienu pudelēm. Tas viss rada iespaidu, ka stikla ir atliku likām. Tomēr ražotāji stikla deficītu jau sāk izjust. Rietumeiropā šis deficīts solās saglabāties turpmākajos gados, ievērojami paaugstinot tirgus cenas. Viens no iemesliem ir arī tas, ka daļa pārtikas un dzērienu ražošanas uzņēmumu arvien izvēlas produkciju fasēt stikla, nevis plastmasas iepakojumos.
Lai stikls nekļūtu par "ar uguni meklējamu resursu", mēs ikviens varam piedalīties tā "atgriešanā" ražošanā. Un vislabākais veids ir nodot tukšās dzērienu pudeles taras pieņemšanas punktos, nevis tās vienkārši izmest atkritumu konteinerā.
"Mežpils alus" un "Norstat" kopīgi organizētajā iedzīvotāju aptaujā atklājās, ka tikai 11% Latvijas iedzīvotāju stikla pudeles nodot taras pieņemšanas punktos. Priecē gan fakts, ka stikla šķirošanai kā tādai pievērsusies krietni lielāka iedzīvotāju daļa, jo 44% aptaujas dalībnieku atzina, ka stikla taru nodod šķirošanas konteineros. Arī tas ir solis aprites ekonomikas virzienā.
Kas notiek ar stikla taru, kas nodota otrreizējai izmantošanai/pārstrādei? Ja stikls nodots šķirošanas konteinerā, tas nonāk pārstrādes rūpnīcā. Proti – tas tiek izmantots jaunu stikla izstrādājumu ražošanai. Iznākums ir pozitīvs – atkārtota izmantošana. Stikla pārstrāde prasa mazāku resursu ieguldījumu, nekā jauna stikla ražošana no dabīgām izejvielām, taču tik un tā nepieciešamas īpašas iekārtas, enerģija, u.c.
No resursu izmantošanas viedokļa daudz labāk ir nodot pudeles taras punktos, no kurienes tās nonāk atpakaļ pie ražotāja "veselā veidā", kur tās tiek izmazgātas un atkārtoti uzpildītas. Resursu ieguldījums pudeles "atgriešanai" veikala plauktā ir krietni mazāks.
Tomēr, kā liecina minētās aptaujas dati, ar stikla taras nodošanu Latvijas iedzīvotāji neaizraujas. Kurā brīdī stikla pudeļu nodošana veikalos un taras pieņemšanas punktos kļuva neaktuāla? Pirmkārt – veikali vairs nepieņem pudeles un neizsniedz par tām naudu. Otrkārt, samaksa, ko cilvēks saņem par nodoto pudeli, ir visai niecīga. Tas nekādā ziņā nemotivē pudeles krāt un meklēt taras pieņemšanas punktu. Tieši tāpēc vēl vairāk novērtējam to cilvēku aktivitātes un iesaisti, kuri veic papildu soļus, lai būtu draudzīgāki videi.
Vēl svarīgs fakts – pudeļu veidu ir ļoti daudz, gandrīz katram ražotājam – savs dizains. Ja taras pieņemšanas punktā ņem pretī tikai viena veida pudeles, ko darīt ar pārējām? Šie un citi faktori noved pie tā, ka nozīmīga daļa vērtīgā resursa – stikla, vienkārši nonāk kaut kur dabā, proti – kļūst par nevienam nevajadzīgu atkritumu.
Kā panākt stikla vairākkārtējas izmantošanas "uzplaukumu"
Vai kāds atceras laikus, kad jebkurā kafejnīcā vai bārā drīkstēja smēķēt, kur ienāk prātā? Aicinājumi smēķēt ārpus telpām, smēķētāju un nesmēķētāju zonu izveide un tamlīdzīgas aktivitātes plānoto efektu nesasniedza. Tikai pilnībā aizliedzot smēķēt darba telpās (un kafejnīca vai restorāns ir darba telpa oficiantiem, pavāriem un citam apkalpojošajam personālam) tabakas cienītāji biji spiesti sava netikuma baudīšanu pārcelt uz vietām ārpus telpām. Protams, arī smēķējoši pūļi pie ieejas durvīm nav risinājums, bet vismaz no telpām cigarešu aromāts un tabakas dūmi ir izskausti.
Vai panāksim aktīvāku stikla nodošanu otrreizējai izmantošanai ar aizliegumiem un sodiem? Ļoti šaubos, turklāt neatbalstu sodu noteikšanu par lietām, ko nespējam kontrolēt. Proti – ja nevaram "pieķert" tos, kuri mežos izgāž atkritumus veselām kravām, kā atradīsim un sodīsim tos, kas dabā atstās dažas stikla pudeles?
Stikla aprite lielākos apjomos ir jāpanāk ar citām metodēm. Ir cerība, ka situāciju "uz labo pusi" mainīs Saeimas pieņemtais likums par depozīta sistēmas ieviešanu no 2022. gada 1. februāra. Varam daudz strīdēties par izmaksām, par to, kurš apkalpos taras automātus un vēl miljons jautājumiem, taču depozīta sistēmas galvenais mērķis ir panākt, lai pēc iespējas lielāks daudzums iepakojuma nonāktu atkārtotā apritē, nevis nogultu atkritumu poligonu kalnos. Pašlaik likums paredz, ka depozīta sistēma attieksies tikai uz dzērienu iepakojumu (plastmasa, stikls, skārds), taču jācer, ka ar laiku nododamā iepakojuma sortiments tiks paplašināts.
Kamēr depozīta sistēmas vēl nav, mums vēl un vēlreiz sabiedrībai jāskaidro, kādēļ ir svarīgi stikla iepakojumu šķirot un nemest kopējā atkritumu kalnā. Pirmkārt, nododot stikla taru pieņemšanas punktā, saņemsi par to naudu. Miljonārs nekļūsi, taču būsi kaut nedaudz saņēmis kompensāciju par centību un būsi veicinājis aprites ekonomiku. Ja 41% Latvijas iedzīvotāju zina, ka stiklu var nodot taras punktos, bet to izmanto tikai 11%, tad mums "ir kur augt" un jāpadara šī sistēma pieejamāka un populārāka.
1https://www.ellenmacarthurfoundation.org/assets/downloads/publications/EllenMacArthurFoundation_PolicymakerToolkit.pdf
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
